Staburags.lv ARHĪVS

Svētīgs darbs

Margarita Celmiņa

2008. gada 6. maijs 09:09

1755
Svētīgs darbs

Aizkraukliete Irina Sokola mācās augstskolā un būs sporta skolotāja, kura strādās ar invalīdiem. Viņa jau vairāk nekā desmit gadu ir Aizkraukles novada sociālā dienesta aprūpētāja un patlaban pieskata četrus slimus cilvēkus.

Mācās kopt vientuļniekus

Kad novada sociālā darbiniece Irēna Žurzdina savlaik aicināja Irinu kļūt par slimu un vientuļu cilvēku aprūpētāju, viņa piekrita. Jo vairāk tāpēc, ka aprūpējamā kundze ar vāju redzi dzīvoja Irinas mājā, un tas abām bija izdevīgi.

— Pirms kļuvu par aprūpētāju, mācījos speciālos kursos un sapratu — kopt slimus un nereti dzīvei ticību zaudējušus cilvēkus ir svētīgs darbs, un man tas sagādās prieku, — atceras Irinas kundze.

Laika gaitā Irinas kundze saprata, ka slimajiem cilvēkiem daudz var palīdzēt kāda aizraušanās — sirdij tuva nodarbošanās.

Vajag ierosmi

— Īpaši tā ir invalīdiem, kuriem ir grūti pārvietoties, taču prāts un rokas var darboties ne sliktāk kā veseliem cilvēkiem. Kad iepazīstos ar aprūpējamajiem, redzu, ka viņi ir noskumuši un dzīvē vīlušies, nekas viņiem neinteresē. Pamazām katram cenšos rast kādu nodarbošanos, pārrunājam izlasīto vai televīzijā redzēto, mēģinām vingrot un  aktīvāk kustēties, vairākiem esmu iemācījusi spēlēt šahu.

Ar šo spēli man pašai ir īpašas “attiecības”, jo Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā bērniem mācu spēlēt šahu. Arī maniem dēliem šahs ir sirdslieta, viņi piedalās turnīros un gūst labus panākumus, — stāsta dzīvespriecīgā sieviete.

Būs trenere

Irina vairāk dzīvo šodienai, taču domā arī par nākotni. Viņa vēlas kļūt par treneri invalīdiem, tāpēc mācās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc gada viņa kļūs par sporta skolotāju. Pievērsties šai profesijai viņu rosināja redzētais Čehijā, kur viņa  kopā ar šaha pulciņa bērniem piedalījās čempionātā šahā.

— Čehijā redzēju, ka invalīdi daudz neatšķiras no veselajiem cilvēkiem. Viņi piedalās dažādos pasākumos, nekautrējas būt sabiedrībā, uz ielas, veikalos, koncertos,  dzīvo tādu pašu dzīvi kā visi. Saprotu, ka mūsu valstī līdz tam vēl tālu, taču es priecājos, ka varu kaut dažiem cilvēkiem palīdzēt justies kā pilntiesīgiem sabiedrības pārstāvjiem, — teic Irinas kundze.