Lepns par savu vecvectēvu

2009. gada 10. novembris 08:00

3192

Ugāles pagasta mežā atklāts skrīverieša Linarda Drukmaņa vecvectēva Roberta Rubeņa piemiņas muzejs. Atjaunoti bunkuri, kuros Rubeņa rotas karavīri kopā ar citiem kureliešu kustības dalībniekiem līdz 1944. gada 10. decembrim turpināja cīņu pret vāciešiem un lieliniekiem par brīvu Latviju.

— Ugālē manam vecvectēvam izveidots neliels muzejs, bet mežā netālu no Usmas ezera atjaunots viens no bunkuriem, kurš iekārtots tieši tā kā cīņu laikā, — stāsta A. Upīša Skrīveru vidusskolas 11. klases audzēknis Linards Drukmanis. — To paveica vietējais vēstures pētnieks Andrejs Ķeizars, palīdzot Ugāles vidusskolas skolēniem.

Par sava vecvectēva dzīves gājumu esmu izstrādājis arī zinātniski pētniecisko darbu, izmantojot vēsturnieku pētījumus, aculiecinieku liecības un publikācijas laikrakstā “Kurzemnieks”.

Mans vecvectēvs, leitnants Roberts Rubenis dzimis 1917. gada 9. septembrī Krustpils pagasta “Ļūļakās”. 1937. gada 18. jūnijā absolvējis Malnavas lauksaimniecības vidusskolu. Dezertējis no vācu armijas un iesaistījies kureliešu kustībā. Vadījis kaujas “Kurzemes katlā” pret vāciešiem un lieliniekiem cīņā par brīvu Latviju. 1944. gada 18. novembrī viņu nošāva un apglabāja Kurzemes mežā. Stāsta, ka viņš allaž bijis jautrs un dzīvespriecīgs. Dzimtas kopā sanākšanas reizēs arvien izcēlies ar jautrām un asprātīgām izdarībām. Bijis labs dejotājs. Savukārt manas vecvecmāmiņas Ainas Rubenes (dzim. Jaunzemes) dzimtā puse ir Koknese. 1944. gada rudenī, mūkot no Padomju armijas, viņa nokļuva Kurzemē. Pēc vācu armijas kapitulācijas viņa ar savu mazgadīgo dēlu atgriezās Koknesē.

Bunkuru meklēšanā piedalījās arī skrīverietis Marģers Balodis, kurš savlaik karoja kopā ar manu vecvectēvu. Tolaik viņam bija tikai 17 gadu. Viņš bija arī aculiecinieks tam, kā vecvectēvu nošāva.

Piedaloties muzeja un bunkura atklāšanā, pārņēma gandarījums, ka atceras tos, kuri cīnījušies par Latvijas neatkarību un brīvību. Andrejs Ķeizars sacīja, ka divas reizes gadā Ugālē notiks piemiņas brīži. Viņi aicināja arī mani braukt uz Ugāli un interesentiem stāstīt par vecvectēvu. Ja vien būs iespēja, noteikti to darīšu un aizvedīšu turp arī savus klasesbiedrus.

Māte man stāstīja, ka savlaik par kureliešu kustību runāt bijis aizliegts. Taču zināms, ka pirms vairāk nekā 60 gadiem no 1944. gada 14. novembra līdz 10. decembrim toreizējā Kurzemes cietoksnī — Usmas, Rendas un Zlēku pagastā — risinājās līdz šim maz zināma traģiska kauja starp 16. vācu armijas daļām, SD un SS policijas vienībām ģenerāļa Jekelna vadībā pret kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko vadīja leitnants Roberts Rubenis. Tā bija vienīgā tik plaša mēroga un ilgstoša kauja Latvijā.

Vecvectēvs bija Malnavas skolēnu rotas grupas, vēlāk vada komandieris. Latvijas obligātajā karadienestā no 1938. līdz 1940. gadam bija virsnieka vietnieks. Vācu okupācijas laikā vadīja Krustpils pagasta latviešu jaunatnes nacionālo pretestības kustību. 1944. gada jūlijā, kad ģenerālis Kurelis saņēma pavēli no mobilizācijai nepakļautajiem aizsargiem veidot četrus bataljonus, viņš Bebru pagastā izveidoja rotu, ko vēlāk pārveidoja par Kureļa vienības bataljonu ar 150 vīriem.

Gan kureliešu vienība, gan Rubeņa bataljons kurzemnieku vidū guva lielu popularitāti. Ievērojami palielinājās karavīru skaits, sasniedzot pat 600 cilvēku. Tika izveidotas četras labi apbruņotas rotas un citas nelielas grupas. Ceļu pie kureliešiem atrada ne tikai aizsargi, bet arī tie, kas izvairījās no mobilizācijas vācu armijā, no savām karaspēka daļām noklīdušie karavīri, tajā skaitā no sarkano partizānu vienībām un vācu armijas 212. daļas iesūtītie izlūki. Iegūtās ziņas satrauca ģenerāli Jekelnu. Sākās pretpasākumi, kas noveda līdz bataljona traģēdijai. 1944. gada 14. novembra rītā Ilziķos ieradās 70 vīru liela SD un SS vienība, kuru pamanīja bataljona 1. rotas apsardze. Nelūgtie viesi tika pārsteigti. Vācu komandieris tvēra ieroci, bet sargi atklāja uguni.
Iebrucēji savāca kritušos un lielā steigā atkāpās. Vēlāk ieradās ģenerāļa Jekelna sūtnis ar rakstisku paziņojumu par atbruņošanos 24 stundu laikā. Bataljona vadība kopā ar rotu un vadu komandieriem ultimātu noraidīja. Līdz ar tumsu visi devās smagā pārgājienā Abavas virzienā pie Rendas. 18. novembrī notika pirmā lielākā kauja ar vācu vienībām. Kaujas laikā leitnantu Rubeni ievainoja, un pēc dažām stundām viņš aizgāja mūžībā. Pēc kaujas, izkļūstot no aplenkuma, bataljona vīri atvadījās no mirušā komandiera. Par viņa atdusas vietu ir vismaz četri nostāsti, taču precīzi tā nav zināma.

Staburags.lv ARHĪVS

Lepns par savu vecvectēvu

Kategorijas