Skrējienā gar ceriņiem

2009. gada 22. maijs 16:10

1574

Kad ceļmalās, dārzos un parkos ceriņi iezdedz savas violetās un baltās liesmiņas, bet skolās tuvojas eksāmenu laiks, dzimšanas dienu svin Aizkraukles novada ģimnāzijas informātikas skolotāja Aija Romanovska.

No mākslinieka iemūk mežā
— Esmu no Latgales, Ludzas rajona Mežvidiem. Tur pavadīju 17 gadu, pabeidzu Mežvidu pamatskolu un turpināju mācīties Kārsavas vidusskolā. Tā kā man diezgan labi padevās vizuālā māksla, izlēmu studēt arhitektūru. Mana māte palūdza attālam radiniekam māksliniekam kokgriezējam Antonam Rancānam, lai novērtē manus zīmējumus un palīdz sagatavoties iestājeksāmenam zīmēšanā,” stāsta jubilāre. “Cienījamais mākslinieks atbrauca, apmetās pie kaimiņiem. Māte ar manu zīmējumu mapīti aizgāja uz kaimiņmāju, bet man bija kauns, ka viņš smiesies par maniem bērnišķīgajiem “ķēpājumiem” — es iemūku mežā, sēžu un gaidu, kad mākslinieks aizbrauks. Protams par manu rīcību kauns bija mātei, bet ko nu vairs... Mākslinieks aizbrauca. Līdz ar to gatavošanās zīmēšanas eksāmenam neiznāca, un sapnis par arhitektūru bija izsapņots.

Uz Rīgu caur Krieviju
“Gar mūsu mājām Mežvidos veda vilciena Ļeņingrada – Kaļiņingrada maršruts, varējām braukt taisni uz šīm pilsētām, savukārt uz Rīgu bija jābrauc ar pārsēšanos. Vēl atceros, kā garām kursēja tvaika lokomotīve ar zvaigzni priekšgalā. Kad iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), studiju pirmajā gadā uz galvaspilsētu braucu caur Krieviju — tā bija ērtāk,” atceras Aijas kundze. “Tagad tas šķiet mazliet komiski, tomēr tā bija arī romantika. RTU iestājos Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē Automatizētās vadības sistēmas specialitātē. Gadu nomācījos, pēc tam pārgāju uz Arhitektūras un celtniecības fakultāti un apguvu civilo un rūpniecības ēku inženiera arodu.”
Notiek tā, kā jānotiek
“Mani vecāki bija skolotāji, māte — skolas direktore, tādēļ es kategoriski pateicu, ka nekad nebūšu skolotāja. Paradokss — esmu nodarbojusies gandrīz tikai ar pedagoģiju. Mājas un skolas dzīve jaukusies kopā,” stāsta Aijas kundze. “Kad pabeidzu augstskolu, man piedāvāja Aizkraukles arodskolā mācīt speciālos priekšmetus. Man jau bija ģimene gadu veca meitiņa, turklāt tolaik bija jāgaida garās dzīvokļu rindās, un te pēkšņi tāds piedāvājums — darbs un dzīvojamā platība dienesta viesnīcā! Piedāvāja atsūtīt kravas mašīnu, atvest mēbeles. Viss tajā neziņas brīdī nokārtojās, notiek tā, kā jānotiek.”Bērni izauguši, ieguvuši izglītību — vecākā meita Linda studēja Banku augstskolā, tagad maģistrantūrā mācās vides zinības, vidējā meita Indra beigusi Kultūras akadēmiju, bet dēls Gints studē informācijas tehnoloģijas.
Vaļasprieks — būvniecība

“Es jūtos kā lauciniece. Brīvo laiku cenšos pavadīt pie dabas, dārzā, mums ir neliela saimniecība. Man lielākais un galvenais vaļasprieks ir būvniecība. Kaut arī abi ar vīru esam datorspeciālisti, bez mūrēšanas un būvēšanas nevaram iztikt. Vaļasprieks nav lēts, tomēr sagādā gandarījumu. Patīk process — izdomāt detaļas, sazīmēt konstrukcijas, izveidot datorā, uzrasēt, meklēt piemērotākos materiālus. Realizējot ieceri, vajadzīgs fiziskais spēks, būvēšana tomēr nav tamborēšana,” par savu vaļasprieku teic aizkraukliete.

Zālespļāvējs un rotaslietas

Aijas kundzei dzimšanas diena ir ceriņu laikā, un skolā tas ir eksāmenu laiks, kad laika neatliek nekam, tikai darbam. “Pēdējās maija nedēļās ir tik daudz darba, viena vienīga steiga un skriešana, līdz ar to dzimšanas dienu iznāk svinēt kā garāmskrienot,” stāsta Aijas kundze. “Parasti svinam ģimenes lokā, atbrauc bērni. Šogad svinēsim plašāk, būs pikniks pie ūdeņiem, laivas un uz uguns vārīta zupa, katrā ziņā ļoti negribējās spīdīgā kleitā stāvēt kādā zālē. Vīram piekodināju, ka vēlos dāvanu, ko lietošu, lai nedāvina nepraktiskas lietas. Šogad viņš iegādājās dāvanu, par kuru esmu sajūsmā. Viņš man to pasniedza pirms dzimšanas dienas: zālespļāvēju un rotaslietu komplektiņu — gredzenu un ķēdīti. Tagad man ir viss, ko vajag — varu sapucēties un arī zāli nopļaut.”

Staburags.lv ARHĪVS

Skrējienā gar ceriņiem

Kategorijas