Saimnieko “pa viļņiem”

2008. gada 26. novembris 17:52

1669

Kokneses pagasta Zemnieku saimniecības “Sietiņi” īpašnieks Jānis Kirovāns jau sešpadsmito gadu nodarbojas ar cūkkopību, šobrīd saimniecībā ir pusotra tūkstoša barokļu. Par aizvadīto gadu lauksaimniecībā koknesietis teic: “Jūnijā saimniecību grasījāmies likvidēt. Tā kā tomēr strādājam, gads būs aizvadīts veiksmīgi. Par nākotni var teikt — būs grūti, ļoti grūti.”

Var saņemt pasi

Jānis Kirovāns par darbošanos cūkkopībā smej: “Nu jau šajā nozarē strādāju tik ilgi, ka man var piešķirt pasi. Sākumā nodarbojos ar cūkkopību un graudkopību, pēdējos gados — tikai ar cūkkopību. Šajā nozarē vienmēr ir gājis kā “pa viļņiem” — te augšā, te lejā. Šīgada vasaru uzskatu par vilni, kas mūs mazliet pacēla uz augšu, bet no pagājušā gada septembra līdz maijam bija ļoti smagi. Lopbarība arvien sadārdzinājās, bet gaļas iepirkuma cena — samazinājās, un tajā laikā katru mēnesi strādājām ar zaudējumiem.”
Šobrīd saimniecībā strādā trīspadsmit cilvēku, šurp brauc darbinieki no Aizkraukles, Seces, Bebriem un arī Meņģeles. Jau daudzus gadus “Sietiņos” iegūtā gaļa nonāk SIA “Vējkalni Miki”, krodziņā “Rūdolfs”, veikalā “Ragāļi”, lielveikalā “Beta”, Skrīveru, Pļaviņu un Vietalvas bērnudārzu un Bebru pagasta mācību iestāžu galdā.

Projektus neraksta

“Lai cūkkopībā varētu noturēties un turpināt saimniekot, ir jābūt trijām pamatlietām: savai lopbarībai, savam pamatganāmpulkam, no kura iegūst sivēnus un pašiem sava produkcija jārealizē. Ja kāds no šiem ķēdes posmiem iztrūkst, tad saimniekošana rada grūtības,” uzskata “Sietiņu” saimnieks.
Saimniecībā nav rakstīti projekti, un nekas nav iegādāts par Eiropas Savienības naudu. Saimnieks teic, ka esot pārāk nepacietīgs, lai rakstītu projektus un pēc tam gaidītu — apstiprinās vai neapstiprinās. Ja kaut kas vajadzīgs, vienmēr paļaujas tikai uz sevi: “Mums ir kredīti. Bez tiem nevarētu paplašināties un attīstīties, bet jāatzīst, ka tagad šie kredīti saimniecību gremdē. Prasības, kas jāievēro pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu darbu neapgrūtina, jo pārtikas ražošanā tās vienmēr bijušas stingrākas nekā citās nozarēs.”

Jāiekļaujas “rāmjos”

Par lielāko problēmu Jānis Kirovāns uzskata to, ka Latvijā zemnieki laikus nav pratuši izveidot spēcīgus kooperatīvus, lai graudu audzētāji varētu saņemt atbilstošu samaksu par graudiem, bet piena un gaļas ražotāji iegādāties lopbarību par normālu cenu. “Iespējams, tā ir negatīvā pieredze un atmiņas par kolhozu laikiem, tāpēc liela daļa zemnieku baidās apvienoties un labāk cīnās katrs par sevi. Šobrīd ir tā, ka lopbarības tirgotāji cenšas par maksimāli zemu cenu to iepirkt, bet pārdot krietni dārgāk, tādējādi cieš zemnieki, kuri no tā ir atkarīgi. Daudzus gadus esam raudzījušies Rietumu virzienā un salīdzinājuši, kā tur dzīvo un saimnieko. Atšķirības ir lielas. Rietumos saimniekošana laukos veidojās gadsimtiem ilgi, bet pie mums pēc sociālisma sabrukuma vairākus gadus valdīja anarhija — katrs saimniekoja, kā prata un gribēja. Tagad, kad pāris gadu laikā arī mums ir jāiekļaujas noteiktos “rāmjos”, jāizpilda prasības, tas ir grūti, bet nav neiespējami. Uz valsts atbalstu neceru — lauksaimniecība ir privātais bizness, un, ja kāds nav pratis saimniekot tā, lai nerastos zaudējumi, tā ir zemnieka problēma. Apzinos, ka arī nākamais gads cūkkopībā būs grūts, bet mēs strādāsim un cīnīsimies.”

Staburags.lv ARHĪVS

Saimnieko “pa viļņiem”

Kategorijas