Latvijas melngalves Valles pļavās

2009. gada 7. janvāris 18:16

5125

Valliete Inese Zvejniece, lai arī pēc izglītības dārzkope agronome, jau vairākus gadus nodarbojas ar aitkopību, bioloģiskajā piemājas saimniecībā “Saules”. Ganāmpulkā ir 80 aitu un paprāvs pulks jēru.

Šajā laikā sāk “skriet” jēriņi, un nu kūts ir pilna maziem ņipriem aitu mazuļiem. Viņi mitinās nosiltinātā kūtī kopā ar aitumātēm. Dažām ir trīs jēriņi, citām – tikai viens.
Vispirms bija govis
– Pirms iegādāties aitas, ilgu laiku svārstījos, – teic saimniece. – No vienas puses, govis bija pierasti lopiņi, bet prasīja no manis daudz fiziskā darba. Sapratu, ka ir kaut kas jāmaina. Radās iecere izvērst aitkopību. Lielākoties tāpēc, ka aitām ikdienā vajadzīgs mazāk uzmanības. Ar barību problēmu nav, jo pašai ir 30 hektāru pļavu, un ar to pietiek, lai gan vasarā, gan ziemā lopiem nodrošinātu barību.
Sāk ar mazumiņu
Sākumā iegādājos deviņas šķirnes aitas un teķi. Informāciju par aitu audzēšanu, kopšanu ieguvu pašmācības ceļā no grāmatām, internetā. Iestājos Latvijas aitu audzētāju asociācijā un saistībā ar šīs organizācijas aktivitātēm pieredzes apmaiņā esmu izbraukājusi visus Latvijas novadus.
Nesmādē ne skujas, ne apses
Pašai nav tehnikas, ar ko varētu apstrādāt laukus, tādēļ daudz palīdz kaimiņi no zemnieku saimniecības “Ziliņi”, kuriem ir liels gaļas liellopu ganāmpulks.
Šāda saimniekošanas metode palīdz ietaupīt līdzekļus, neieguldot tos tehnikas remontā.
Darbu cenšos plānot pēc iespējas racionālāk. Tas attiecas uz barības novietošanu, dzirdināšanu, iežogojumiem. Dzīvniekam jau skaistums nav vajadzīgs, svarīgi, lai būtu paēdis un aukstumā nenosaltu. Pie kūts lauka vidū novelti vairāki siena ruļļi, un aitas kāri izēd to vidučus. Sākumā baroju ar skābbarību, bet aitu gremošanas sistēmai tā izrādījās par smagu.
Barību papildinu arī ar mikroelementiem, kuri atļauti bioloģiskajai saimniecībai. Ziemā dodu arī skujkoku zarus un apses sprunguļus, lai var grauzt mizu.
Vilna akmensvates vietā
Galvenais ieņēmumu avots ir aitu pārdošana citiem audzētājiem.
Vilnu, lai arī tā ir būtiska aitkopības sastāvdaļa, diemžēl ir neizdevīgi apstrādāt un pārdot, jo importētā vilna un dzija ir lētāka. Tāpēc vilna tiek izmantota mājas siltināšanai un citām vajadzībām. Arī aitādu ģērēšana ir dārga, un bez regulāra uzpircēja pašai to neatmaksājas darīt.
Agrāk izmantoju veterinārārsta pakalpojumus, bet nu daudz ko esmu iemācījusies pati, arī palīdzēt aitām dzemdībās.
Čakli palīgi arī ir divi dēli un četri mazbērni.
Katru gadu jauns barvedis
Neskaitot barības sagatavošanu, lielākie izdevumi ik gadu paredzēti jauna teķa iegādei. Jauns auns nepieciešams tīrasiņu šķirnes uzturēšanai, jo nedrīkst pieļaut paaugušo jēru krustošanos ar savām “māsām”. Svarīga ir arī teķa produktivitāte – lai iegūtu pēc iespējas vairāk veselīgu pēcnācēju. Pašreizējais, kurš iegādāts Latgalē, ir ļoti vaislīgs.
Viena no šķirnēm mūsu ganāmpulkā ir `Latvijas tumšgalve` un vācu `Merino` sugas teķis. Šī suga ir viena no vispopulārākajām pasaulē un izceļas arī ar ļoti mīkstu un izcilas kvalitātes vilnu.
Aitas uz ceļa
Man aitas ir kas vairāk kā tikai dzīvnieki – arī labs ainavas papildinājums. Kad sāku viņas audzēt, vasarā daudzi garāmbraucēji apstājās, izkāpa no mašīnas un uz baltajiem kamoliem zaļajās pļavās raudzījās kā brīnumā.
Ir gadījies, ka aitas atrod caurumu žogā un vasarā, kad zāle šimpus žoga noēsta, bet otrā pusē vēl gara un sulīga, pašas dodas turp. Līdzās ir šoseja, un vietējie nereti zvana, lai savācu aitas, kuras traucē satiksmei…
Viena no aitiņām ir ļoti droša un pati nāk klāt, meklē manu sabiedrību. Varu viņu dēvēt par savu mīluli.
Mana jaunākā nodarbe – pirtsslotu siešana no dažādiem lapukoku zariem, ar ārstniecības augiem. Uz lielu ienākumu no tām neceru, bet ja nenopirks – būs aitām laba barība.

Staburags.lv ARHĪVS

Latvijas melngalves Valles pļavās

Kategorijas