Mūsējie nekur nepazudīs

2009. gada 16. novembris 19:43

2613

Dzīvē viss plūst un mainās. Arī darba meklētāju mērķi un nodomi. Savlaik latvieši uz Īriju brauca, lai atrastu darbu, kurā var vairāk nopelnīt. Tagad uz šo un citām valstīm izbrauc tāpēc, lai būtu vismaz kaut kāds darbs un vispār kaut ko varētu nopelnīt. Dažādi ir aizceļojušo cilvēku likteņi — ir gan bēdu, gan veiksmes stāsti. Ar dažiem no Latvijas uz Īriju aizbraukušajiem Dublinā izdevās parunāties.

Latvijas vēstniecībā Dublinā mūsējos var sastapt vai ik dienu. Viens atnācis reģistrēt jaundzimušo, cits — pēc izziņas, vēl kāds meklē palīdzību dokumentu noformēšanā.

Atpakaļ pagaidām nepošas

Kamēr vēstniecības darbinieces aizņemtas ar citām lietām, runājamies ar Bisanu ģimenīti. Jēkabpiliete Aļina pirms trijiem gadiem vienkārši atbraukusi ciemos un... palikusi. Sākumā, kamēr nebijis cita darba, strādājusi par bērnu aukli. Vēlāk iekārtojusies augļu šķirošanas rūpnīcā. Te arī iepazinusies ar nākamo vīru Mihailu, kurš Dublinā ieradies no Moldāvijas. Apprecējušies, un tagad viņiem ir meitiņa Milena, kuru viņi todien vēlējās reģistrēt. Tas vajadzīgs, lai saņemtu visus sociālos pabalstus, kas Īrijā paredzēti. Atpakaļ uz Latviju Bisanu ģimene nepošas.

Tieši garantētā sociālā aizsardzība ir galvenais dzinulis, kas jaunās ģimenes notur Īrijā, jo te ir izredzes ne tikai izdzīvot, bet normāli dzīvot, neaizliedzot neko ne sev, ne bērniem. Valsts rūpējas par visiem, arī viesstrādniekiem un viņu ģimenēm, nodrošinot pozitīvu dzīves un darba vidi. Ja cilvēkam šodien nav jādomā, ko rīt bērniem liks galdā, viņš arī strādā produktīvāk un vairo labumu ne vien sev, bet arī darba devējam un valstij.

Augstākā izglītība “priekš kaķiem”

Vēstniecības nelielajā pagalmiņā sastapām arī rīdzinieci Anitu. Viņa nav no tā dēvētajiem melnstrādniekiem, bet Rīgā beigusi biznesa augstskolu “Turība”, studējusi finanses un grāmatvedību. 29 gadu vecumā viņa Dublinā strādā slavenās firmas “Intel” meitas uzņēmumā un ir supervaizere jeb mūsu izpratnē kaut kas līdzīgs brigadierei. Ko viņa Latvijā varēja iesākt ar savu augstāko izglītību? Strādāja darbu, par kuru mēnesī maksāja ap 200 latu, dažu mēnesi — kādu 100 latu vairāk. Ko par tādu naudu varēja nopirkt? Katrā ziņā ne dzīvokli, ko ļoti vajadzēja.

Todien, kad tikāmies ar Anitu, viņa bija atnākusi uz vēstniecību pēc pilnvaras vīramātei, lai viņa Anitas vietā Latvijā varētu dzēst kredītu. Pēc divām nedēļām Anitai vajadzēja piedzimt pirmajam bērniņam. Tagad viņš noteikti jau ir nācis pasaulē.
Īrijā Anita cerēja nopelnīt naudu dzīvoklim. To viņa jau ir izdarījusi. Vēl vairāk — viņai ir arī privātmāja netālu no Dublinas. Latvijā par to viņa pat sapņot nevarētu. Īrijā valsts gādā par to, lai veidotos stabils vidusslānis, proti, tiem, kas nesaņem 50 tūkstošu eiro gadā, bet vēlas savu māju, valsts dod 40 procentu atlaidi no mājas vērtības. Vienīgais noteikums — 20 gadu šo māju nedrīkst pārdot. Domāju, ka arī Latvijā daudzi izvēlētos šādu iespēju, ja vien tāda būtu. Laiks, kad ģimenes lielākais sapnis bija atsevišķs dzīvoklis, kaut vismazākais, sen pagājis. Tagad jautā, kam gribi, ikviens sapņo par savu māju.

Īrs naktī necelsies

Interesanta bija mūsu pirmā tikšanās ar Kasparu Vaski no Liepājas. Iznākuši no lidostas, grasījāmies likt ceļasomas mums domātajā autobusā, bet tā vadītājs nu nekā nespēja atvērt bagāžas nodalījumu. Pa jokam noteicām, sak, laikam latvietis... Un Kaspars, to sadzirdējis, attrauca: — Tā arī ir. Ar šo autobusu braucu pirmo reizi, vēl neesmu apguvis. Latvijas žurnālistu vizināšanai izvēlēts tāpēc, ka firmā esot vienīgais latvietis.
Vēlāk, divas dienas braukājot pa Dublinu un tās apkārtni, ar Kasparu parunājāmies vairāk un atklātāk. Puisis Īrijā dzīvo un strādā jau septiņus gadus. Kad tikko te ieradies, sākumā braucis ar asfalta vedēju. Tad atgriezies Latvijā un ieguvis autobusa vadītāja apliecību, lai varētu meklēt citu darbu. Sagadījies, ka māja, kurā īrējis dzīvokli, bijusi pavisam netālu no autotransporta firmas. Kādu dienu aizgājis pie tās saimnieka un lūdzis darbu. Sākumā pieņemts par aizvietotāju, tas ir, ja kāds autobuss ceļā salūzis, vajadzējis jebkurā diennakts laikā braukt nomainīt. Īri ne uz ko tādu “neparakstoties”, jo nakts laikā doties prom no ģimenes un mosties no saldā miega — tas viņiem neesot pieņemams, kaut maksātu nezin cik.

Liepājas puisis paliks Dublinā

Tā Kaspars sācis. Pamazām viņam uzticēti arī konkrēti reisi, jo pamanīts, cik atbildīgi viņš izpilda visu uzdoto.
Šajos gados Kaspars nopelnījis pietiekami, lai nodotos savam vaļaspriekam — nopircis jaudīgu krosa motociklu un brauc pat sacensībās. Atvaļinājuma laikā viņš var atļauties ceļot, piemēram, aizvadītajā vasarā viņš draugu kompānijā ar močiem apceļojis Eiropu.
Vai tad nemaz negribas atpakaļ uz Latviju? — jautāju. Latvijā viņš neesot bijis jau
gadu un arī nevēloties braukt, ja nu vienīgi apciemot māti... Kasparam ir 29 gadi, viņš nav precējies, bet ir draudzene. Te viņam ir arī draugi, aizraušanās, kurai var veltīt brīvo laiku. — Nezinu, kā būtu Latvijā. Varbūt bezdarba dēļ ļautos pesimismam un nodzertos, — šaubas atklāj Kaspars. Tādu ainu viņš redzējis, kad pēdējo reizi ciemojies Liepājā. Tāpēc Kaspars Vasks paliks Īrijā uz visiem laikiem. Latvijai šis jaunais cilvēks ir zudis. Viņu, čaklu, mērķtiecīgu puisi, ieguvusi cita valsts, kuras valdība pratusi saimniekot cilvēkam labvēlīgāk.

Ko nespēj ierēdnis, to paveic baznīca

Tikšanās ar Īrijas latviešu vadošo biedrību pārstāvjiem mums paredzēta Dublinas vecākās vācu luterāņu draudzes mājā “Luterhaus”, kurā telpas īrē latviešu mācītāji. Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas misiju Dublinā vada mācītājs Uģis Brūklene, kurš kalpo 14 vietās un draudzē apvieno vairāk kā 80 locekļu. Katoļticīgos ap sevi pulcina priesteris Andris Solims. Dievkalpojumos piedaloties arī baptisti, adventisti un pareizticīgie.
Abi apsēžas viens otram blakus un sarokojas kā labi draugi. Tādi viņi arī ir, jo nav jau ko dalīt — Dievs visiem ir viens. Latviešiem svešā zemē jāturas kopā arī dievnamā. Īsts ticīgo saiets ir Adventes pirmajā svētdienā, kad notiek ekumeniskais dievkalpojums.
Latvijas vēstniecībā mums teica, ka mācītāji ir vislielākie palīgi, jo ne vienmēr cilvēkam vajadzīgs materiāls, taustāms atbalsts. Esot tālu prom no mājām, latviešus māc depresija, pārņem melanholija un nostalģija. Ja dzīve nav izdevusies, ilgas pēc mājām tā nomāc, ka cilvēks gatavs atņemt sev dzīvību, un mācītāji vairākus ir izglābuši no pašnāvības.
Katoļu priesteris Solims stāsta, ka lielu draudzi izveidot nemaz nav iespējams, jo cilvēki nemitīgi mainās — atbrauc, aizbrauc. Tagad luterāņu mācītājs un katoļu priesteris arī kristī bērnus. Ne tikai jaundzimušos, arī skolas vecuma, jo Īrijā 90 procentu sākumskolu ir baznīcas pakļautībā, un skolās pieprasa, lai bērns obligāti būtu kristīts.

Kargins, bet ne no “Parex”

Mums, latviešiem, vienmēr bijušas dažādas biedrības. Tādas ir arī Īrijā. Pirmo latviešu biedrību pirms četriem gadiem nodibinājis Jānis Kargins. Pazīstams uzvārds, vai ne? Taču viņam nav nekāda sakara ar “Parex” bankas slaveno eksīpašnieku. Jānis ir vienkāršs grāmatvedis.

Tiekoties ar mums, viņš stāsta, ka sākumā Īrijā bijis labi tāpat — bez draugiem, tautiešiem un vietējiem īriem. Tomēr vēlāk sācis urdīt kaut kāds nemiers, vēlme būt kopā ar savējiem. Tāpēc arī ķēries pie biedrības dibināšanas. Daudz biedru tajā gan nav — tikai 50 cilvēku. Ar latviešiem tā ir: tiklīdz kaut kur jāreģistrējas un vēl jāmaksā biedranauda, tā mūsējie “krūmos”! Kargina kungs domā, ka tas mūsos no padomju laika, kad ar varu spieda iestāties pionieros, komjauniešos, GDA kustībā,
komunistu partijā. Biedranauda ir simboliska — tikai 25 eiro gadā. Salīdzinot ar algām Īrijā, tā patiesi ir niecīga summa, tomēr latvieši tāpat negrib maksāt. Bet bez naudas, kaut nelielas summas, neviena biedrība pastāvēt nevar.

Divi latvieši, trīs partijas

Uz tikšanos atnākusi vēl vienas biedrības — apvienības latviešiem Īrijā — vadītāja Ilze Tropa. Īrijā tiešām esot kā tajā teicienā: divi latvieši, trīs partijas... Biedrības esot vairākas, ne tikai Dublinā, arī citās pilsētās, Limerikā un Korkā — pat pa divām.

Ilze Tropa biedrību vada jau trīs gadus. Pēc profesijas viņa ir veterinārārste, taču strādājusi farmācijas nozarē. Lai Dublinā praktizētu kā veterinārārste, ir nepieciešama triju gadu pieredze. Ilzei tādas nebija. Tāpēc viņa strādā par tulci tiesās, slimnīcās, palīdz latviešiem, kuri nezina angļu valodu, risināt problēmas, izskaidro tiesības. Tā kā Ilzei ir mazs bērns, viņa dzīvo mājās, jo bērnudārzs īrijā esot dārgs — ap 500 — 800 eiro mēnesī.
Kad jautāju, vai Ilzei mājās ir kāds dzīvnieks, viņa saka: — Jā, ir, kaķis, kurš būs jāved pie veterinārsta...
Īrijā dzīvniekam visas nepieciešamās potes drīkst veikt tikai sertificēts ārsts, bet Ilzei atbilstoša šīs valsts dokumenta nav.

Aizkraukles Ingūna tikusi tālu

Visjaukākā ir tikšanās ar vēl vienu bijušo aizkrauklieti — latviešu kora “eLVē” diriģenti Ingūnu Grietiņu. “Staburagā” par viņu esam rakstījuši vairākkārt, jau tad, kad viņa novada ģimnāzijā vadīja jauniešu kamerkori “De Cantare”. Tieši viņa Īrijā sāka pulcināt kopā latviešus, kuri gribētu dziedāt. Tagad korī ir 37 dziedātāji, kuri uz mēģinājumiem brauc no malu malām. Mēģinājumi notiek luterāņu baznīcā, kuras draudzes mājā telpas dievkalpojumiem īrē latviešu mācītāji. Ingūna māca dziedāt arī bērniem ansamblī “Mazais letiņš”.

Šomēnes Ingūnas vadītais koris svin triju gadu jubileju. Šajā laikā koris trīsreiz pabijis dziesmu svētkos — Latvijā, Rīgā, Anglijā, “Straumēnos”, un Indianopolisā Amerikā. Pašdarbniekus Īrijā neviens neatbalsta, visu — gan tērpus, gan lidojuma biļetes un ceļa izdevumus — dziedātāji sedz paši.
Repertuārā — tautasdziesmas. Pa šo laiku koris jau paguvis izdot savu kompaktdisku. Ingūna ar to lepojas un domā, ka Latvijā to nekad nebūtu sasniegusi. Kad jautāju, vai domā atgriezties mājās, Ingūna atklāti atzīst: — Droši vien neatgriezīšos, bet arī Īrijā nepalikšu. Man ļoti iepatikās Čikāga. Varbūt došos turp. Žēl tikai, ka tik tālu no Latvijas, reti varēs atbraukt ciemos.

Ingūna naudu pelna, dziedot pirmo soprānu Īrijas Radio un televīzijas korī. Mēs bieži vien sūkstāmies, ka skolās kora dziedāšana nav obligāts mācību priekšmets, jo baidāmies par kopdziedāšanas tradīciju izzušanu. Bet Īrijā skolās pat mūzikas stundu neesot!

Pašiem savi kori, teātris un hokejs

Latviešu diaspora Īrijā izvēršas arī kultūras jomā. Latviešiem ir ne tikai savas biedrības, bet arī koris, deju kolektīvs “Jampadracis”, katru otro nedēļas nogali — skoliņa bērniem. Nodarbības notiek divās grupās — bērniem līdz sešiem gadiem un vecākiem bērniem. Viņi mācās burtus, lasīt, rēķināt, apgūst latviskas rotaļas un spēles. Tā ir Latvijas imigrantu vēlme saglabāt savās ģimenēs nacionālo, kas sirdī paņemts līdzi, bet, pašu nekopts un nelolots, īriskajā vidē var iznīkt. Protams, ne visi par to uztraucas, tomēr izglītotos latviešus tas nopietni nodarbina.

Interesants ir stāsts par latviešu hokeja komandu. Agrāk īri par tādu sportaveidu neko daudz nezināja, arī nespēlēja, jo Īrijā nav ne ledus, ne sniega, nebija arī mākslīgo slidotavu. Tagad viss ir, un ir arī hokejs. Liela loma tā popularizēšanā ir latviešiem — pasaules labākajiem faniem. Bija entuziasti, kas izveidoja latviešu hokeja komandu, un tagad tā ir viena no labākajām Īrijā. Nesen Eiropu pāršalca nedzirdēta vēsts — īri atsakās spēlēt ar latviešiem, jo “latviešu komandas meistarība neatbilst līmenim”... Sak, latvieši ir gandrīz vai profesionāļi utt., kaut komandā spēlē puiši, kuri dienā čakli strādā algotu darbu un pelna naudu savam vaļaspriekam. Patiesībā īriem apnicis zaudēt. Agrāk, kad latviešu komanda vēl bija vāja, īri mūsējos uzvarēja ar pamatīgu vārtu birumu. Tagad ir otrādi.

Interneta portāls un avīze “Sveiks”

Man, protams, interesēja, kā latvieši Īrijā sazinās, kur gūst informāciju. Šobrīd tas ir ļoti vienkārši, jo internets sniedz milzīgas iespējas. Abas aizkrauklietes Kristīne Vītola un In guna Grietiņa teica, ka regulāri ieskatoties arī mūsu portālā www.staburags.lv, jo gribot zināt, kas jauns dzimtajā pilsētā.
Latviešiem Īrijā izveidots savs portāls www.baltic-ireland.ie. To izveidojis Imants Miezis. Atceros viņu no tā laika, kad Imants savlaik bija laikraksta “Vakara Ziņas” un žurnāla “Auto” žurnālists Latvijā. Tagad viņš jau ceturto gadu dzīvo Dublinā un atzīst — kad tikko šurp atbraucis, strādājis celtniecībā, bet ilgi negribējis kā vergs zemu klanīties un “rukāt” citu labā, tāpēc meklējis un atradis savu nišu, saistītu ar profesiju. Izveidojis SIA “Baltic Ireland” un pierunājis arī sievu Laimu braukt šurp. Tagad viņa ir SIA līdzīpašniece, un abu izveidoto portālu lasa 60 valstīs. Milzu peļņu portāls nedod, jo reklāma sarukusi visos plašsaziņas līdzekļos, bet dzīvot var. Ieskatījos portālā un atklāju, ka tur ir plaša informācija par visu, kas latviešiem Īrijā jāzina, arī ziņas no Latvijas.
Latviešiem ir arī savs laikraksts “Sveiks”. Satikties ar reģionālo laikrakstu žurnālistiem bija atnākusi tā redaktore Sandra Bondarevska un fotogrāfs Lauris Karpovs.

Sirds būs dzimtenē

Valsts svētkos latvieši cenšas būt kopā. Tā tas būs arī Latvijas neatkarības gadadienā 18. novembrī. Tad latviešu biedrības mītnē atklās fotoizstādi, veltītu Latvijai. Kopā padziedās, parunāsies, pasēdēs pie pašu gādātā cienasta un atcerēsies, atcerēsies... Nešaubos, rīt viņu visu domas būs Latvijā, dzimtenē, pie tuviniekiem, jo, lai cik grūti te šobrīd klātos, tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvietis ir īstais kungs un saimnieks.

Staburags.lv ARHĪVS

Mūsējie nekur nepazudīs

Kategorijas