Herefordietes nomaina “limuzīni”

2009. gada 4. februāris 18:17

4049

Bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Atpūtas” Bebru pagastā Guntis Ungurs audzē 50 Herefordas un Limuzīnas šķirnes gaļas lopu, ir iesaistījies pāris saimniecības attīstības projektos, taču šogad vadības “grožus” nodevis dēlam.

Šobrīd saimnieko viens
— Kā visu sākāt un kāpēc audzējat tieši gaļas lopus?
— Apmēram pirms 10 gadiem sāku ar septiņām Latvijas brūnajām govīm. Herefordas šķirnes bulli iegādājos no Neretas puses zemnieka Pundura, kurš tajā laikā audzēja gaļas lopus. Pakāpeniski krustojot viņu ar mūsu pašu brūnaļām, jau trešajā paaudzē ar 75 procentu citu asiņu piejaukumu lopiņus var pārdot kā tīrasiņu Herefordas lopus. Kaut arī šīs šķirnes gaļa maksā vairāk, papildus saņemu Eiropas Savienības subsīdijas. Pie šībrīža izmaksām un lopu skaita bioloģiskās saimniecības vienīgais ieguvums ir tieši šīs subsīdijas.
Man ir 67 gadi, dzīvoju viens, un kā vīrietim man vieglāk tikt galā ar šiem dzīvniekiem. Viņi neprasa pastāvīgu uzmanību. Govis visu gadu mīt zem klajas debess. Ir nojume, kur glabājas barība un var patverties sliktā laikā. Pašlaik ik pārdienu jāpieved svaigi siena ruļļi, jāpapildina skābsiena krājumi, piebaroju arī ar graudiem.
— Vai jums ir lauksaimnieka izglītība?
— Abi ar sievu Benitu esam beiguši Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, pēc profesijas esmu inženieris-mehāniķis, sieva — ekonomiste-grāmatvede.
Es izvēlējos dzīvot un strādāt saimniecībā, viņa šajā nodarbē jēgu nesaskatīja. Sieva strādā Aizkrauklē divos darbos un ar savu algu atbalsta dēlus mācību laikā. Dzīvē tā iegrozījies, ka par bērnu skološanu vairāk gādā sieva.
Pērn tikai četri
— Kā veicas ar gaļas realizāciju?
— Lai arī bioloģiski audzētai liellopu gaļai iepērkot vajadzētu būt dārgākai, pašlaik vairāk ienākumu ir, to pārdodot kā parastu gaļu. Katru gadu jāmeklē izdevīgākās realizācijas iespējas. Kooperatīvs ”Zaubes” pirms dažiem gadiem iepirka no manis Herefordas jaunos bullīšus par labu cenu, lai eksportētu uz Itāliju. Noteikumi mainījās, jo šīs šķirnes lopu gaļa Eiropas patērētājiem kļuva par treknu. Tagad sadarbojos ar kooperatīvu “Senlejas”. Pagājušajā gadā pārdevu četrus lopiņus. Ieņēmumi — nedaudz vairāk kā 1000 latu. Kopā ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas gadā ir virs 2000 latu. Protams, par peļņu to nevar saukt. Ganāmpulkam vajadzētu būt divreiz lielākam, lai no tā gūtu normālus ienākumus.
Graudus pārvērš pārslās
— Vai arī dēli palīdz saimniekot?
— Man ir pieci bērni — divi no pirmās laulības un trīs no otrās. Divi no dēliem izvēlējušies mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Patlaban dēls Raitis izstrādā “Jaunā saimnieka projektu”, saistībā ar kuru saimniecībai plānots iegādāties tehniku. No šīgada janvāra saimniecība nodota viņa pārziņā, mācību dēļ te viņš sastopams pāris dienu nedēļā. Attīstības ieceres ir. Viņš piedāvā savas idejas, kuras pārbaudām dzīvē. Interesants risinājums bija graudu placināšana. Tā vietā, lai tos maltu, speciāli apstrādājot, iegūstam tādas kā pārslas. Tās nav nepieciešams kaltēt, ir ērtāk glabāt, lopiem vieglāk sagremot.

— Vai iesniedzat saimniecības attīstības projektus?
— Līdz šim esmu realizējis divus — Eiropas standartu sasniegšanai un saimniecības pārstrukturizācijai. Saistībā ar tiem esam ierīkojuši ūdens apgādi un nožogojumu lopu novietnei, izveidojuši dziļurbumu. Esmu apmierināts ar paveikto, bet turpmāk ar projektiem lai nodarbojas dēls.
Vietējie piegādātāji neizdevīgi
— Kādas problēmas nodarbina lopu audzētājus?
— Starpnieku “plēsīgums”. Pašreiz kilograma gaļas cena, kādu piedāvā gaļas uzpircēji, ir no 68 līdz 72 santīmiem. Interesants ir svara aprēķināšanas veids. Kooperatīva „Senlejas” strādnieki, iepērkot lopus, viņus nesver, bet gan mēra apkārtmēru. Piemērojot procentuālo novērtējumu, veidojas kopējais svars, par kuru tad arī maksā. Turpretim, pārdodot kā bioloģiski audzētu lopu, svaru nosaka pēc citiem kritērijiem, un rezultātā tas pats lops dažādās vietās var “svērt” pat 100 kilogramu vairāk vai mazāk. Ja lopu skaits būtu tik liels, ka varētu garantēt regulāras piegādes klientiem bez starpnieku līdzdalības, ienākums neapšaubāmi būtu lielāks. Bet, lai to nodrošinātu, nepieciešamas papildu zemes platības. Pēc normatīvajiem aktiem uz vienu hektāru nevar būt divas govis.
Izdevumos katru trešo gadu jāierēķina arī jauna buļļa iegāde, lai nesāktu pāroties ar meitām. Jauns šķirnes bullis maksā ap 800 latu. Tajā gadā, kad iegādājos jauno, veco bulli, kurš svēra 800 kilogramu, varēju pārdot tikai par 180 latiem.
Sākumā lopus pārdevu Rīgas gaļas kombinātam. Viss ritēja labi, līdz man paziņoja, ka privātpersonas neapkalpos, jo Andris Šķēle esot iegādājies šo uzņēmumu, iepircis gaļu no Indijas, tāpēc pašlaik un arī turpmāk manu lopu gaļa nebūs vajadzīga.
Ar graudiem bija līdzīgi. Par saviem līdzekļiem varēju apstrādāt zemi un iesēt. Kad pienāca kulšanas laiks, visu nācās darīt uz parāda, un tikai tad, kad graudus nogādāju kombinātā, varēju norēķināties par pļaušanu, kulšanu. Un arī te pienāca diena, kad paziņoja: turpmāk līgums netiks slēgts sakarā ar to, ka Andris Šķēle iegādājies šo uzņēmumu un iepirkuma politika mainījusies.
— Par politiku arī spriežat?
— Par politiķiem runājot, man patīk teiciens: “Labākie politiķi ir tie, kuri neko sliktu latviešu tautai nav darījuši un nedarīs, protams, arī neko labu.” Nepiekrītu Godmaņa demisijas prasībai, cita runa ir par Saeimu, jo šobrīd tā ir tikai balsošanas mašīna. Uzskatu, ka jau demisionējušā zemkopības ministra Rozes lielākā kļūda bija subsīdiju jautājuma atstāšana novārtā. Šobrīd Latvijas zemnieki nevar konkurēt ar Eiropas lauksaimniekiem tieši samazināto subsīdiju maksājumu dēļ.

Staburags.lv ARHĪVS

Herefordietes nomaina “limuzīni”

Kategorijas