Garajos ziemas vakaros īstais laiks vakarēt

2021. gada 21. decembris 00:00

Kad vakaros agri satumst un kad pasauli sastindzinājis sniegots miers, īstais laiks vakarēšanai. Kas tā tāda vakarēšana ir? Kaut kas tāds, bez kā mūsu senči nevarēja iedomāties garos ziemas vakarus. Kaut kas, ko vajadzētu atgūt mūsu ikdienas steigā. Kaut kas, kas palīdzētu stiprināt ģimenes, izaudzināt sirdsgudrus bērnus.

Ja ieskatāmies kādā vārdnīcā, tad izlasām “vakarēt — kopīgi pavadīt vakaru, strādājot, dziedot vai tērzējot ar ģimeni, kaimiņiem, draugiem, domu un interešu biedriem”.

Senākos laikos rokdarbus varējuši mācīties vakarējot, kur lielās saimnieces, rakstenīšu un paraugu zintnieces, vērpējas, audējas un rakstītājas pulcināja ne tik pašu, bet arī apkārtnes meitas darbā un mācībā.

Rudens un ziemas garajos vakaros viena otra saimniece aicinājusi savās mājās. Meitas un sievas pulcējušās siltā dēļu grīdas istabā, kur skals gaiši dedzis un dūmi neesot kūpējuši. Turīgāki saimnieki lietojuši tauku un vasku sveces, jo tad istabā neesot ne dūmu, ne skangalu pabeņķē.

Vakarēt salasījusies vispirms visa saime. Saimniece — vakara turētāja — bijusi aizvien liela dziesmu teicēja un sācēja. Vakarējot saimnieks un puiši sarīkoja pavasarim darbarīkus, taisīja traukus, pastalas un citus saimniecības piederumus. Vecais tēvs, kas ar lielu humoru prata stāstīt par spranču vai prūšu kariem, klaušu laikiem vai seniem notikumiem, palīdzēja jauniešiem ar padomiem. Vecā māte vakarējot plucināja spalvas, adīja zeķes, cimdus, stāstīja pasakas, uzdeva jauniešiem minēt mīklas.

Ik vakaru vakarēt/Ar citām māsiņām;/Cita man rakstus sāka,/ Cita deva dzīpariņus.
Vakarēt nākuši kaimiņu ļaudis, gan precētas sievas, gan mātes ar meitām un, saprotams, visvairāk jaunieši. Darbs katram bijis līdzi, kāds nu kuram, gan linu grīste vērpšanai, gan vilnas ērkulītis, adīkļi, izšuvumi u. c.

Visčaklākās vakarētājas bijušas jaunas meitas, kas dziedādamas pielocījušas bagātu un krāšņu pūru, ko tad vairākas ziemas, līdz iziešanai tautās, rūpīgi krājušas lādēs, tīņos un pūros.

Vakarētājos netrūka arī puišu, kas vija auklas, pinekļus, pavadas, pātagas, plēsa un kaltēja skalus krāsnsaugšā, pieraudzīja uguni lākturī, lai tā neizdzistu. Kā maksu puiši saņēma no zeltenēm izrakstītus cimdus un zeķes.

Darbus darot, notika arvien jautra sadziedāšanās. Kaimiņu vakarētāji nesuši līdzi ēdamo, ko kopīgi vārījuši. Sevišķs gardums bijis krāsnī ceptie kāļi, burkāni un rāceņi vai kartupeļi. Reizēm saimniece mielojusi vakarētājus ar ceptiem āboliem.

Viena no iemīļotām vakarēšanas nodarbēm bija pasaku stāstīšana. Populāras bija pasakas, kuru galvenā varone bija vērpēja. “Vienai mātei bijusi meita, bet tik slinka, tik slinka, ka nav vīžojusi no istabas laukā iziet. Gulējusi vien, nekā nav strādājusi. Tad vienu dienu māte izdzinusi viņu laukā un tikai pērusi. Braucis kungs garām: kālab meitu tā perot?

— Jā, cienīgs kungs, viņa par daudz liela strādniece: sēž tikai istabā un strādā, nevīžo ne no istabas laukā iziet — tāda, redziet.— Nu ko tad viņa laba strādā? — kungs vaicājis.

— Liela vērpēja, liela vērpēja! — pušpodiem, podiem, pusotrapodiem pa nakti — un ko nu vēl pa dienām!

Labi! Kungs tad nopircis meitu par trīsdesmit kapeikām, iesēdinājis karietē, aizvedis uz muižu un tūliņ pirmā naktī lielai vērpējai devis pušpodu linu savērpt. Bet — kas ir — šī nemācējusi nemaz vērpt: izlikusies ratiņam dzenamo auklu virsū, izminusies, izstāvējusies — nekas gudrs neizjucis — sākusi raudāt. Te uz vienu reizi ienāk pa durvīm resna māte ar resniem, resniem pirkstiem, vaicādama: — Meitiņ, kālab raudi?

— Kā man nebūs raudāt? Man pa vienu nakti jāsavērpj pušpods linu.

— Ej tikai gulēt! — resnā māte teikusi, — rītā lini būs savērpti un karāsies pie sienas; bet, kad tava goda diena nāk, tad aicini mani. Aizej pie rijām, atver lodziņu un sauc: — Ar resniem pirkstiem — nāc kāzās!
|Rītā agri kungs ienācis un redzējis: meita guļ kā maiss, bet lini savērpti karājušies pie sienas. Viņš brīnījies un domājis: — Lai nu paguļ lai — pa nakti izstrādājusies. Un vakarā nu iedevis veselu podu linu. Šī nosēdusies un atkal tāpat raudājusi. Te ienākusi viena māte ar resnām lūpām, garu, resnu degunu: kālab raudot?

— Tā un tā!

Nu, lai tikai liekoties gulēt, viņa savērpšot. — Kad tev goda diena nāk, tad aicini mani. Aizej pie rijām, atver lodziņu un sauc: — Ar resnām lūpām, garo degunu — nāc kāzās!

Labi! Trešo nakti kungs iedevis pusotrapodu linu savērpt. Nu šī vēl vairāk raudājusi. Te ienākusi viena māte ar resnām, resnām gūžām, knapi, knapi varējusi pa durvim iesprausties, tik resna. Tā teikusi: — Ej gulēt! No rīta tavi lini būs gatavi; bet, kad tava goda diena nāk, tad tu mūs lai aicini. Aizej pie rijām, atver lodziņu un sauc: — Ar resniem pirkstiem, resnām lūpām, garo degunu, resnām gūžām — nākat manās kāzās!

Trešā rītā kungs atradis, ka lini atkal gatavi, un nu apņēmies meitu precēt, tādēļ, ka viņa tik liela strādniece. Nu rīkojuši kāzas, un meita aicinājusi viesus; bet tās trīs māmiņas pavisam piemirsusi. Bijusi jau apģērbusies, gribējusi patlaban uz baznīcu braukt, te iešāvies prātā, ka resnās mātes jāaicina. Nu noskrējusi pie rijām, atvērusi lodziņu un saukusi: — Ar resniem pirkstiem, resnām lūpām, resno degunu, resnām gūžām — nākat manās kāzās!

Atnākusi uz istabu, un kungs vaicājis, kur viņa bijusi. Neesot nekur bijusi. Uz vienu reizi nāk tās trīs vecenes iekšā. Visi kungi, visi brīnās, kas šīs tādas esot. Tad tā viena teikusi: — Es jaunās dienās biju liela vērpēja, savērpu pušpodiem, podiem, pusotrapodiem linu pa vienu nakti un ko nu vēl pa dienu. Re, tā tos resnos pirkstus lieliskām vērpdama dabūju.

Otra teikusi: — Es arī biju liela vērpēja: resnās lūpas dabūju vienmēr vērpdama, vienmēr diegus slapinādama, un deguns vērpjot man arvienu kratījās, kratījās, kamēr tai garumā un resnumā izkratījās.

Trešā teikusi: — Es arī biju liela vērpēja: resnās gūžas no tam dabūju — vienmēr sēdot izspiedušās uz katru pusi.

Tad kungam palicis bail, ka viņa jaunā sieva vērpdama arī nepaliek tik nesmuka: tādēļ savā muižā vērpšanu pavisam aizliedzis un visus ratiņus licis sadedzināt. Vēlāk pat gājis pa pagasta mājām apkārt, ratiņus sacirzdams un sadedzinādams.”

(A. 501. 1875. g. A. Bīlenšteina kr. LP. VI, 994)
Kad pasaku pūrs vakaram bija izstāstīts, tad ķērās pie mīklu minēšanas. Vai varat atminēt mīklas, saistītas ar ziemas vakaru darbiņiem?

“Pats stāv, galva danco.”/ “Āzis stāv, galva griežas.”/ “Stīvi stāvi koki likti, vidū tek jumaliņu.”/ “Dindiņu dandiņu visa zeme riņķī griežas; viens pats kociņš, tas pats danco.”/ “Lielais rūkdams skrien pa priekšu, mazais ņurdēdams tam no pakaļas; mazais dabū tik, cik grib, lielajam nekas netiek.”

Ja kāds iedomājās, ka atbildes uz visām šīm mīklām varētu būt vērpjamais ratiņš, tad pareizi vien ir un balva kabatā. Labākie mīklu minētāji tika pie prievītēm vai pat pie kāda cimdu pāra. Bija vērts pacensties. Un arī domas neierūsēja garajos, tumšajos vakaros. Populāras spēles bija arī ātrrunas un skaitāmpanti.
Slinkum, slinkum,/ laid mani vaļā!/Nācīs saimnieks, mūs abus kūlīs;/Tev sitīs, man sāpēs.
Timtam kociņš,/Tamtam kociņš,/Tidritam kociņš.
Ar vakarēšanas darbiem saistīti arī daudzi ticējumi.

“Diegi jāvērpj (jāsprēž) jaunā mēnesī, tad tie stipri.”/ “Ja vērpjot pavediens notrūkst, tad ciemiņš gaidāms.”/ “Ja jauna meita atstāj kodaļu pa svētdienu nesavērptu, būs vīrs ar bārdu.”/ “Kad vērpjot vai aužot ēd, tad dzijas un audekļu ēd kodes.”

Latvietis jau nu nekādi nevar bez iekošanas citam latvietim. Tieši tāpēc esam tik naski uz apdziedāšanās dziesmām bijuši. Un te nu katra meita un puisis varēja parādīt savu asprātību, izdomu, dažreiz tīši iedzeļot sen netīkamam cilvēkam.
Kas tā tāda dziedātāja/ Ar to cauru lindraciņu?/Ej mājās, šķetin diegus,/ Salāp savu lindraciņu./
Tā Trīnīte smuka meita,/Villas vērpt nemācēja;/Cūka vērpa, kaza vērpa,/ Āzīts spoļu tinējiņš.
Kas no šī visa noderētu mūsdienu vakarēšanai? Protams, pasaku stāstīšana, mīklu minēšana, bet var paspēlēt arī kādas spēles. Piemēram, palūkoties uz savu roku kā uz ģimeni un iemācīties skaitāmpantu, sākot ar īkšķi: “Šis pirkstiņš — vectētiņš, šis pirkstiņš — vecmāmiņa, tas garais tētis, tā mīļā māmiņa, tas es pats, maziņais, labiņais.” Skaitot skatās uz roku un pēc kārtas noliec pirkstus.

Ar īkšķiem un rādītājiem izmēģināt dažādus vingrinājumus. To var nosaukt, piemēram, par adīšanu. Saliek kopā labās rokas rādītājpirkstu ar kreisās rokas īkšķi, tad labās rokas īkšķi ar kreisās rokas rādītājpirkstu, tad atkal labās rokas rādītājpirkstu ar kreisās rokas īkšķi un tā tālāk. Kurš ātrāk un precīzāk.

Stāstīt tumšā vakara pasaku. Katrs saka vienu teikumu, kamēr kopā iznāk pasaka. Variants — katrs saka tikai vienu vārdu, un katram nākamajam ir jāatkārto visi iepriekšējie vārdi, pēc tam pieliekot savu.

Var turpināt jocīgās dainas par snaudošajām vērpējām un daudzajiem skaistajiem notikumiem, kas ar viņām notiek gan sapņos, gan nomodā. Re, kā te viena daina savērpusies:
Snauda priede, snauda egle,/Snauda brāļa līgaviņa;/Mušai kāju pievērpusi,/Zirneklim deguntiņu,/Sliekai spārnus, vistai slēdzi,/Vabulītei skaitītāju,/Mazajiem prusakiem/Pa pārim lieku ausu.
Lai skaista vakarēšana jūsmājās!

Staburags.lv ARHĪVS

Garajos ziemas vakaros īstais laiks vakarēt

Kategorijas