Staburags.lv ARHĪVS

Logo

“Uņenānos” dienu sāk optimistiski

Evita Apiņa
Dzīve laukos

2008. gada 10. decembris 19:23

2410
“Uņenānos” dienu sāk optimistiski

Neretas pagasta zemnieku saimniecībā “Uņenāni” jau daudzus gadus nodarbojas ar piena lopkopību. Nupat saimniece Iveta Rozenbaka saņēma konkursa “Sējējs — 2008” Atzinības rakstu nominācijā “Saimniekošana laukos”. Konkursā saņemto naudas balvu saimniece sadalījusi visiem, kuri “Uņenānos” strādā vai palīdz sezonas darbos. “Es gribēju, lai balva nav tikai Atzinības raksts pie sienas, bet lai  katrs to var izjust un priecāties par kopīgo darbu,” stāsta Iveta Rozenbaka.

Katrs pārrauga savu jomu

“Uņenānos” saimnieko Iveta ar māti Aldonu un brāli Normundu. Ivetas vecāki te sāka saimniekot 90. gados, un pamazām no pāris slaucamām gotiņām saimniecība paplašinājās. Šobrīd “Uņenānos” ir ap sešdesmit ragulopu, no viņiem 31 slaucama gotiņa. Izslaukums ir 8619 litru no govs gadā, un tas ir labs rādītājs. Jau vairākus gadus pienu pārdod kooperatīvam “Piena ceļš” no Lietuvas. Iveta atklāj, ka saimniecībā darbi ir sadalīti un katrs atbild par savu jomu: “Brāļa pārziņā ir tehnika, mātes — teliņi, es pārraugu ganāmpulku, gādāju par tā veselību un atbildu arī par piena kvalitāti. Vēl ir arī slaucēja un traktorists. Kopā sanākam, lai lemtu par svarīgiem darbiem, piemēram, kurā laukā ko sēt, lai iegūtu pēc iespējas labāku ražu, ko varam atļauties, ko nē. Protams, ne vienmēr visu iecerēto izdodas īstenot, bet pamazām viss notiek.”

“Viss notiek pamazām”

Ivetas māte Aldona Rozenbaka atceras saimniekošanas pirmsākumus, kas nebija viegli: “Strādāju kolhoza ēdnīcā, vīrs bija traktorists, un savā kūtī mēs turējām pāris gotiņu. Vai tolaik bija vieglāk nekā tagad? Domāju, ka bija  vēl grūtāk, jo visu dienu bijām nostrādājuši algotu darbu, bet mājās vēl jāstrādā otrajā maiņā. Ja zemnieki sūkstās, ka tagad ir grūti, es saku pretējo — tagad ir daudz vieglāk! Agrāk visi smagie darbi bija jādara ar rokām — jāslauc, jānes spaiņi, jāmazgā kannas un trauki. Atceros, kā milzīgos skābbarības bluķus cirtām ar cirvīti. Tagad mums ir slaukšanas iekārta, piena dzesētājs, kas automātiski izmazgājas, ir transportieris un skābbarības griezējs.
Šobrīd droši vien visgrūtāk klājas tiem, kuri gribēja visu uzreiz, bet mēs esam pārliecinājušies, ka uzreiz nekas nenotiek. Lauksaimniecībā viss notiek pamazām.”

Tagad var uzelpot

Iveta un Aldonas kundze ir vienisprātis, ka piena iepirkuma cena ir zema, tomēr abas ir optimistes un domā, ka ar laiku arī šajā nozarē viss nostabilizēsies. “Agrāk nebija Eiropas Savienības maksājumu, kas ir liels atbalsts zemniekiem, tāpēc nav jāčīkst, ka ir slikti. Protams, lai kaut ko sasniegtu, ir jāstrādā. Pirmos gadus strādājām bez brīvdienām, bez svētkiem un bez atelpas — no tumsas līdz tumsai. Bija brīži, kad tam neredzējām jēgu, jo visu nopelnīto nācās ieguldīt saimniecībā, un sev nevarējām atļauties neko.  Tikai pēc daudziem smagiem gadiem tagad jūtam, ka varam uzelpot. Aldonas kundze domā, ka daudzus zemniekus bezizejā iedzinusi cerība, ka piena cenas arvien turpinās pieaugt: “Mēs parasti rēķinām to mazāko, tāpēc nedrīkstam pirkt neko vairāk par to, ko tobrīd varam atļauties. Slikti, ka nevaram prognozēt situāciju lauksaimniecībā pat pāris gadu uz priekšu. Nevaram paļauties, ka situācija būs stabila, vienmēr pašiem jārēķina un jādomā līdzi.”

Viens otru uzmundrina

“Uņenānos” govis ēd pašu laukos izaudzēto lopbarību, tas ir arī liels atspaids, jo jāpērk tikai papildu barība. Pamazām Rozenbaki iegādājās zemi, tad vēl kādu gabalu un vēl, līdz šobrīd zemes pietiek un jāapstrādā tā, kas ir. Arī kredīti saimniecībā nav ņemti, lai iegādātos modernu tehniku vai uzceltu jaunas saimniecības ēkas. “Ja mēs būtu sapirkuši jaunu tehniku un sacēluši nezin ko, tad arī teiktu — nu ir beigas! Mums galvenais ir saglabāt un noturēt to, kas jau ir.  Katru gadu arvien vairāk sakopjam apkārtni, gribam uzbūvēt pirtiņu. Nevajag sapņot par lielām un nesasniedzamām lietām, bet jādomā par to, ko varam izdarīt. Kad notiek kāds lūzums, kad kļūst grūti, mēs viens otru uzmundrinām, sakot, ka būs jau labi, cenšamies vairāk smaidīt. Mums ir paveicies, ka esam atraduši labus un uzticamus strādniekus, kuri pie mums strādā jau daudzus, un mēs varam viņiem uzticēties,” stāsta neretiete.

Bez mērķa laukos ir grūti

Iveta teic: daudzus gadus bijis tā, ka no mājas nekur nevarēja iziet, jo darbs dzina darbu. Viņai nav svešas izjūtas, ko nozīmē būt “piesietai” mājai: “Strādājot vienmēr jāizvirza kāds mērķis — kas jāizdara, kāpēc jāizdara. Ikdienā laukos bez mērķa strādāt ir ļoti grūti, jo katru dienu ir viens un tas pats. Tagad brīvdienās izdodas kaut kur aizbraukt un atvēlēt vairāk laika sev. Laukos ir labi — varam elpot pilnu krūti, un te ir pilnīgi citas vērtības nekā pilsētā. Visapkārt ir daba, dzīvnieki, un laiks rit it kā pēc cita pulksteņa. Cilvēkam jāiemācās sevi “sakārtot”, jo gan domāšana, gan dzīves uztvere arvien mainās. Esmu pārliecinājusies, ka man domas vislabāk raisās, kad strādāju fizisku darbu.”

Govis klausās Radio SWH

No “Uņenāniem” aizbraucu ar gandarījuma izjūtu un prieku par to, ka cilvēki šajā vietā ir laimīgi, paļaujas paši uz saviem spēkiem un dzīvesprieku “pielipina” ikvienam, kurš iegriezies viņu sētā. Sarunas laikā Iveta vairākkārt smaidot saka: “Ir labi. Ir ļoti labi,” bet Aldonas kundze ir pārliecināta: kamēr ir veselība un esi spējīgs strādāt, nedrīkst žēloties, ka ir grūti.
Nav tādas izjūtas, ka ar lopkopību te nodarbojas tikai tāpēc, ka laukos jau “nav nekā cita”. Tas ir dzīvesveids, ko viņi izvēlējušies, jo tas viņiem patīk. “Mēs esam optimisti. Manas gotiņas rītu sāk ar Radio SWH pārraidi “BB brokastis”, lai visa diena paietu uz tāda optimistiska viļņa. Mums apkārt ir mežs, dīķi, dzīvnieki, un katrs gadalaiks ir īpašs. Ziemā no kalna braucam ar sniegadēli, ejam uz mežu, jo svētkos un brīvdienās mums ir pilna māja palīgu,” teic saimniece.

Kategorijas

Kategorijas