Staburags.lv ARHĪVS

Šobrīd nevajadzīgi pārmaksājam

Imants Kaziļuns

2009. gada 4. marts 16:33

1653
Šobrīd nevajadzīgi pārmaksājam

Ansis Saliņš no Vietalvas pagasta studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Paralēli studijām viņš pievērsies arī aktuālām lauksaimniecības problēmām, piemēram, degvielas akcīzes nodokļa atmaksas kārtībai un iespējamiem risinājumiem procesa vienkāršošanai.

Nodokļi par nodokļiem— Pašreizējā kārtība akcīzes nodokļa atmaksai par iegādāto degvielu zemnieku saimniecībai ir ļoti sarežģīta un laikietilpīga, — saka Ansis Saliņš. — Vispirms zemniekam jādodas uz pašvaldību pēc izziņas par to, ka apstrādā zemi un cik hektāru. Ar degvielas iegādi apliecinošiem dokumentiem — pavadzīmi, bankas izdruku, kas apliecina, ka norēķins veikts, jādodas uz Valsts ieņēmumu dienestu, jāraksta iesniegums, kuru izskata mēneša laikā, pēc tam dod atbildi un naudu ieskaita atpakaļ. Tā rīkojas vairums zemnieku, bet daļa šo viņiem pienākošos naudu atstāj valstij.Papildu šai nevajadzīgajai birokrātijai ir vēl viena būtiska problēma. Pērkot degvielu,  maksājam gan akcīzes nodokli, gan pievienotās vērtības nodokli. Un, iespējams, nemaz —  nezinām, ka maksājam nodokļus par nodokļiem. Proti, arī akcīzes nodoklim piemēro pievienotās vērtības nodokli.  Šajā gadījumā zemnieki ir zaudētāji, jo sākumā samaksā vairāk, nekā nepieciešams, un atpakaļ saņem mazāk, nekā varētu.Norvēģijā zaļā krāsāLai izvairītos no šīs birokrātijas un samazinātu izdevumus, daudzās Eiropas Savienības valstīs darbojas sistēma, kad zemnieks degvielu var iegādāties atsevišķi no ikdienas vajadzībām pārdotās. Piemēram, Norvēģijā tā ir iekrāsota zaļā krāsā. Speciālie dienesti  kontrolēs uz ceļiem pārbauda, vai šī degviela netiek izmantota citās automašīnās. Mazo zemnieku saimniecību īpašniekiem, kuri degvielu iepērk nelielā daudzumā, ar pārskatiem jāveic tāls ceļš, un daļa zemnieku nepieprasa nodokļa atmaksu. Rezultātā zemnieku saražotās produkcijas pašizmaksa ir augstāka. Esmu runājis ar zemniekiem par šo jautājumu, un viņi tam piekrīt.“Dīvānu zemnieki” tērē citam nolūkamDaži zemnieki, kuri sevi par tādiem tikai dēvē, akcīzes nodokļa atmaksu izmanto ļaunprātīgi, piešķirto degvielas limitu izlietojot privātajai automašīnai. Tādi neko neražo un savas platības appļauj tikai Eiropas subsīdiju dēļ.Uzskatu, ka degvielas limits — 100 litru vienam hektāram — intensīvai lopkopībai ir nepietiekams. Daudzi procesi lauksaimniecībā ir automatizēti, un tiem nepieciešams liels degvielas patēriņš.Norēķinās ar limita kartēmŠo jautājumu esmu apspriedis ar degvielas vairumtirgotājiem. Viņiem nebūtu sarežģīti ieviest dalītu degvielas tirdzniecības sistēmu. Tikai —  vai valsts piekritīs šādiem noteikumiem, jo samazināsies kā PVN iekasētā summa? Lietuvā jau var iegādāties šādu bezakcīzes degvielu. Norvēģijā, kur kādu laiku strādāju un praktizējos, zemniekiem piešķirtas limita kartes, ar kurām viņi norēķinās degvielas uzpildes stacijās.Patlaban šis priekšlikums tiek virzīts izskatīšanai Saeimā.Aktuāls ir jautājums arī par netaisnību sakarā ar Krievijas energoresursu lobēšanu.  Šobrīd no turienes iepirktajai gāzei piemēro 10% PVN, turpretī vietējiem resursiem — šķeldai un malkai — 21%. Tas ir svarīgi arī vietējās ekonomikas stimulēšanai, jo nauda, maksājot par degvielu Krievijas firmām, neaizplūstu no valsts.
Biodegvielas izmantošanu bremzēAr Latvijā izaudzēto rapsi un no tā iegūto biodegvielu varētu aizvietot daļu pašreiz no ārzemēm iepirktās degvielas. Acīmredzot kādam tas ir neizdevīgi, un tāpēc visi centieni izmantot šo degvielas veidu tiek bremzēti.Mūsu valstī runā par elektrostaciju celtniecību, kuras darbosies ar Krievijas gāzi, savukārt Zviedrija iepērk Latvijā saražoto šķeldu, ar kuru darbina savas elektrostacijas. Pašlaik lielai sabiedrības daļai izveidojies priekšstats, ka laukos dzīvo zaudētāji. Esmu pārliecināts, ka laukos jāsaimnieko izglītotiem cilvēkiem. Lai veiksmīgi plānotu saimniecības attīstību, apkalpotu moderno tehniku, nepieciešamas plašas zināšanas. Protams, valstī vajadzīga perspektīva programma lauku attīstībai. Līdz šim piešķirtie līdzekļi saimniecību restrukturizācijai, šķiet, izplēnējuši nebūtībā. Daudzās saimniecībās pat pēc līdzekļu ieguldījuma tik un tā nesaskata jēgu turpmākai darbībai.