20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena

2009. gada 19. janvāris 15:43

2030

20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena

Arī pirms 18 gadiem Latviju klāja balta sniega sega, tikai toreiz tai pāri brāzmoja brīvības vēji. Tūkstošiem Latvijas patriotu devās uz barikādēm Rīgā, lai nosargātu brīvu valsti, valdību, ģimeni.

Toreiz janvārī četri barikāžu dalībnieki zaudēja dzīvību. Mājās nepārnāca kinooperators Andris Slapiņš, skolēns Edijs Riekstiņš un milicijas darbinieki Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs. Smagi ievainoja kinooperatoru Gvido Zvaigzni, kurš nedaudz vēlāk arī aizgāja mūžībā. Viņu piemiņa nav zudusi un nezudīs nekad. Vietās, kur viņi gāja bojā, janvārī cilvēki noliek ziedus.
Visi uz Rīgu!
Arī Aizkraukles rajona iedzīvotāji steidzās uz Rīgu. Brauca vīri un sievas, tēvi un dēli. Neviens nezināja, kas uz barikādēm notiks, kā rīkosies interfrontisti un citi brīvvalsts pretinieki. Tomēr cilvēki Rīgā no automašīnām, malkas kravām un betona blokiem veidoja barikādes, nobloķējot tankiem ceļu uz Rīgas centru, Vecrīgu, Zaķusalu, Bastejkalnu, Ulbroku.
Tur barikāžu laikā dienām un naktīm neizdzisa Rīgas aizstāvju iedegtie ugunskuri. Tie deg arī šodien, jo atmiņās par barikāžu laiku kavējas to dalībnieki. Pēc 18 gadiem daudzi toreizējie sirmgalvji jau mūžībā, bet spēcīgie vīri nu jau pensionāri. Izaugusi jauna paaudze, kura grib zināt, kas Latvijā notika tajā gadā, kad viņi piedzima.
Priekšsēdētājs neatbalsta
Un katram barikāžu dalībniekam ir ko stāstīt, jo tās aukstās janvāra dienas un puteņainās naktis nevar aizmirst. Šoreiz tās atminēsies trīs Klintaines pagasta barikāžu dalībnieki: tagadējā kultūras darba organizatore Kristīne Ginaite, kura uz Rīgu brauca no Daugavpils kopā ar studiju biedriem, zemnieks Āris Ramats un Klintaines pagasta padomes priekšsēdētājs Ainārs Arnītis.
Arnīša kungs atceras, ka toreizējais paju sabiedrības “Selga” priekšsēdētājs, kurš amatā bija neilgu laiku un atbalstīja interfronti, speciālistiem un strādniekiem, kuri brauca uz barikādēm darba dienās, tās atzīmēja kā neattaisnotu darba kavējumu. Taču arī šāda rīcība klintainiešus neatturēja būt kopā ar Latvijas brīvības aizstāvjiem Rīgā.
Tiekas pagasta padomē
Kopš 1991. gada klintainieši, barikāžu dienas atceroties sanāk kopā pagasta padomē un gandrīz vienmēr arī ugunskuru iededzina, jo ne visi var aizbraukt uz Rīgu. Diemžēl 29 Klintaines pagasta barikāžu dalībnieki joprojām nav saņēmuši barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi. Vairāki cilvēki šajos gados jau aizgājuši mūžībā.
Ainārs Arnītis 1991. gadā paju sabiedrībā “Selga” strādāja par galveno inženieri.
— Kad Rīgā sākās nemieri, jau pirmajā naktī pie manis ar savu auto atbrauca Imants Meliņš, kurš tobrīd bija Klintainē, un mēs devāmies uz Rīgu. Pirmajā braucēju pulciņā bija arī Lasmaņu ģimene, Jānis Bergmanis un citi. Tautas frontes grupas aktivitātes koordinēja toreizējā bibliotēkas vadītāja Mirdza Rulle, — stāsta Arnīša kungs.
— Mēs apmeklējām visas vietas, kur bija visvairāk Rīgas aizstāvju — pie Ministru Padomes ēkas, Zaķusalā un citur. Laiks bija auksts, un visur jau kūpēja sabiedriskās ēdināšanas katli ar zupu un citiem ēdieniem. Karstu tēju un sviestmaizes varēja saņemt vai uz katra stūra. Par barikāžu dalībnieku ēdināšanu gādāja gan valsts uzņēmumi, gan zemnieki, gan rīdzinieki — sirmas māmuļas termosos nesa karstu dzērienu, mieloja visus ar pašceptiem pīrādziņiem un maizītēm. Mēs jutām, ka visa Rīga elpo vienā ritmā. Tur bija dažādu tautību un profesiju ļaudis, pilsētnieki un laucinieki, jaunieši, sievietes, vīri un sirmgalvji. Spēlēja ielu muzikanti. Mēs visi gaidījām jaunākās ziņas un Tautas frontes vadītāju norādes, kā rīkoties dažādās situācijās.
Man tiešām kauns, ka vēl līdz šim klintainiešiem nav barikāžu aizstāvju Piemiņas zīmju. Pieteikumu uzrakstīja Aizkraukles rajona padome, es pats vairākkārt esmu zvanījis uz Rīgu, man tikai pajautā — vai kāds no sarakstā esošajiem nav miris...
Aicina Tautas fronte
Zemnieku saimniecības “Rasas” īpašnieks un Klintaines pagasta kapu pārraugs Āris Ramats 1991. gadā “Selgā” bija kurinātājs. Arī viņš bija viens no pirmajiem, kurš devās uz Rīgu.
— Man nebija nekādu šaubu — jābrauc, jo sapratu, ka jānotiek kaut kam vēl nebijušam, kas mainīs pastāvošo iekārtu. Nebija laika domāt, vai prātīgi neapbruņotiem cilvēkiem stāties pretī tankiem. Tautas fronte Latvijas brīvības aizstāvjus aicināja pulcēties un turēties pretī pārspēkam, un mēs šim aicinājumam atsaucāmies bez ilgas domāšanas. Mēs nepakļāvāmies komunistu provokācijām un draudiem, ka barikāžu dalībniekus sodīs. Cilvēki ticēja, ka Latvija nav vienīgā, kura grib būt brīva, un mūs atbalstīja arī Lietuva un Igaunija.
Nekad neesmu nožēlojis, ka biju uz barikādēm. Latvijas brīvību aizstāvētu arī tagad, bet valdību gan nē, — atzīst Āris Ramats.
Brīvības malks
Kristīne Ginaite liktenīgajā 1991. gada janvārī mācījās Daugavpilī un no Pļaviņām, kur dzīvoja, kopā ar studiju biedriem vieglajās automašīnās brauca uz Rīgu. Studenti pārsvarā sargāja Vecrīgu.
— Mēs bijām jauni un emocionāli. Brīvība šķita kā sapnis, bet sapratām, ka no tā pēkšņi varam arī pamosties. Taču jaunības maksimālismā jutāmies drošībā. Mūs stiprināja atbalstītāju novēlējumi, tas, kā rīdzinieki par barikāžu dalībniekiem rūpējās, uzmundrināja, aicināja sasildīties.
Ja būtu jābrauc uz barikādēm šodien, nezinu, kā rīkotos. Mani satrauc tagadējās valdības negatīvā attieksme pret tautu. Esmu sarūgtināta, ka tiek sagrauta izglītība, veselības aprūpe un lauksaimniecība, — saka Ginaites kundze.

Fakts.
Pēc Aizkraukles rajona padomes pieteikumiem barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi līdz šīgada 20. janvārim ir saņēmuši 272 cilvēki. Pieteikti, bet nav saņēmuši 56: 24 aizstāvji no Aizkraukles novada, 29 — no Klintaines pagasta, divi no Pļaviņām un viens no Skrīveriem.

Staburags.lv ARHĪVS

20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena

Kategorijas