Mārtiņam ziedoja nešpetnāko

2009. gada 10. novembris 12:00

1632

Bebrēnietes Elzas Cielavas vīrs Mārtiņš ir īstens vidzemnieks. Viņa dzimtajā pusē Vietalvā rudens pavadīšanas un ziemas sagaidīšanas dienu — Mārtiņus — svin pēc sentēvu tradīcijām. Savukārt Elza daudzus gadus strādā par pavāri Bebru pagasta bērnudārzā “Bitīte” un mājās svētkos klāj bagātīgu galdu.

Svētku ieskaņai — maizes smarža
Diviem Mārtiņa brāļiem vecāki arī devuši īsti latviskus vārdus, ar kuriem saistītas svinamās dienas, — Miķeļis un Andrejs. Cetrurtais brālis ir Valdis. — Mūsdienās bērniem modernus vārdus, — saka Elzas kundze, — vai arī divus — vienu latvisku un otru tādu, ka nevar pat atcerēties. Agrāk manā dzimtajā pusē Latgale Mārtiņdienu plaši neatzīmēja.
Kad ģimene pārcēlās uz Bebriem, sāka svinēt arī šos svētkus. Elzas māte Anastasija savulaik bijusi latviskā gara uzturētāja. Tuvojoties šai dienai sāka gatavošanās darbus. Cepa gan rudzu, gan saldskābo maizi, jau pa gabalu varēja sajust degunu kairinošas smaržas. Pagrabi un apcirkņi bija pilni, darbi padarīti. Govis no šīs dienas ganos vairs nelaida.
Savējo nekauj
— Vai galvenais svētku ēdiens bija zoss cepetis?
— Ne. Šī tradīcija, manuprāt, aizgūta no vāciešiem vēl no baronu laikiem. Latviešiem Mārtiņdienā tradicionāli jāēd gailis, — saka Elzas kundze. Pēdējos gados paši savu gaili nekaujam, nopērkam tirgū vai pie saimniekiem kuri vēl viņus audzē. Savairojušies daudz lapsu un citi zvēru, kuri putnus aiznes krietni pirms Mārtiņiem. No bērnības atceros gaiļus ar skaistiem lieliem cekuliem. Melnu gan nebija, kā pienāktos pēc tradīcijas, vairāk koši, raibi. Nešpetni ar — biedēja mazus bērnus, tajā skaitā mani, skrēja virsū un knāba kājās. Tad nu svētkiem pašu trakāko saimnieks nokāva un saimniece lika pannš. Galdi bija lepni klāti. No ēdieniem galdā cēla pupas, zirņus, kāpostus, ābolus, sautētus burkānus, krāsnī ceptus kāļus, pīrāgus. Gaili pildīja ar āboliem vai kāpostiem. Varēja ēst, līdz nelabi metas. Pirmo cūku arī kāvām ap šo laiku, nākamajai kārta pienāca ap Ziemassvētkiem. Kopš mātes vairs nav ar mums svinēšanas gars mazinājies. Mūsdienās citzemju svētki nomaina latviskos, tradīcijas tiek nepelnīti aizmirstas.
Puzurs visam gadam
Mājas rotāšanas tradīcijas Elzas kundze aizguvusi bērnudārza, kur strādā daudzus gadus. Noskatījusies, kā audzinātājas izgrezno telpas, cik skaisti izskatās lielie puzuri ar smilgu pušķiem stūros, izrotāti kartupeļi un āboli, tādēļ līdzīgas dekorācijas top arī mājās. — Kad bērni vēl bija mazi, tad prieks bija dubults — gan pašiem, gan viņiem, — saka Elzas kundze. — Puzuri nostāvēja visu gadu līdz nākamajiem Mārtiņiem, kad tos nomainīja jauni. Saimniekam patīk mārtiņrozes, arī tās izmantojam dekorēšanai. Mārtiņdiena saistīta arī ar ķekatniekiem. Beidzies klusais veļu laiks, un līdz pat Ziemassvētkiem nelūgtie ciemiņi var ierasties kurā katrā brīdī. Bērnībā man no viņiem bija bail, bet bija lustīgi. Sanāca kaimiņi, spēlēja, dejoja.
Cik nozīmīga ir šo pagānisko tradīciju saglabāšana?
— Kaut kāda jēga visā tajā ir — domā bebrēniete. Ne velti sendienās cilvēki dzīvoja līdz sirmam vecumam, nezinot kas ir dakteris. Ar pašu pļavā salasītām zālītēm iztika. Mēs esam no jauna sākuši mācīties šīs gudrības. Domāju, ar laiku latviskās tradīcijas atdzims. Tie, kuri devušies svešumā, šos svētkus diez vai svin, cita lieta Jāņi un Ziemassvētki. Mēs Mārtiņus svinam brīvdienās, kad visi radi var ierasties. Mazbērni brauc ciemos ar zīmējumiem, kuros attēloti gaiļi.

Staburags.lv ARHĪVS

Mārtiņam ziedoja nešpetnāko

Kategorijas