Kredīts liek saņemties

2009. gada 27. maijs 18:22

1422

Sunākstes pagasta “Līču” mājās Skaidrīte un Guntis Rimeiķi dzīvo jau 20 gadu. Māja pirkta, bet savas celtnieka prasmes licis lietā arī saimnieks un kopā ar dēliem uzcēlis kūti, šķūni, saimniecības ēku, lapeni dārzā.

Lielā lapene ģimenei par mazu
Tagad, kad Sunākstes pusē darbu atrast grūti, visus spēkus un laiku “Līču” saimnieki velta 25 ragulopiem — 13 slaucamajām govīm, sešām gadu vecām telēm, kuras drīz būs piena devējas, un mazajām telītēm.
— Vai apkārtnē vēl kādam zemniekam ir tik kupls ganāmpulks?
— Sunākstes pusē laikam esam ar lielāko govju pulku. Ap māju plešas 33 hektāri pašu zemes un, lai arī ziemā govis būtu paēdušas, 20 nomājam.Agrāk, kolhoza laikā, par piensaimniecību nedomājām. Tad darbs bija visiem — viens nesa projām, otrs atpakaļ, — smejot stāsta Guntis. — Lai kāds darbs, ka tik maksā. Pēdējos gadus strādāju mežsaimniecībā un par privāto saimniekošanu nedomāju. Maksāja labi, bērnus lauku dzīve nevilināja. Pats 20 gadu nodzīvoju Aizkrauklē, bet ar gadiem lauku vide kļuvusi tuvāka, vairs nevaru iedomāties dzīvi pilsētā. Bērniem — pieciem dēliem un vienai meitai — gan pretējs viedoklis. Mums ir kupla ģimene un īpaši to var just, kad svētku dienās bērni kopā ar mazbērniem sabrauc mūs apciemot, tad lielā lapene ir par mazu.
Pienu pārdod lietuviešiem
— Kāpēc sākāt turēt govis? — Dzīve visu mainīja. Iesākām ar pāris govīm, nu jau viņu ir vairāk kā divi desmiti. Sieva no bērnības ar govīm, kolhoza laikā fermā strādāja, līdz ar to šī bija viena no iespējām. Ražojam dārgo pienu, kuru pilsētniekiem veikalā jāpērk par bargu naudu. Žēl, ka pēdējā laikā uzpircēji maksā tikai par vidējo pārdoto piena daudzuma un mazāk uzmanības pievērš kvalitātei, kura mūsu govju pienam ir augstākā. Meklējot izdevīgāko variantu, mēs pienu pārdodam lietuviešiem, pirms tam bijām uzticīgi pašmāju ražotājiem, bet Rīgas piena kombinātam mūsu piens vairs neesot vajadzīgs. Šogad piena cena salīdzinājumā ar pagājušo gadu kritusies par 75 procentiem. Bez platību maksājumiem neizdzīvotu, zemi apstrādāt, sienu sapļaut tikai par piena naudu nevar. Šogad apsēju trīs hektārus ar graudaugiem, nedaudz atvēlēju bietēm un kartupeļiem. Labi, ka nevienam nav jāmaksā par lauku apstrādi — pašiem ir nepieciešamā tehnika. Saimniece var ļauties viņai tīkamai nodarbei — puķudārzam. — Neturam ne vistas, ne cūkas un pašlaik arī nedrīkstam, jo nodarbojamies ar piensaimniecību. Pārējiem mājlopiem jābūt atsevišķās novietnēs. Citādi Pārtikas un veterinārais dienests var sodīt par noteikumu neievērošanu, — saka saimniece.
Gara darbadiena
— Ilgi esat bijis pilsētnieks. Kā pieradāt pie lauku dzīves ritma?
— Patiesībā nebija grūti, jo ar lauku darbiem apradām abi jau bērnībā un jaunību pavadījām laukos. Esmu no Lones pagasta, sieva dzimusi sunākstiete. Šobrīd mūsu darbadiena sākas agri. Ceļamies puspiecos, citi, apdarījuši rīta darbus, atkal dodas pie miera, mums diena turpinās. Darba daudz, gulēt dienas laikā nevar. Kā vairumam, arī mums paņemts kredīts bankā. Lai arī summa nav liela, jāatdod laikus, tāpēc jāstrādā. Ja nebūtu kredīta, iespējams, dzīvi iekārtotu savādāk. Tas tomēr mobilizē un liek vairāk domāt par rītdienu.
Tā kā valstī vēl nekas neliecina par to, ka drīz gaidāmi labāki laiki, un, ja pienu vairs nevarētu pārdot, esam domājuši, kā piena govis pārvērst par zīdītājgovīm. Jau tagad pamazām virzāmies uz to. Paši pienu nedzeram — ne aiz skopuma, — smejas saimnieks. — Laikam esam atdzērušies. Senāk, kad bija tikai viena govs, tad gan gribējās. Pārdot pienu Aizkrauklē, neatmaksājas, kaimiņi, kuriem nav govju arī uz pienu nav kāri. Kamēr varam iztikt, nav vēlēšanās darīt ko vairāk — siet sieru, gatavot biezpienu.
Vēl gribētos Ēģipti redzēt
— Vai kāds no bērniem nedomā doties peļņā uz ārzemēm?
— Bērni palikuši uzticīgi Latvijai un nav devušies laimes meklējumos uz ārzemēm. Viens no dēliem gan mēģināja, bet ilgāk par vienu nedēļu neizturēja — angļu vēsums un virtuves īpatnības latviešiem grūti pieņemamas. Šonedēļ kāds no viņiem atbrauks — palīdzēs ravēt bietes.
Liels palīgs mums ir Kaukāza aitu šķirnes suns. Gan māju sargā, gan lopus atdzen, kad par tālu aizklīst. Ir gadījies, ka guļam, un viņš atskrien mājās, satraukts rej, tad zinām, ka nav kaut kas kārtībā, jāiet skatīties.
Dzīve laukos palikusi dārgāka, jo vietējiem tirgotājiem maza konkurence un vienīgajā veikalā pagasta centrā cenas krietni augstākas salīdzinājumā ar lielveikaliem. Tāpat ikdiena nav iedomājama bez savas automašīnas, jo ar sabiedrisko transportu izbraukāt neiespējami. Lai vai kā, gribētos kaut kur aizbraukt — kādā tālākā ceļojumā, piemēram uz Ēģipti. Nezinu, vai šajā dzīvē vēl paspēšu? — prāto “Līču” saimnieks.

Staburags.lv ARHĪVS

Kredīts liek saņemties

Kategorijas