Mīļākais gadalaiks — pavasaris

2008. gada 18. aprīlis 18:52

1145

Kokneses pagasta “Braslas” atzītas par 2007. gada sakoptāko sētu. Māju saimniece Ritma Iesalmane teic, ka nekā īpaša pagalmā jau neesot — vien sakārtots senu māju pagalms. Taču tieši šī pagājušo laiku aura ir tā, kas šajā sētā liek justies gaidītam.

Uz “Braslām” ved skaista jaunu bērzu aleja. To pirms desmit gadiem stādījis Iesalmanes kundzes vīrs. Taču liktenis lēmis, ka jau trešo pavasari viņš vairs neredz, kā paša stādītie bērzi raisa pumpurus. Arī šobrīd piemirkušajos zaros pirmie pumpuri jau pārsprāguši, liecinot, ka atkal gaidāma sausa un silta vasara.

— Šajās mājās esmu dzimusi, taču lielāko daļu mūža dzīvoju Rīgā. Strādāju bērnudārzā un uz dzimtajām mājām braucu vien nedēļas nogalēs, — teic Ritma Iesalmane. — Tikai pēdējos trīs gadus kopš vīra nāves dzīvoju te. Turpinu tos darbus, ko agrāk darījām kopā — kopju pagalmu un rūpējos par kociņiem augļudārzā.

Savlaik ļoti interesējos par dārza veidošanu. Paralēli darbam bērnudārzā Bulduru dārzkopības tehnikumā ieguvu puķkopes un dārzkopes diplomu. Arī tagad, kad vien iespējams, apmeklēju dažādus kursus. Braucu ekskursijās, lai redzētu, kā dārzus iekārto citi. Taču man nepatīk, ja pārāk aizraujas ar rietumnieciskām idejām — sveši augi un neierasti keramikas veidojumi lauku sētā tomēr neiederas. Tā mēs zaudējam to, kas raksturīgs tikai mums, latviešiem.

Daudz ideju esmu aizguvusi, lasot “Praktisko Latvieti” un “Agrotopu”. Tomēr visu jau nevar īstenot. Pietrūkst gan līdzekļu, gan spēka. Lauku sētā nevar iztikt bez vīrieša. Turklāt vajag tādu, kuram ir ne tikai spēks, bet arī galva uz pleciem. Šovasar mana lielākā problēma būs zāles pļaušana. Pagalmu vēl kaut kā ar trimmeri nopļaušu, bet tālāk ap dīķi, ko izrakām kopā ar vīru, spēka nepietiek.

Stādi ir dārgi, tāpēc mainām tos ar kaimiņienēm. Piemēram, šopavasar man atnesa magoņu stādus, bet es iedevu ērkšķogu krūmiņu.

Kad staigājam pa dārzu, saimniece rāda īrisus, kuru spilgti zaļie asni jau krietni paaugušies, un teic, ka šovasar krāšņi ziedēs arī lilijas, miķelītes un citas vasaras puķes. Viņa rāda ceriņu, kuru nolemts izaudzēt kā koku, nevis krūmu. Lepojas arī ar aroniju, kura uzpotēta uz pīlādža. Ogas rudenī ir lielas un saldas. Protams, viņa gaida, kad uzziedēs ābeles, plauks kļava un lielajā liepā atkal sanēs bites. Tā bijis gadu desmitiem un būs arī turpmāk. Saimniece stāsta, ka viņas mīļākais gadalaiks ir pavasaris, kad pēc lietus valgi smaržo zeme un dīgst pirmie zaļie asni.

Staburags.lv ARHĪVS

Mīļākais gadalaiks — pavasaris

Kategorijas