Graciozā savvaļas vistiņa

2021. gada 21. decembris 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 17. decembra numurā.)

Mūsu saimniekiem tagad, pēc jaunā medību likuma, tiešām nenākas grūti izgādāt vajadzīgo medības zīmi un tādēļ, ja tiem prāts nesas uz medīšanu, viņiem vēl daudz vairāk jārūpējas par to, ka lauka irbes ietu nevis mazumā, bet ar katru gadu vairumā. Un tas nav grūti sasniedzams, nav saistīts ne ar kādiem lieliem izdevumiem.

Tad nu vēl īsumā aplūkosim, kādā kārtā mēs spējam uzturēt, ja ne arī vairot savu irbju skaitu. Sākumā minēju, ka irbes visai daudz caur to cieš, ka krūmi ganībās un lauku malās izskausti un tā irbēm atņemta aizvēne un slēptuve. Par tām nu varam mākslīgi gādāt, bez jebkādiem liekiem izdevumiem. Rudenī no lauka novedot dažādo zeģeņu žeperus un kārtiņas, tos mēdzam kaut kur sakraut un tā uzglabāt nākamam gadam. Bet pa ziemas laiku tie it labi noder irbju mājokļiem, ja tos lauka malās, no vējiem daudzreiz sargātās vietās stāvus tā saslien kaudzē, ka tai vidū paliek paprāvs tukšs laukums, kur vēl var samest dažādus garkūļu riseklus (saišķus), rugāju un zāles kušķus. Smuidrā irbe gan tad atradīs kādu starpiņu (dažas var jau arī ar nolūku atstāt žeperus un kārtis saslienot), pa kuru varēs iespraukties tukšajā telpā, kur tā būs sargāta no aukstā vēja un stiprajiem sniega puteņiem un atradīs slēptuvi no dažādiem laupītāju putniem un zvēriem. Tad vēl visai ieteicams, ka rudenī, lauku grāvjus tīrot, ja tur būtu saauguši kādi krūmi, nocirstos žagarus vis neaizvest projām, bet turpat sakraut gubā, kurā irbe vajadzības brīdī varētu atrast pajumtu un aizvēni. Arī pavasarī ieteicams, no vēja aizsargātās vietās gar druvām un pļavām šur tur samest egļu zaru un žagaru stirpas, zarus pa daļai krustām un šķērsām liekot, lai tādējādi rastos tukšas telpas, alas, kur irbe var ielīst. Šādu stirpu īpašnieks tad var būt drošs, ka viņa irbes uzmeklēs taisni šīs vietas priekš olu dēšanas un perēšanas un ka viņu perēkļi šādā žagaru stirpā būs daudz vairāk aizsargāti pret izpostīšanu nekā kaut kur citur. Šādu egļu zaru čupu irbe reiz bija izredzējusēs ligzdai mana tēva ābeļdārzā. Skujas bija pa ziemu lietotas jauno ābeļu apsiešanai un tad pavasarī samestas gubā. Kad pēc kādām dienām skujas gribēja aizmest, tad apakšā uzgāja irbes perēkli, pilnu ar olām. Pa pirmo vasaru irbes uzturējās dārzā un apkārtējā laukā un arī vēl tagad šī perēkļa pēcnācējas neiet nekur tāli projām no ābeļu dārza.

Stingrai ziemai uznākot, ir visai ieteicams irbēm priekš barības izkaisīt labības atšķiras. Labību var izbērt vai nu kādā tukšā šķūnī, uz kuru irbes aizvilinātas, graudus no lauka sākot, izkaisot garā, šaurā strīpā, vai arī priekš ēdināšanas sevišķi ierīkotās vietās. Šīs vietas var tādā kārtā sarīkot, ka uz ne visai augstām staklēm, kuras 4—6 pēdas lielā stūrī stāvu iedzītas zemē, saliek šķērskokus, kurus tad pārklāj ar salmiem vai skujām un tikai ap vidu atstāj attaisāmu caurumu, pa kuru var iebērt labību. Ieteicams četrstūrim gar visām malām apsist mietiņus apkārt, kuri kādus 3 collus atstatu cits no cita tā, ka irbe pa starpām var izlīst cauri, bet lapsa vai kaķis nevar uzbrukt irbei.Daudz vienkāršāki var ietaisīt šādas ēdināšanas vietas, kad lielākiem kārklu krūmiem, ja tādi aug laukmalās, vidu izgriež tukšu un tad malējos žagarus saņem pār vidu kopā un tā rada mākslīgu jumtu pār tukšo telpu pāri. Ja kādā īpašumā irbes taisās pavisam izmukt, tad darīs labi, ja vēl atlikušās rudenī saķers un tad par ziemu izbaros kādā kūtī. Irbju saķeršana venteriem un tīkliem vispār ir likumīgi aizliegta, bet atļauja priekš tam īpaši dabonama no policijas, ja tas, kas irbes gribēs ieķert, ir uzticama persona un policijai paziņos, ka irbes tiek saķertas tikai pārziemošanai kūtī. Aprīļa mēnesī kādā miglainā dienā irbes tad pa pārim izlaižamas laukā, un viņu kopējam būs pret rudeni prieks pārliecināties, ka viņa irbju skaits lieliski vairojies.

Irbju pārziemošanai kūtī piemīt arī viens ļaunums. Irbes pa ziemu ir apradušas ar cilvēkiem un tikušas daudz rāmākas, bet arī neuzmanīgākas pret briesmām, kas tām, laukā izlaistām, viegli var draudēt; viņas vairs tik uzmanīgi nesargājas no vanagiem un tādēļ šiem daudz ātrāki krīt par upuri, nekā kad tās nebūtu turētas kūtī. Bet vanagi jau arī citādi ir irbju lielākie ienaidnieki un postītāji. Tādēļ, ja gribam ieaudzēt labu irbju skaitu, mums arī jārūpējas par vanagu iznīdēšanu, tos gan šaujot, gan ķerot dažādiem slazdiem, par ko turpmāk kādreiz rakstīšu plašāki.

Pēdīgi vēl kādi vārdi par irbju medības laiku. Kā jau augšā minēju un kā zināms, medības uz irbēm pēc likuma var sākties ar 1. augustu. Bet te nu mūsu irbju labā man atkal jāatkārto, ka mēs nedrīkstam vis akli rīkoties tikai pēc likuma burta, bet ka nums jācenšas pabalstīt likuma nolūku. Varbūt dažs no cienītiem lasītājiem būs jau ievērojis, ka dažreiz augusta pirmajā pusē uzietamas vēl gluži mazas, jaunas irbītes un ka tādēļ mums jāsargās aiz pārskatīšanās šādam jaunam irbju perēklim atšaut māti, caur ko viss perēklis var viegli iet bojā.Mednieks nekad nedrīkst ļaut aizrauties no kaislības, bet viņam būs visu darīt ar apdomu un gudru ziņu. Tad viņš, nekaitēdams savam meža putnu bagātumam, varēs baudīt arī īsta mednieka priekus.

M. Skruzīts “Zemkopis”, Nr. 3, 18.01.1895.
Irbes ticējumos un Ziemassvētku spēlēs

Izrādās, ir novadi, kur Lieldienu rītā, perot mājiniekus ar pūpoliem, skaita šādus vārdus:

Irbe, irbe,/Kas tev’ pēra?/Pūpols pēra,/Pūpols pēra./Viegls kā lapa,/Viegls kā lapa!

Pašķirstot Dainu skapja šķirkļus, atrodamas agrāk bieži dziedātas, tagad aizmirstas tautasdziesmas. Neretas pusē pierakstīta šāda rotaļdziesma: Es biju irbīte,/Es māku lēkāt/No viena kalniņa/Uz otra, treša./ Uz trešu uzlēkus’,/Ieraugu tautiet’,/Deviņi ratiņi,/Simts kumeliņi./Pagumu, pagumu,/ Līdz brāļa vārtiem./ Brālīti mīļais/Ceļ vārtus vaļ?!/ Pagumu, pagumu,/Līdz māses klētei./Māsiņa mīļā,/ Slēdz klēti vaļā!/ Pagumu, pagumu,/Līdz mātes pūram./Slēdz, mīļā māmiņa,/ Pūriņu vaļā,/ Lai es ģērbjos/Trejādā rotā:/Div’ rotas zelta,/Treš’ sudrabiņa. Rotaļas aprakstu neatradu. Nezinu, vai es prastu saviem viesiem šādu vai līdzīgu seno rotaļu novadīt. Taču jautrība un izkustēšanās šādā rotaļā ar dziedāšanu gan būtu varena. Pēc tik aktīvas rotaļas varētu atkal sēsties pie bagātīgi klātā galda, kārtīgi paēst un doties nākamajā spēlē.

Čaklas sievas, meitu tikumi tautasdziesmās tiek salīdzināti ar irbēm gan tikuma, gan gaitas, gan izskata nozīmē. Zināms teiciens, ka “viņa jau visu mūžu tecējusi kā irbīte”. Un ir arī šādi novērojumi tautasdziesmās: Piekūst irbe tecēdama,/Rauduvīte peldēdama;/Piekūst mana māmuliņa,/Dēlus, meitas lolodama.

Savulaik vecāki bērnu audzināšanā izmantojuši dabas piemērus, salīdzinājumus, lai no mazām dienām iemācītu bērnam tīrību, kārtību, darba tikumu: Kauna, kauna tev, meitiņ,/Nesukāti tev matiņi!/Ir irbīte ceļu tek,/ Izsukājse cekuliņu.

Vecāki iesaka dēlam ņemt sievu ar irbes tikumiņu: Rubeniņi, tīterīti,/Ņem irbīti līgaviņu:/Tā mācēja maizi cept/No bērziņa pumpuriem./No bērziņa pumpuriem,/No riekstiņu kodoliem. Tātad prasmīga sieva, kas prot saimniekot. Šo tautasdziesmu Jaunjelgavas apriņķa Sērpilī (Sēlpilī) pierakstījis un iesūtījis Krišjānim Baronam Pēteris Lodziņš.

Turpretī sadzīvošana tautās jeb ar vīra māti ne vienmēr izdodas: Kā irbīte tautu meita,/Kā skujiņa valodiņa;/Tā ar manu māmuliņu/Ne dieniņas nedzīvoja.|

Tautasdziesmās, pasakās, teikās zvēriem un putniem piemīt cilvēciskās spējas runāt, darboties: Seskis līda līdumiņu,/Irbe lasa žagariņus,/Māk ezītis pukšķināt,/Arkla virves raisīdams.

Tautasdziesmas pieskaras arī mītiskajam, dabas norisēs varenajam un neizprotamajam: Irbe svelpa, Pērkons grāva/Viņā pusē Daugaviņas;/Kas irbei irklu deva,/Kas pārcēla Pērkonīti.

Medniekam jāceļas agri, lai gūtu medījumu. Taču dažkārt gadās aizgulēties. Tajos senajos laikos, kad medniecība bija viens no galvenajiem iztikas avotiem, par medījamo putnu un zvēru liegumu tālā nākotnē ļaudīm nebija pat nojausmas. Toreiz medīja arī irbes, jo tām piemērotu un labu dzīvotņu bija daudz: Sudrabota irbe dzied,/Es basām kājiņām./Dziedi, ierbe, gaidi, mani,/Līdz kājiņas es apaušu,/Līdz kājiņas es apaušu,/Apsedlošu kumeliņu!

Tautasdziesmas pauž arī dzimtenes mīlestību. Un te atkal tiek cildināta irbe kā čakluma un uzticības paraugs: Kalnā kāpu raudzities(i),/Kas ar manu tēva zemi,/ Vai ar kungi, vai bāliņi,/Vai irbīte purināja./Ne ar kungi, ne bāliņi,/Irbīt’ vien(i) purināja.

Visu gadu — no pavasara līdz rudeņiem — puiši vērojuši iecerēto meitu tikumu, iespējams, Ziemassvētkos dosies pie meitas vecākiem lūgt atļauju precēt viņu lolojumu. Kad šo svarīgo lietu vislabāk kārtot? Protams, Ziemassvētkos! Tad nākamā gadā Jurģos pie jaunā saimnieka varēs līgt kā precēts pāris vai arī saimnieks ievedīs mājās pavasarī jauno saimnieci. Vai vienmēr viss notiek, kā iecerēts, par to stāsta katrs atsevišķs gadījums. Taču Ziemassvētku jampadracis un rotaļas ir īstais brīdis jaunā pāra derību svinēšanai: Uzauga liepiņa/Gar klētes jumtu,/Es pati irbīte/Lēkātāja,/No viena zariņa/Uz ōteriņa,/Trešajā lēkdama,/Ieraugu tautiņas./Ej, manu brālīti,/Sak’ māmiņai,/Lai klāj māmiņa/Sagšām galdiņu./Neklāja māmiņa/Raudādama;/Lai klāja māsiņa,/Tā neraudāja./Neklāja māsiņa/Žēlodama./Lai klāja vedekle,/Tā neraudāja./Neklāja vedekle,/Kam skarbi dzīvoja./Klāj, klāj, vedekle,/Nu šķirsimies,/Nu savu zemīti/Izdalījām./Nu iešu tautās/Dziedādama/Par augstu kalnu,/Par zaļu birzi;/Ar Dievu, tēvs, māte,/Brālīši, māsiņas,/Nu došu tautām/Labvakariņu.

Ja raksta sākumā citētajā tautasdziesmā meita vēl tikai cerējas un draiskojas, tad šajā mātei meita izdodama iecerētajam puisim par sievu. Vienā dziesmā, vienā rotaļā izstāstīts vesels notikums ar dzimtas iesaistīšanos un viņu katra pārdzīvojumiem par gaidāmajām pārmaiņām jaunās līgavas dzīvē, radu attiecībām. Šo rotaļdziesmu Neretā pierakstījis J. Plaudis un iesūtījis K. Barona dainu krājumam.
***

Ziemassvētki — gada tumšākais laiks pirms gaismas atgriešanās. Zemnieka gada noslēgums. Ikkatra cilvēka gada noslēgums un cerība uz veiksmīgāku, labāku nākamo gadu. Tas ir brīnumu gaidīšanas laiks. Brīnumus radām mēs paši — sev, saviem tuvākajiem, ikvienam un ikkatram. No bērnības līdz sirmam vecumam. Un bieži vien brīnumi ir mums tepat blakus. Jāprot tik saskatīt.

Staburags.lv ARHĪVS

Graciozā savvaļas vistiņa

Kategorijas