Staburags.lv ARHĪVS

Māsu un brāļu sāncensība

2009. gada 28. oktobris 17:19

514
Māsu un brāļu sāncensība

Negadās nemaz tik reti, ka atgriežoties mājās pēc nogurdinošas darbadienas, jau priekšnamā dzirdamas ķildīgas balsis. Ko šādā situācijā darīt? Kāpt atpakaļ mašīnā un doties uz kādu vietu, kur stresa līmenis būtu ievērojami mazāks, vai arī paslēpties vannas istabā, līdz abas strīdīgās puses būs nomierinājušās? Uzkliegt bērniem tieši tāpat, kā tie pirms brīža kliedza viens uz otru?

Brāļi un māsas  vienmēr savā starpā ķildojas

Audzināšanas mērķis šādā situācijā ir apturēt agresiju, nomierināt bērnus tiktāl, lai varētu ar tiem aprunāties, pamācot, kā samilzušās problēmas iespējams atrisināt ari mierīgā ceļā. Uzreiz vecākiem tomēr nevajadzētu iejaukties, ja vien bērni negrasās viens otru savainot. Arī izdzirdot kādu no bērniem raudam, pagaidat dažas sekundes. Pilnīgi iespējams, ka savas savstarpējās attiecības tie spēs nokārtot arī bez vecāku iejaukšanās. Tikai pēc nelielas pauzes pajautājat: ”Bērni, es ceru, ka ar jums viss ir kārtībā.”

 ”Vai gribat, lai es palīdzu izšķirt, kuram no jums taisnība?” Ja atbilde ir apstiprinoša, vecāks drīkst uzņemties pieaicināta šķīrējtiesneša lomu. Turpretī, ja atbilde ir noraidoša, vecākiem strīdā iejaukties nevajadzētu, ļaujot bērniem pašiem tikt galā.

Vairumā gadījumu konfliktsituāciju izraisījuši tādi iegansti kā savstarpēja apsaukāšanās, pašcieņas aizskārums vai netaisnīga un negodīga rīcība. Pirmais, kas vecākiem šada situācijā darāms, ir konkretizēt problēmu. ”Jūs strīdaties par to, kurš filmas laika sēdēs atpūtas krēslā. Bet kāpēc jums liekas, ka jums vispār ir tiesības sēdēt šai krēslā?” Otrais solis būtu padomāt par iespējamiem problēmas risinājuma variantiem.”Jāni, tev dosim vārdu pirmajam. Kā tu varētu māsas pārliecināt, ka šī vieta pienāktos tev?” Trešais solis būtu vienoties par kompromisa variantu, kurš būtu pieņemams visiem. ”Labi, Jāni, pusstundu atpūtas krēslā sēdēsi tu, bet nākamo pusstundu tajā sēdēs Liene. Sarunāts?”

Ja bērni ir sakāvušies, tad ķīviņa iemeslu uzreiz visticamāk neizdosies uzzināt. ”Es nezinu, kas šeit notika, bet zinu to, ka mūsu ģimenē ir likums: nedarīt pāri otram. To jūs esat pārkāpuši un tāpēc pašlaik nevarat vairs būt kopā. Uldi, tu ej uz istabas vienu stūri, bet tu ,Andri, uz otru. Pēc piecām minūtēm jūs varēsiet atkal būt kopā, bet tikai tādā gadījumā, ja vairs nedarīsiet viens otram pāri.”

Ja jau vecākiem ir lemts būt arī skolotājiem, tad labāk mazāk teoretizēt, bet vairāk darīt. ”Tagad paskatīsimies, kā esat iegaumējuši trīs soļus, kādi ejami, lai problēmu atrisinātu bez naida. Mēģiniet to atrisināt, bet es būšu tepat, ja jums būs vajadzīga palīdzība.” Vēl labāk būtu, ja bērni to darītu labā noskaņojumā. Tā būtu iespējams konfliktsituāciju ne tikai izrunāt, bet arī izspēlēt, mierīgi padomājot par tās atrisinājuma iespējamiem variantiem. Tā šī mācībstunda varētu pārtapt aizraujošā rotaļā.

Vecākiem vajadzētu uzmanīties, lai nejauši nekļūtu par vienas strīdīgās puses aizstāvi. Brāļi un māsas lieliski prot cits citu nemanāmi izprovocēt, paši sevi vērotājam no malas iztēlojot kā vispilnīgāko nevainības iemiesojumu. ”Es, protams, nezinu kurš to visu iesāka, bet es ceru, ka jūs pratīsiet visu nokārtot bez savstarpējiem apvainojumiem.”
Ko labāk neteikt?

Vai es jums neesmu teikusi, lai jūs neplēšaties? Vai, jūs, bērni, kādreiz iemācīsieties savā starpā mierīgi sadzīvot? Ko es jums pirms trim minūtēm teicu?” Šādas frāzes biežāk vai retāk nākas teikt ikvienam vecākam, lai gan tās nav īpaši iedarbīgas. Ar tām iespējams konfliktsituāciju uz neilgu laiku apslāpēt, bet tās bērnu nemāca rast problēmas risinājumu.

Nebūtu ieteicams likt bērnam atvainoties otra priekšā, tas nenotiks patiesi, jo vairumā gadījumu bērni nenožēlo izdarīto. Labāk teikt:”Tu  nodarīji pāri savam brālim un viņam sāpēja. Tagad tev ir jāatrod veids, kā likt brālim justies labāk. Tu vari atnest viņam mīļāko rotaļlietu vai kopā paskatīties bilžu grāmatu.”

”Kurš to iesāka?” Vēl nekad visā vecāku-bērnu attiecību pastāvēšanas vēsturē nav bijis gadījuma, kad uz šādu jautajumu kāds bērns būtu sniedzis precīzu atbildi.

”Tu esi vecākais, tāpēc tev jāzin labāk.” Jā, vecākie bērni tiešām zin un saprot vairāk, bet ar šo repliku jūs noniecināsiet vecākā jūtas un īpašības un jaunākajos izraisīsiet dusmas un skaudību.