Olas zem galda

2008. gada 24. marts 12:03

644

Pagājušā gadsimta otrajā pusē Lieldienas klusi svinēja dievnamos, bet laicīgajā sabiedrībā par tām nemēdza pat runāt. Īpaši stingri tas bija jāievēro kultūras darbiniekiem. Kā jau radoši cilvēki, viņi izdomāja, kā šajos svētkos tomēr noorganizēt kādu sarīkojumu.

Atceras daudzeviete Elmīra Matule, kura par Daudzevas kluba vadītāju, sākot no 1958. gada, nostrādāja 45 gadus:

— Tajos tālajos laikos, par kuriem mūsdienu jauniešiem nav nekāda priekšstata, dzīve bija sarežģīta, tomēr interesanta. Īpaši kultūras darbiniekiem, kurus kontrolēja ne tikai darbā, bet nereti arī personīgajā dzīvē.

Katrā ciemā un kolhozā bija partorgs, kurš bija atbildīgs par sabiedrības morāli un politisko stāju. Mums, kultūras darbiniekiem, kopīgi semināri notika diezgan bieži. Kad tuvojās Lieldienas vai Ziemassvētki, rajona kultūras nodaļas inspektore allaž atgādināja — balles var būt, tikai bez kādiem pesteļiem!

Pirms Lieldienām pie manis vai katru gadu atbrauca arī kāds augstāks biedrs no Rīgas, kuram vietējie “stukači” bija ziņojuši, ka Daudzevas klubā Lieldienās būs pavasara balle.

Glābj mātes atjautība

Tas bija sešdesmitajos gados. Reiz pirms Lieldienām skaistā paplātē izveidoju kompozīciju ar krāsotām olām, sniegpulkstenītēm un pūpoliem un noliku galda vidū. Afiša cilvēkus jau aicināja uz pavasara balli. Pēkšņi dienas vidū pie durvīm zvana biedrs no toreizējās Stučkas rajona partijas komitejas. Jautāju — kāds ir apciemojuma iemesls? Stāvējām gaitenī. Viņš gribot aprunāties, kas tā man par pavasara balli, vai neaicināšot istabā?

Es ar šausmām atcerējos, ka man uz galda ir Lieldienu kompozīcija ar olām, taču māte smaidīdama ciemiņu aicināja iekšā un solīja pacienāt ar tēju. Iegājām istabā, un es atviegloti uzelpoju, ka paplātes uz galda nav. Omulīgi parunājām par balli, bija jauks pavasaris, plauka bērzi un pūpoli, tāpēc biedram no rajona nekādu iebildumu nebija.

Kad viņš aizgāja, māte manu paplāti izvilka no galda apakšas. Abas izsmējāmies, kas notiktu, ja negaidītais ciemiņš izstieptu kājas un uzliktu tās uz olām...

Pašdarbnieku svētku “mēģinājumi”

Lai kādi bija valdības lēmumi, kultūras darbinieki tomēr piepildīja savas idejas, un nereti tās bija diezgan pārdrošas. Man bieži no nepatikšanām vajadzēja izlocīties kā zutim.

Lieldienu laikā klubā parasti notika arī kāda kolektīva mēģinājums, un tad vienmēr klājām galdu ar krāsotām olām, sitāmies ar tām, mielojāmies ar dažādiem mājās gatavotiem gardumiem un runājām par Lieldienu senajiem ticējumiem un pareģojumiem, īpaši par jaunu puišu un meitu attiecībām. Tomēr šūpoļu ciema centrā nebija, pašūpoties varēja tikai tajās mājās, kurās auga bērni un vecāki šūpoles gatavoja viņiem.

Viss izmainījās Atmodas laikā, un tagad Latvijā Lieldienas svin gan senlatviešu garā, gan pēc kristiešu tradīcijām. Un tikai tādos brīžos mēs saprotam un novērtējam, ka nu varam dzīvot pēc savas gribas un vairs nav jābaidās no klauvējiena pie durvīm un negaidīta ciemiņa.

Staburags.lv ARHĪVS

Olas zem galda

Kategorijas