Gribi dzīvot, proti pielāgoties

2009. gada 25. februāris 17:59

1495

Mudīte un Pēteris Laduzāni Kokneses pagasta saimniecībā „Bļodiņas” audzē 12 govju, astoņus teliņus un pāris cūku. Nedaudz vairāk kā 60 hektāru zemes iztikšanai pietiek, un līdz šim par dzīvi sūdzēties nevarēja.

Lauki kā klaipi— Vai sen esat zemnieki?— Uz Koknesi atnācām dzīvot 1972. gadā, — stāsta Pēteris. — Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu beidzu strādāt vietējā MRS un nu jau 16 gadus esmu mājsaimniece, — piebilst Mudīte.— Sākām ar pāris govīm. Dzīvojām netālajā daudzdzīvokļu mājā, vēlāk radās izdevība iegādāties šo māju kurā pašreiz mītam. Es pēc profesijas esmu mehāniķis, sieva — grāmatvede, — teic “Bļodiņu” saimnieks.Kāpēc izvēlējāties bioloģisko saimniekošanu?— 1996. gada pavasarī iesēju auzas, domāju paeksperimentēt — iestrādāju minerālmēslus. Raža tajā gadā izdevās lieliska. Kaimiņš teica: “Tev gan, Pēter, lauki kā kukuļi, skaisti.” Es appļāvu zāli ap tiem lai būtu vēl skaistāk. Uznāca lietus, stiprs vējš, un visa skaistā labība līdz ar zemi. Nelīdzēja pat kaimiņa kombains. Varēju savas skaistās auzas lopiem izbarot. Kopš tās reizes minerālmēsliem esmu atmetis ar roku un uz lauka vedu kūtsmēslus. Minerālmēslus nelietojam, esam “bioloģiski” no sākuma līdz beigām, — lepni saka Pēteris.Pa mājai katrā rajonā — Govis arī jums “bioloģiskas”?— Tā kā es pārsvarā noņemos ar govīm tad par viņu ēšanas paradumiem un uzvedību zinu vairāk, — teic Mudītes kundze. — Ar telītēm pašlaik interesanti. Viņas vēlas uzturēties laukā nevis kūtī. Nav gaļas govju šķirnes, bet uzvedībā no viņām neatpaliek. Nojumē ir barība, un aizvējš, un, lai arī laukus klāj sniegs, priekšroku dod svaigam gaisam. Pašreizējā kūts platībā vairāk kā 14 govju nevaram turēt. “Treknajos” gados gribējām paplašināt ganāmpulku, bet šobrīd tam vairs nav jēgas.— Vai saimniecībai ir arī cits ienākumu avots?— Kundze vairāk pa saimniecību, bet es jau kādu 10 gadu būvēju guļbūves. Pārsvarā pirtis, lapenes, gadās arī pa kādai dzīvojamajai mājai. Gandrīz visu Latviju esmu izbraukājis, izņemot Liepājas un Daugavpils rajonu, pārējos ir pa kādai manis celtai ēkai. Pašlaik Tukumā gaida nepabeigta pirts. Iepriekš bija savs gateris, kurā sagatavoju kokmateriālus, bet kādam laikam nepatika mana saimniekošana un pielaida ēkai uguni. Nācās visu uzcelt no jauna. Neesam pilnīgi bez kredītiem, ap simts latu katru mēnesi nākas maksāt bankai, bet pagaidām nevaram sūdzēties, ka būtu grūti naudu atdot.Naudu pie gatera neatrod— Vai krīzes neskaidrajā situācijā laukos ir vērts pievērsties jaunām idejām? — Nesēžam, rokas klēpī salikuši, padodoties liktenim. Piedalījāmies lauku atbalsta projektos un par iegūtajiem līdzekļiem atjaunojām piena māju. Nesen nopirkām piena separatoru — paskatīsimies, kā veiksies ar krējuma un sviesta realizāciju. Gribam pārdot pienu “pa tiešo” ar veikala starpniecību. Šobrīd par desmit santīmiem vairs nav vērts pārdot kombinātam. Jādomā, kā vairāk nopelnīt. Citādi – viens zvans, mašīna klāt, un miers tām govīm...Domāju, ka šī lielā brīvība piena tirdzniecībā ilgi nepastāvēs. Ja iedzīvotāji sāks pirkt no zemnieka, nevis pārstrādāto pienu, lielražotājiem tas nepatiks. Re, kā Godmanis, pameklēja un atrada 27 miljonus latu lauksaimnieku atbalstam, es te gar gateri esmu staigājis, meklējis — neko neesmu atradis, — nosmej saimnieks.— Vai ar saimniecības darbiem paši tiekat galā?— Vēl jau esam spēka gados, man nedaudz pāri 50, Pēterim — 63, daudz spējam paši, arī daži vietējie iedzīvotāji palīdz. Kā daudzviet, arī mūsu pusē pagrūti atrast kārtīgu strādnieku. Šobrīd gan situācija nedaudz mainījusies, bet vēl pērn palīgus atrast bija problemātiski, — stāsta saimniece.— Esam izaudzinājuši trīs meitas — Kristīni, Inesi un Daci un jau četrus mazdēlus, bet pašlaik tikai viens no viņiem, Reinis — dzīvo kopā ar mums. Vēl jau liels palīgs neiznāk. Viņam tuvāks ir hokejs, trīs reizes nedēļā trenējas Koknesē. Nesen iegādājāmies viņam ekipējumu — jaunu nūju, ceļu sargus.

Staburags.lv ARHĪVS

Gribi dzīvot, proti pielāgoties

Kategorijas