Nepazaudēt bērnu sevī

2008. gada 3. marts 08:24

2045

Kristaps Bite ir 19 gadu vecs puisis no Aizkraukles pagasta. Viņš raksta dzeju un sapņo par karjeru militārajā jomā.

Dzeja mobilajā telefonā

“Uz ielām peļķes veidojas,
Tur skumjas rotaļājas...
Un vārnas skrāpē vēstules
Uz asfalta pie mājas...”

— Dzeju sāku rakstīt, kad mācījos 7. klasē. Klausījos hiphopu, repu, šāda stila mūzika mani iedvesmoja. Ieinteresēja tas, kā var vārdu rīmēt, kārtot, līdz veidojas skanīgs, plūstošs teksts. Tad arī sapratu, ka man tas padodas. Dzejolis ar nosaukumu “Laiks” bija pirmais, ko publicēja skolas kalendārā.

Rakstot vairāk vados no saviem pārdzīvojumiem un emocijām, ko izraisa dažādi notikumi. Iedvesmas brīži ir dažādi — citreiz, klausoties kādu dziesmu vai no rīta pamostoties, ir pacilāts garastāvoklis, jūtu, ka taps dzejolis. Lapiņu ar pildspalvu līdzi nenēsāju, pierakstu mobilajā telefonā. Dzejoli, kas “atnāk”, ir jāpieraksta uzreiz, mēģinot vēlāk to atcerēties un pierakstīt, vārdiem zūd vieglums un brīvais plūdums, neskan.

Patīk lācis Pūks

“Pa sliedēm nezināmajām
Vairs nekursē nekas...
Vien dažreiz zilos vagonos
Vējš aizved atmiņas...”

Man tuvākais dzejnieks ir Jānis Ziemeļnieks, lasu arī citus autorus — Aleksandru Čaku, Imantu Ziedoni. Saista grāmatas, kurās ir dziļākas domas, cilvēka iekšējā pasaule. Man patīk Remarks, īpaši mīļa ir viņa grāmata “Ēnas paradīzē”. Sajūsmina “Vinnijs Pūks un viņa draugi”. Bērnībā man to lasīja priekšā. Tagad to pašu lasot, katrā dzīvniekā redzu cilvēku attiecības un īpašības. Vecākiem dzejoļus lasīt nedodu, protams, mamma ir lasījusi skolas kalendārā publicētos.

Sapnis — militārā karjera

Turpmākais ceļš — Aizsardzības akadēmija. Jau kopš bērnības sapņoju par karjeru militārajā jomā. Ja neuzņems akadēmijā, pieteikšos profesionālajā armijā. Manuprāt, dienests cilvēkus veido stiprākus, norūda un dod pieredzi. Es nevarētu visu dienu sēdēt telpās un “ierakties papīru kaudzēs”. Gribu būt kustībā, vēlos, lai katra diena ir savādāka, lai nav rutīnas, bet ir dinamisks interesants darbs. Četrus gadus darbojos jaunsargos, tagad esmu iestājies zemessardzē, kur apjaušu savas iecerētās profesijas būtību.

Par vienaldzību un pavasari

“Vairs nespīdēja saule,
Vien nomācošs lietus lija.
Viņš gulēja ielas vidū
Un raustījās agonijā.

Tālumā skanēja balsis,
Un gaisma spīdēja blāvi.
Viņš gulēdams sagaidīja
Ne palīdzību, bet nāvi...”

Sašutumu raisa cilvēku vienaldzība. Attieksme — kamēr mani tas neskar, tikmēr ir labi. Cilvēks ēd brokastis un vienaldzīgi raugās TV ekrānā — atkal kārtējais terora akts. Atkal nogalināti nevainīgi cilvēki. Diemžēl mēs pierodam pie tādām lietām. Vienaldzība ir briesmīgāka par nežēlību.

Mani sajūsmina silts vasaras lietus, pavasaris. Patīk vērot, cik klusi, nemanāmi, tomēr neatlaidīgi mostas daba. Arī rudens patīk, vieglas nostaļģijas, sveču, tējas un pārdomu laiks.

Dzimis mīlestības dienā

“Kopā nodziedāsim nakti,
Tvaikos balzams glāzēs liets.
Vairāk reibinās mūs abus
Saldi sarkans rozes zieds...

Un, kad būsim apreibuši —
Pasauli mēs salāpīsim.
Jaunu dzīves ceļu klusi
Rudzu laukā iemīdīsim...”

Esmu dzimis 14. februārī. Valentīna dienu pieņemu, kaut saprotu, ka tas vairāk ir “uzpūsts burbulis”, mārketings. Triks. Tomēr labi, ka ir vismaz viena diena, kas liek aizdomāties, pasacīt kādam ko tādu, ko citā dienā pateikt būtu grūti.

Piedzimšana nav kaut kā sākums, un nāve nav kaut kā beigas. Tas ir tikai kāds posms. Nākamajā posmā gribētu būt astrāla būtne, kas zemi vēro no augšas. Uzskatu, ka cilvēks var ietekmēt savu dzīves gājumu, mainīt notikumu gaitu, bet tas, kam jānotiek, notiks tik un tā. Cilvēks nevar aizbēgt no likteņa. Cilvēks domā — Dievs dara. Galvenais — nepazaudēt bērnu sevī, spēju brīnīties un priecāties par vienkāršām lietām.

Staburags.lv ARHĪVS

Nepazaudēt bērnu sevī

Kategorijas