Zirgkopība vairs nav bizness

2009. gada 15. oktobris 10:00

1836

Eduards Martukāns no Seces pagasta “Porkalniem” lielu daļu sava mūža veltījis zirgkopībai. Par problēmām un perspektīvām šajā nozarē sarunājamies, veroties kuplajā ganāmpulkā, kurā sadzīvo gan jaunāki, gan vecāki dzīvnieki.

Nopelnīt varēja agrāk
— Vai zirgu audzēšana ir ienesīga?
— Pēdējos gados zirgkopību par biznesu nevar saukt, drīzāk par saimniecisko darbību, — stāsta “Porkalnu” saimnieks. — Labi, ja gadu bez zaudējumiem izdosies beigt. Skaita ziņā ganāmpulks paliek mazāks. Šogad nolēmu ķēves neapsēklot. Arī tās, kuras lecinātas, šķiet nebūs grūsnas. Labajos laikos līdz pat astoņiem kumeļiem gadā piedzima, tikpat varēja arī pārdot. Tas bija vēl pirms tam, kad slēdza robežu ar Krieviju, un naudas reformas. Pircēji brauca no Maskavas, toreizējās Ļeņingradas, Kijevas. Tad ar zirgkopību varēja labi nopelnīt.
Šobrīd Eiropas Savienība gadā maksā ap 140 latu par katru zirgu, bet tā ir tikai auzu tiesa.
Vajadzīgi elastīgi treneri
Pēc iestāšanās ES šajā biznesā bija vērojams kritums. Šobrīd tirgus nedarbojas. Krievijā izdevīgāk audzēt savējos zirgus, jo mūsu piedāvājums ir dubultdārgāks. Lai sadarbotos ar Eiropas tirgu, nepieciešami sakari, kā arī cilvēks, kurš intensīvi nodarbotos ar zirgu apmācību saimniecībā. Šobrīd ganāmpulkā lielākā daļa ir neiejātu un neiebrauktu zirgu.
Ja audzē vaļaspriekam domātus zirgus, viņiem jābūt jau iejātiem.
Ar zirgu apmācību regulāri neizdodas nodarboties. Labi, ja var sarunāt treneri, kurš mēnesi, divus pastrādā un neprasa augstu samaksu, varu vienoties par barternorēķinu.
Lai pārdotu sacīkšu zirgus, viņiem vajadzīgas iemaņas, sacensību pieredze. Arī šobrīd zirgu tirgū Eiropā vērojamas tās pašas tendences, kas Latvijā, pieprasījums sarucis.
Bēris svarīgāks par sievu
Kāpēc izlēmāt audzēt zirgus?
Zirgi man ir mūža mīlestība. Sieva smejot teic, ka man viņi ir pirmajā vietā. Bet paziņam, kurš manā stallī kādu laiku turēja zirgu, draudzene tā arī pateikusi, ka zirgs viņai ir galvenais. Ir cilvēki, kuri dienām un naktīm nosēž automašīnās, kāpēc to pašu nevarētu ar zirgiem? Agrāk, kolhoza laikā, zirgus izmantoja gan pastnieki, gan piena vedēji. Tagad viņus audzē vairāk vaļaspriekam, sacensībām. 10. oktobrī Jumpravā, piedalīšos sacensībās rikšošanā. Šādās sacīkstēs jātnieks brauc īpašos ratos — divričā.
Turam arī gaļas liellopus, aitas, putnus — šķirnes vistas, paipalas, nodarbojamies ar aveņu audzēšanu. Rudenī ienākusies laba vēlo aveņu raža. Par aitu vilnu pirms gada maksāja 50 santīmu kilogramā. Lai arī maza, tomēr nauda.
“Es nebalsoju, kaimiņš arī, kurš tad?”
— Saimniecībā viss ir perfektā kārtībā — katra lieta savā vietā. Tas taču panākts ar smagu darbu. Vai tiekat galā divatā ar sievu?
— Tiem, kuri strādā algotu darbu pilsētā, mājās pārnākot pēc pieciem vakarā, rūpju maz, bet saimniecībā darbs nebeidzas dažkārt arī naktī. Ja, piemēram, aitai ir veselības problēmas, ātri jāizlemj, ko ar to darīt. Lai varētu gaļu izmantot uzturā, nākas ķerties arī pie galējā varianta — nokaut. Daudzviet mēs gribam, lai būtu kā Eiropā, un likumus iegrozām tā, lai būtu kā tur. Tikai aizmirstam, ka mēs nedzīvojam kā Eiropā. Piemēram, likums, kurš paredz, kā rīkoties ar beigtiem dzīvniekiem, man liekas aplams. Ja lops saslimt un nobeidzas, viņu nedrīkst aprakt uzreiz. Jātur laukā, jāapsedz, jāpūdē un jāgaida, kad atbildīgo institūciju pārstāvji atbrauks un savāks. Iestāšanās Eiropas Savienībā man liekas safabricēta, jo, cik esmu runājis ar vietējiem, neviens neapliecina, ka būtu par to balsojis. Vai tiešām tas notika kā padomju laikos, kad mūsu balsojumam patiesībā nebija jēgas?

Staburags.lv ARHĪVS

Zirgkopība vairs nav bizness

Kategorijas