Pie dāņa govis slaukt neies

2009. gada 14. janvāris 18:51

3012

Kādu šo gadu pašreizējā ekonomiskajā situācijā plāno piena ražotāji Aizkraukles rajonā? Aizkraukles novada zemnieku saimniecībā “Tuņķi” noskaņojums ir cerīgs. Te saimnieko Dace Atslena un Dairis Vorslovs. Saimniecībā ir vairāk kā 80 govju un teļi.

Pagaidām krīzi nejūt
Jautāju saimniekam Dairim, kāds viņa skatījumā šobrīd ir pareizākais risinājums?
— Daudz līdzekļu esam ieguldījuši saimniecības attīstībā. Katru gadu rakstām projektus lai saņemtu Eiropas Savienības atbalstu. Šobrīd no kopējā projektam nepieciešamā finansējuma atbalsts ir tikai 20 procentu apmērā.
Pagaidām viss ir labi, kamēr nav sākusies lauku darbu sezona. Redzēs, kas notiks pavasarī – ja atkal pieaugs cenas minerālmēsliem, degvielai, sēklai, tad perspektīvas nav.
Domājam, ka īstas krīzes vēl nav. Esam pieraduši visu laiku saimniekot taupīgi, tāpēc tas, ko pašlaik sauc par krīzi, nešķiet kaut kas īpašs.
Sākumā nebija viegli
Kad 2002. gadā pieteicāmies pirmajam projektam — 10 000 latiem, citi teica, ka mēs jocīgi, tik mazu summu ņemot. Uzskatām, ka ikviens normāls cilvēks, kredītu ņemot, domā, vai varēs to atmaksāt.
Protams, esam ieķīlājuši zemi un māju, citādi naudu nedabūt. Pēdējo projektu rakstījām traktora iegādei.
Iesākām ar 12 govīm un sešu gadu laikā ganāmpulku saviem spēkiem esam palielinājuši līdz 85. Visas govis ir pašu audzētas, neviena nav pirkta. Ir gan brūnās, sarkanraibās, melnās. Vidējais izslaukums — ap 8000 litru gadā. Ļoti priecājāmies, kad rudenī ganāmpulks pieauga par 20 telītēm. Daļu no viņām nopirka Dānijas, Vācijas un Holandes saimniecības. Tie mums bija papildu līdzekli.
Uzskatām, ka ir svarīgi apzināt savas iespējas un salīdzināt tās ar pašreizējo situāciju. Kad pirms kāda laika vajadzēja izvēlēties — attīstīties tālāk vai palikt tur, kur esam, sapratām, ka cita ceļa nav, tikai strauja ražošanas kāpināšana. Lai arī gadiem runā par to, ka sīkzemnieki izputēs, riskējām.
Kūtī jāstrādā ar galvu
— Kā tiekat galā ar tik prāvu lopu skaitu?
— Iztiekam ar diviem palīgiem, un lielu daļu darbu darām paši.
Strādnieks ir tikai strādnieks, saimnieks — lai domātu. Ja strādniekam nepateiksi, ko darīt, pēc stundas kaut kas paliks nepadarīts. Pašam diendienā jāseko līdzi, tāpēc brīvā laika ir maz. Pati slaucu govis, jo grūti atrast cilvēku, uz kuru var paļauties, — saka Dace.
— Agrāk, kad dienā izslaucu pustonnu piena, bērniem varēju veltīt vairāk laika, tagad, kad iznāk jau tonna, laiks bērniem tiek nozagts.
Kūtī jāstrādā ar galvu, vairs nav tie laiki, kad varēja tikai ar lāpstu un dakšām.
Gribas daļu brīvā laika veltīt sev un ģimenei. Jārūpējas par četriem bērniem, no kuriem divi mācās Rīgā. No nākamā mācību gada mācību maksa pieaugs, un vidējais dēls pat domā nākt atpakaļ uz laukiem, palīdzēt saimniecībā.
— Kādas ir lielākās problēmas?

— Pagājušajā gadā, kad piena cena bija sasniegusi 25 santīmus par litru, uzreiz paaugstinājās visas citas izmaksas – lopbarības, degvielas, minerālmēslu.
Tirgotāji, uzzinot, ka tiek rakstīts projekts konkrētas tehnikas iegādei, tūdaļ tai palielina cenu. Vēlāk tādu pašu iekārtu var nopirkt daudz lētāk. Neviens šo procesu nekontrolē. Cenas maina, kā kuram iegribas. Ja tas tiktu kontrolēts, dzīvot būtu daudz vieglāk.
Mana pieredze rāda, ka Lauku atbalsta dienests patiesībā ir laucinieku iebiedēšanai, — saka Dairis. — Visu informāciju patur slepenībā. Kad rakstījām pirmos projektus, atbalsta nebija nekāda. Likās, ka nav nekādas ieinteresētības šo naudu piešķirt, drīzāk otrādi.
Kaut arī jūtam, ka ražošanu varētu paplašināt, problēma ir zemes trūkums – pašiem ir tikai 30 hektāru, pārējo — 170 hektāru — nomājam.
Tagad, kad visu tirdzniecību pārņēmuši lietuvieši un igauņi, viņi ir arī situācijas noteicēji.
Ja valstij būtu ilgtermiņa programma lauksaimniecības attīstībai, tas viestu cerības un dotu stimulu strādāt.
Ņems vēl vienu kredītu
— Vai esat domājuši dažādot ražošanu?
— Plānojot pārstrukturizēšanos, jādomā, ko Latvijā pašlaik ir izdevīgi ražot. Pirms 15 gadiem paši gatavojām piena produktus — sieru, krējumu biezpienu — un pārdevām tirgū. Šobrīd, lai to sāktu, nepieciešamas investīcijas, pārbaudes, izziņas.
— Kādas ir šīgada ieceres?
— Protams, domājam ņemt vēl kredītu kopā ar Eiropas Savienības atbalstu, bet jautājums, vai bankas būs labvēlīgas, kādi būs nosacījumi un aizdevuma procenti, — stāsta Dace.
— Kad pirms dažiem gadiem “SEB bankā” lūdzu kredītu, tur mani centās atrunāt, sakot, lai kārtīgi padomāju, labāk būtu meklējusi citu darbu, nevis ņēmusies ar lopiem. Hipotēku banka turpretī iedeva bez ierunām.
Lai arī kāda būtu situācija, es nevarētu iet pie dāņa govis slaukt. Labāk pašam savā saimniecībā.

Staburags.lv ARHĪVS

Pie dāņa govis slaukt neies

Kategorijas