Tas bija nežēlīgs laiks

2009. gada 12. jūnijs 17:51

1738

Daudzesietis Alfrēds Baiba ir viens no tūkstošiem latviešu, kuri cietuši komunistiskā režīma represijās. Kā bijušais leģionārs Baibas kungs izsūtīts uz Komi Republiku Krievijā. Alfrēda kungs ne tikai pastāstīja par savām dzīves gaitām, bet arī uzticēja savas rakstiskās piezīmes par piedzīvoto.

Notic “sapņu pilīm”Alfrēds Baiba dzimis 1924. gadā Daudzeses pagastā. Viņa tēvs strādājis par krāvēju mežā un pie dzelzceļa, māte gājusi ganos, strādājusi mājās un audzinājusi bērnus. Baibas kungs mācījies Daudzeses skolā, pēc tam strādājis par puisi pie saimniekiem. Padomju okupācijas laikā bijis palīgs veikalā. Jaunais puisis noticējis komunistu “sapņu pilīm” un solītajiem “zelta kalniem” un iestājies komjaunatnē. “Jauns un naivs toreiz biju, lai nu ko, bet solīt komunisti prata. Stāstīja, ka Latvija esot vismaz par divdesmit gadiem atpalikusi no dižās Padomju Krievijas, kur jau divus gadu desmitus ceļot komunismu un visi cilvēki esot laimīgi,” saka Baibas kungs. Kara sākumā Alfrēds bijis Sēlpilī, kur, klausoties radio, uzzinājis, ka Vācija sākusi karu ar PSRS. Kopā ar tūkstošiem bēgļu viņš devās uz austrumiem, nokļūstot līdz Pleskavai. “Šķērsojot Latvijas robežu, tā vien gribējās ieraudzīt to izslavēto padomijas bagātību un pārticību, bet vienīgais ko redzēju bija sādžas, drūmām guļbūvēm ar maziem lodziņiem. Domāju, ka tā jau tikai pierobeža un tālāk būs labāk, tomēr lai kur mēs bijām visur tas pats drūmais skats,” saka Alfrēda kungs. Krievijā Alfrēds nokļuvis vāciešu gūstā un nosūtīts uz Daugavpils cietumu. Pēc mēneša atbrīvots un atgriezies mājās Daudzevā. Drīz atkal apcietināts un pratināts. 1943. gada martā Alfrēds Baiba atzīts par derīgu militārajam dienestam un iesaukts latviešu leģionā. Kara beigās Baibas kungs atkal nokļuvis gūstā, tikai šoreiz — padomju.Ceļā uz nekurieniNo Vācijas sākas Alfrēda Baibas “ceļojums” uz Komi Republiku Krievijā. Tas ir ilgs un mokošs, ceļā piedzīvots bads, necilvēcīga attieksme un sals. “Bijām utu apsēsti, un no rītiem tās rāpoja pa drēbēm, bet nelīdzēja ne kasīšanās, nedz “medības,” atceras Baibas kungs. Pa ceļam pārvietošanas nometne, cietums un pratināšana. “Viens no svarīgākajiem jautājumiem — cik mūsējo nošāvi? Šaut jau šāvu, bet vai trāpīju?” atmiņās dalās bijušais leģionārs. Cietums pilns cilvēkiem, bads, un uzliesmo tīfs. Cilvēki mirst katru dienu. “No rītiem pa mūsu kameras logu bija redzams, kā no visiem korpusiem nestuvēs tiek nesti līķi... Turpat saraktas garas dziļas tranšejas, vāciešu līķu vācēju komanda visu nakti kā malku ved mirušos un krauj tranšejās. Līķi kā siļķes sālīšanai sakrauti vairākās kārtās...” savās piezīmēs atceras Baibas kungs. Apcietinātos pēc laika atkal pārvieto uz Poznaņu. Tur, izvietoti barakās, latviešu zēni sastop visvarenās padomju tautas pārstāvjus. No Poznaņas, sadzīti vagonos, katrā 50 cilvēku, apcietinātos ved nezināmā virzienā. Ceļā atkal bads, sargu pazemojumi un sitieni. Brestā visus “pārkrāmē” citos vagonos, katrā 120 cilvēku, ar lāvām trijos stāvos. Uzturs paliek aizvien trūcīgāks. Ceļā vilciena vagonus apmētā ar akmeņiem un mūs saukā par fašistiem. “Ceļojuma” beigās ieslodzīto barošanu vispār pārtrauc. Ģindeņi meža darbos“Kad nonākam galapunktā, vagons nosarmojis kā ledusskapja saldējamā kamera. Sals apmēram mīnus 40 — 50 grādu. Tiekam izdzīti no vagoniem un skriešus dzīti līdz divus, trīs kilometrus attālajai nometnei. Lēģerī barakas ar divstāvu lāvām. Daudziem apsaldētas rokas, kājas vai seja. Vecākie lēģernieki iedod ziedi apsaldējumu dziedēšanai. Esam nokļuvuši stacijas “Sindor” nometnē,” atceras sirmais kungs. Pēc ierašanās obligāta ir medicīniskā komisija. “Nesapratu, kāpēc visiem jānovelk bikses un jārāda kailā pēcpuse. Tikai vēlāk apjautu, ka tā var noteikt tavu ģindeņa miesas daudzumu,” saka Baibas kungs. Vārgākiem bija jātīra sniegs, tos kuri nedaudz spēcīgāki, nosūtīja meža darbos. Alfrēdu Baibu norīkoja meža cirtēju brigādē. Izdalīja apģērbu — vateņus, vatētās bikses, no vateņiem šūtas zeķes un no vates darinātus cimdus. Iztikas, maigi sakot, nekādas. Tiem, kuri nestrādā, dienas deva bija 100 gramu maizes. Tiem, kuri strādā, maizes deva atkarīga no padarītā. Siltajā zupā, kas patiesībā bija kāpostu lapu novārījums, tauku tiesai zivs galvas gabaliņš un asakas gaļas vietā. Pilsētas uz cilvēku kauliemSniegs Komi bija sasnidzis biezs vietām sniega sega pārsniedza metru. Ar šo dabas parādību cīnījās sniega racēji. Koki bija jāzāģē ar rāmja zāģiem. Pēc tam tos ar zirgiem veda uz krautuvi. “Darbs mežā nebūtu tik smags, mūs beidza nost dziļais sniegs, sals, un, pats galvenais, briesmīgais bads. Vienīgais sapnis — kaut reizi tikt pie tik daudz rupjmaizes, ka varētu justies paēdis,” atceras Alfrēda kungs. “Lēģerī bija īsta padomju tautu draudzība: gruzīni, tatāri, armēņi, kazahi, krievi un visu Baltijas valstu pārstāvji. Viens no gruzīniem visu kara laiku bija nokarojis franču partizānos, pat apbalvots ar Francijas ordeņiem. No turienes pavadīts ar orķestri, bet “dzimtenē” nokļuvis Komi Republikā un kopā ar mums cēla komunismu,” stāsta sirmais kungs. Nometnē bija arī tie, kuri Krievijā izsūtīti lielā terora laikā 1937. — 1939. gadā. Baibas kungs nometnē sastapis kādu Ļeņingradas latvieti, kurš nometnē ieradies jau 1938. gadā un strādāja par mežzini. Viņš teica: “Tad, kad mēs ieradāmies, te nebija pat dzelzceļa, un teju zem katra dzelzceļa gulšņa ir kāda 1939. gadā “atbrīvota” poļa dzīvība. Lielākā daļa pilsētu kuras, uzceltas Krievijas nometņu apkārtnē, ir būvētas uz cilvēku kauliem. Tas bija nežēlīgs laiks,” saka Baibas kungs. Sals bija tik liels, ka arī Alfrēda kungs kā lielākā daļa viņa biedru apsaldēja rokas un kājas. Darbā nebija jāiet tikai tad, ja sals pārsniedza mīnus 50 grādu. Pēc vairākiem lēģerī pavadītiem mēnešiem Alfrēds Baiba no bada zaudēja spēku un strādāt vairs nevarēja. Kā nestrādājošo viņu pārvietoja uz speciālo baraku, kur mita tādi paši bēdubrāļi kā viņš, tagad uzturam bija 600 gramu maizes un šķidrā kāpostu zupa. “Tie, kam bija nedaudz spēka, varēja doties uz virtuvi palīgdarbos. Arī nometnes vadība saprata: ja tā turpinās, nebūs, kas strādā. Tāpēc atkal bija jāiet uz medicīnisko komisiju, un tos, kuri labi strādājuši, pārvietoja uz citu baraku. Arī pārtika nedaudz uzlabojās. Tur arī izdevās nedaudz atkopties. Barakas pilnas blaktīm. Naktīs gulējām, cieši aizpogājušies, gaismu neizslēdzot, no viņām glābiņa tāpat nebija. Naktis pārvērtās murgā,” atceras Alfrēda kungs. Tikai pēc ilgāka laika Alfrēdam Baibam izdevās sazināties ar mājiniekiem. Tad nedaudz uzlabojās situācija, no mājām varēja saņemt sūtījumus un Latvijas laikrakstus. Pavasarī, kad kļuva siltāks, bija vieglāk izdzīvot. Alfrēda kungs turpināja strādāt mežā, pļāva sienu. Pakāpeniski samazināja arī apsardzi, un lēģerī dzīve kļuva nedaudz brīvāka. Mežā varēja salasīt ogas un sēnes. Spiests uzģērbt “sarkano” formastērpuBeidzot pienāca laiks, kad nometnes vadība paziņoja, ka ieslodzītos laidīs mājās. Visus saģērba, izsniedza pārtikas devu desmit dienām un dažus desmitus rubļu. Sākās ceļš uz dzimteni. Tomēr izsniegtā pārtikas deva izrādījās pārāk niecīga, jo vilciens bieži stāvēja, arī naudas bija par maz, lai pieturās kaut ko iegādātos. Pēc ilga brauciena vilciens beidzot apstājās Narvas stacijā Igaunijā. Tur “atbrīvotajiem” bija jāizkāpj un virsnieka pavadībā jādodas uz pilsētas centru, kur visus izmitināja barakās. Atkal ārstu komisija. Te nevienu neatzina par nederīgu, un bijušais leģionārs bija spiests uzģērbt padomju armijas formastērpu ar zili sarkanajiem uzplečiem. Alfrēda kungu nosūtīja darbā uz zirgu parku. Atkal sākās dzīve barakā uz dēļu lāvām. Tagad jau izdevās nodibināt labus sakarus ar mājām, un radi pat varēja atbraukt ciemos. Mājās Baibas kungu gan vēl nelaida. Vajadzēja pļaut un kraut sienu, būvēt ceļu un strādāt dzelzceļa krautuvē. Tikai pēc astoņiem svešumā pavadītiem gadiem Alfrēds Baiba atgriezās savā dzimtajā Daudzeses pagastā.

Staburags.lv ARHĪVS

Tas bija nežēlīgs laiks

Kategorijas