“Lāčplēsis” trolejbusā

2009. gada 4. marts 16:52

2349

Tomam Blūzmanim dzimtās mājas ir Sērenē. Nu jau vairākus gadus viņš studē farmāciju Rīgas Stradiņa universitātē un dzīvo Rīgā. Toms ir pārliecināts — vislielākais kapitāls ir laba izglītība. No jaunieša staro noteiktība, mērķtiecība un gribasspēks. Viņš zina, ko dzīvē grib sasniegt, un neatlaidīgi tuvojas izvirzītajam mērķim. Ar apskaužamu pārliecību puisis runā par lietām, kas jau izdarītas, un nākotnes plāniem.

Izvēle grūtības nesagādā — Vidusskolā biju viens no retajiem, kam padevās anatomija, bioloģija, ķīmija, zooloģija. Tādēļ apsvēru iespēju mācīties par biologu vai ķīmiķi. Biologa profesija vairāk saistīta ar augiem, ķīmiķi darbojas savā lauciņā, bet ķīmija un augi — tā ir farmācija. Izvēloties šo profesiju, apvienoju vairākas mani interesējošās jomas. Darbošos profesijā, kas vienmēr būs noderīga un pieprasīta. Ar savām zināšanām vēlos palīdzēt cilvēkiem. Esmu altruists, mazliet protams, arī egoists, kā ikkatrs no mums. Daudzi var būt matemātiķi, celtnieki, bet farmaceits kurš katrs nevar būt. Farmācija liek būt ļoti pedantiskam, kārtīgam, precīzam līdz pat pēdējam sīkumam.
Purvā rozes neaugRīgas Stradiņa universitātē farmāciju apgūst piecus gadus. Četri studiju gadi jāsēž auditorijās un viens gads praksē — aptiekā, reģistrācijā, rūpnīcā, vienalga kur. Farmaceita darbs ir cieši saistīts ar “papīriem”, savukārt praksēs iepazīstam augus, biotopus, jāzina taču, ka purvā rožu krūmu neatradīsi. Paralēli studijām strādāju zāļu reģistrācijas firmā. Kad pabeigšu universitāti, noteikti turpināšu mācīties. Farmaceitam ir jāmācās visu mūžu, otru tik mainīgu zinātni grūti atrast. Farmācijā katru dienu atklāj kaut ko jaunu, tāda ir izvēlētās profesijas specifika. Nākotnē vēlos būt “specs” savā jomā, būt kompetents, spējīgs atbildēt uz visiem jautājumiem, — tas tāds idealizēts variants. Par savām mājām turpmāk saukšu Rīgu. Iespējas, kas ir laukos, mani nevilina.
Latvietis nevar nedejotNeesmu “grāmatu tārps”, tomēr lasu. Man patīk interesanta un saturīga literatūra. Manuprāt, daudzu skolēnu nemīlētais “Lāčplēsis” ir ļoti latviska grāmata, tajā pausta mūsu tautas vēsture, pamatīgums, nākotnes cerības. Lāčplēsis ir mūsu tautas simbols. Braucot sabiedriskajā transportā, izlasīju to divas reizes. Mani saista viss latviskais, apzinos savas saknes, mentalitāti. Vēl mācoties skolā, man pat neradās jautājums, vai dejot tautas dejas. Esmu latvietis, kā var nedejot?! Dziedāju arī korī “De Cantare”, sanāca gluži labi. Biju tenors. Ballītēs vēl šad tad dziedu, protams, kamēr kāds nelūdz pārtraukt...

Nākotnē jāraugās ilgtermiņāPalikt Latvijā vai meklēt laimi citā valstī — tā ir katra paša izvēle. Ja cilvēks ir izlēmis šādi celt citas valsts ekonomiku, tā ir viņa atbildība. Un lai nebļauj, ka Latvijā slikti, ka te ir viena liela ateja. Jo šie laimes meklētāji taču neko nedara, lai situācija Latvijā uzlabotos. Ārzemēs nopelna naudu, bet bieži vien iztērē nevajadzīgām lietām — klubos, “tusiņos”, bezjēdzīgi. Cilvēkiem, kas te strādā, dzīvo, maksā nodokļus, ir tiesības izteikt savu viedokli, kaut ko pieprasīt. Patiesībā cilvēki nereti neapzinās visas darba, nākotnes iespējas, kas ir tepat Latvijā. Daudzi grib visu uzreiz, tagad, tūlīt. Nesaprot, ka nākotnē raugoties ilgtermiņā, var iegūt daudz vairāk. Manuprāt, šajā saspringtajā laikā liela daļa cilvēku visur redz tikai negatīvo — krīze, grūti, valdība slikta utt., par labajām lietām aizmirstot. Taču ir arī tik daudz laba. Jāprot tikai saskatīt.

Staburags.lv ARHĪVS

“Lāčplēsis” trolejbusā

Kategorijas