Graciozā savvaļas vistiņa

2021. gada 17. decembris 00:00

Agri, agri irbe tek,/Es basāmi kājiņām./Tec, irbīte, pagaid’ mani,/Līdz kājiņas es apaušu! (Latv. t. dz.)
“Staburaga” šī gada 7. decembra numurā skaists raksts par gada balvu medniecībā. Tas mani rosināja citādām acīm paskatīties dabas norisēs sev apkārt un arī iedziļināties to atspoguļojumā folklorā, kā arī pirms vairāk nekā 100 gadiem publicētajos rakstos.

Zinu mednieku kolektīvus arī Pilskalnē un Neretā. Visu cieņu šiem vīriem, kuri saimnieko tik vajadzīgajā nozarē. Tas nav tikai vaļasprieks, medījuma gūšanas azarts, bet būšana draugos ar dabu. Medības, dzīvnieku piebarošana ziemā — tam sava romantika, cilvēka atpūta dabā, palīdzība dabai.

Latvijā retas viešņas

Šoruden decembrī negaidīti uznākušais sniegs un sals pārsteidzis kā cilvēkus, tā savvaļas dzīvniekus un putnus. Tik dziļā sniegā atrast ko ēdamu mazajiem spārnaiņiem pagrūti.

Apzinoties, ka cilvēkam dažkārt vietā, citkārt nevietā “mīksta sirds”, pretēji visiem dabas likumiem, tomēr, kā ik gadu, esmu sākusi barot zīlītes barotavā dārzā un pie mājas loga. Atlido daždažādas zīlītes, tai skaitā pelēkā purva zīlīte. Arī mizložņa, vismaz divu sugu dzeņi nesmādē ne sēkliņas, ne graudus. Pat dzilna piesteidzas un tramīgi kaut ko uzknābā.

Šogad manā sētā manāmas arī pavisam retas viešņas — pirms pāris dienām saskaitīju, ka ciemos atnākušas deviņas irbītes. Pie manis tās ciemojās arī šī gada februārī, martā. Irbīšu baram patika uzturēties zem mana egļu dzīvžoga. Šīs graciozās savvaļas vistiņas nebiju redzējusi no pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigām.

Latvijas Gada putns

Vērojot mazās tekalētājas pa logu un priecājoties par viņu graciozo skaistumu, aizdomājos par to, cik vispār šo putnu Latvijā palicis, jo ne jau velti Latvijas Ornitoloģijas biedrība laukirbi nominējusi par “Latvijas Gada putnu 2021”.

Parasti par Gada putnu izrauga sugu, kurai ornitologi vēlas pievērst sabiedrības uzmanību, lai iegūtu vairāk informācijas sugas izpētei vai arī veiktu īpašus pasākumus tās aizsardzībai. Šo iemeslu dēļ bieži par Gada putnu kļuvušas īpaši aizsargājamas putnu sugas vai arī sugas, pēc kuru populācijas stāvokļa var spriest par noteiktu biotopu stāvokli un izmaiņām. Tātad irbes jau ir īpaši aizsargājamas! Vai esam šogad ko vairāk par irbēm uzzinājuši, tās vairāk vērojuši, pamanījuši?

Zinot, ka laukirbes pieder vistveidīgo kārtas fazānu dzimtā ietilpstošai sugai, vēsturiski tās piederējušas medījamiem putniem. Taču no 1987. gada šo putnu medības aizliegtas. Irbes ierakstītas aizsargājamo sugu sarakstā. Par putnu vai to pērkļu iznīcināšanu vainīgajam draud sods. Un tomēr irbēm tik ļoti slēpts dzīvesveids, ka man jau bija radies iespaids par šo putnu eksistences neesamību Latvijā. Tādēļ jo lielāks prieks bija, ieraugot kuratiņas kašājamies zem biezā egļu dzīvžoga, uzlasot kādu kukaiņa kūniņu, akmentiņu guzas darbībai, pumpuru vai zāles saknīti un graciozi ietekot sētsvidū. Man par mierinājumu, kaķi tajā brīdī omulīgi murrāja pie siltā plīts mūrīša virtuvē.Irbes ir nometnieki, kas pārsvarā pārvietojas kājām, veikli tekalējot pa zemi. Tikai briesmu gadījumā tās uzspurdz gaisā un, nelielu loku lidojumā apmetušas, atkal netālu nolaižas zemē. Ienaidnieki ir ne tikai mājas kaķi, bet arī lapsas, seski, jenotsuņi, āpši, vanagi, pūces. Ziemā “mīkstā” laikā irbes ierokas sniegā nakšņot. Dabīgs ienaidnieks ir dabas un dzīves apstākļi. Uznākot salam, tās paliek zem biezās sērsnas, jo nespēj salauzt ledus kārtu. Putnu dzīves apstākļus vasarās bendē arī cilvēki, intensīvi apsaimniekojot lauksaimniecības teritorijas, kā arī lietojot ķīmiskos līdzekļus lauku miglošanā. Laukirbēm ligzdošanai nepieciešamas ežmalas, krūmājs. Neiedomājami, bet arī lietainas vasaras irbēm kaitīgas ligzdošanas un mazuļu vadāšanas laikā. Mazās irbītes, tikko izšķīlušās, kā ligzdbēgļiem pienākas, dodas prom no ligzdas. Lietus laikā tām īsās kājeles aplīp ar dubļiem un mazuļiem tas ir skarbs pārbaudījums, kurā bieži jāzaudē.

Irbe svilpe siliņā,/Es atsvilpu maliņā;/Šķiet irbīte iztekot,/Iztek tautu zeltenīte. (Latv. t. dz., pierakstīta Jaunjelgavas apriņķī)

Pirms vairāk nekā 100 gadiem

Kā irbītes un cilvēki sadzīvojuši jau vairāk nekā pirms 115 gadiem, raksta neretietis Mikus Skruzītis (1861—1905) žurnāla “Zemkopis” trešajā numurā 1895. gada 18. janvārī. Salīdzināšanai un pārdomām.

Mūsu lauka irbes (kuratiņas)

Bieži dzird medniekus un medību cienītājus sūdzamies par to, ka tagad esot daudzmaz cik “meža putnu”, nekā senāk, kuri bez tam vēl arvienu ejot mazumā. Un tiešām: šī sūrošanās nav bez pamata, ja neievērojam tādas saimniecības, kuras gādā par meža putnu uzturu dziļās, aukstās ziemās, par viņiem derīgām slēptuvēm pret laupītāju zvēriem un putniem utt. Sevišķi mūsu piemīlīgās lauka irbes dažos apgabalos gadiem liekas vai jau gluži iznīkušas un tikai lēnām un mazā skaitā šad tad no jauna ieronas.

Ja nu jautājam pēc iemesliem, aiz kuriem lauka irbju skaits mazinājies, tad vispirmā kārtā te minami mūsu lauksaimniecības pārgrozītie apstākļi.

Kad Baltijas mazgruntnieki zemi bija ieguvuši par savu īpašumu un arī mācījušies pienācīgi cienīt zemes vērtību, tad viņi raudzīja pēc iespējas paplašināt savus tīrumus. Kur senāki izplatījās atmatas, apaugušas visādiem krūmiem un garu biezu zāli, tur tagad viļņo kupli labības lauki, tur senāk grāvaini ežmaļi un augsts cinis, tur arklis un eceša zemi līdzinājuši: lauksaimnieks uz visām pusēm izpletis savus tīrumus, kur vien zeme noderēja saimniecības nolūkam. Bet caur to nu mūsu nabaga irbītes zaudējušas aizvēju aukstā laikā, drošāku guļvietu, kur slēpties no ienaidniekiem, dažu paegļu (kadiķu) krūmu, kurš bada laikā, dziļā sniegā savām ogām sniedza diezgan patīkamu barību. Zūdot senākajiem krūmiem pa atmatām un ežmalēm, protams, vanagi, jebšu nemaz nepieņēmušies skaitā, tagad nonāvē daudz vairāk irbju, nekā to paspēja senāki. Bet vairāk nekā ziemas salam un dažādajiem laupītāju putniem un zvēriem irbes krīt par upuri neīstajiem medniekiem, meža putnu bendēm, kuri nepazīst nekādu saudzēšanas laiku, kuri nabagas lauku vistiņas tuvošanos cilvēku dzīvokļiem izlieto savu kaislību apmierināšanai un putnu iznīcināšanai par labu. Senākos laikos bija tikai reti izredzētie, kuriem bija bises un arī medību tiesība. Jebšu arī tagad ne ikkatram ir šī tiesība, tad tomēr bises tur ne tik vien saimnieki, bet arī kalpi un dažādie piedzīvotāji. Šie nu, kuri savu dzīves vietu varbūt ik gadus maina, nelūkos vis uz to, vai no kāda irbju perēkļa jaunam diezgan putnu atšauts, bet nogalinās irbes, kur un kad tās tikai sastaps. Tad veseliem pulkiem irbes aiziet bojā caur venteriem, kuros kaislīgie putnu bendes prot ielabināt trūkumu cietējas vistiņas un tad tās vai nu dzīvas pārdot (laimīgā atgadījumā kādam putnu draugam, kas tās pa ziemu izbaro un pavasarī atkal palaiž brīvā) vai nogalināt un izlietot savām vajadzībām, vai ar tām dzīt peļņu.

Lai nu lauka irbes izsargātu no galīgas iznīcināšanas, tad valdība nolikuse samērā diezgan augstu sodu par irbju nelikumīgu šaušanu un medībām uz irbēm nosacīdama tikai trīs mēnešus gadā: augustu, septembri un oktobri. Bet ar to vien jau nepietiek, ka valdība izdod likumus un mēs tos izpildām pēc viņu nosacījumiem, sevišķi cik tas attiecas uz medību. Mums jālūko uz to, ka likums sasniedz savu īsto mērķi, t. i., šinī atgadījumā, ka medībai atļauto triju mēnešu laikā mēs nenogalinām vis visu irbju perēkli, bet dažus pārus atstājam vaislai nākamam gadam. Īsts mednieks arī ar to vien vēl nebūs apmierinājies, kad viņš atstājis vajadzīgos vaislas putnus, viņš par tiem gādās tā ziemu, kā arī vasaru. Bet nu ceļas jautājums, vai mums arī derīgi gādāt par lauka irbju uzturēšanu un pavairošanu, un kā tas vislabāki izdarāms. Nevienam gan nebūs iemesla vajāt un iznīdēt kādu dzīvnieku, kurš cilvēkam un viņa darbiem nav kaitīgs. Un kas to gan varētu teikt par mūsu irbi!

Dažs gan mēdz iebilst, ka viņa, lodādama pa labības lauku un tur, barību meklēdama, ne tik vien patērējot daudz graudu barībai, bet arī nolauzot daudz labības stiebru. Te nu gan katrs bez tuvāka aprēķinuma viegli noskārtīs, ka zaudējums, kas lauksaimniekam caur to ceļas, ka viņa labības laukā uzturas viens vai divi perēkļi irbju, nevar būt nekāds lielais. Turpretim viņš nedrīkst aizmirst, ka irbe savam uzturam patērē ļoti daudz visādu kukaiņu, kas citādi uzbruktu labības augiem. Tātad gan droši varētum teikt, ka irbe par veselu dienu apēsto labību un nosliedēto lauku bagātīgi atmaksā ar pāris kukaiņu nonīcināšanu, kas pa lielākai daļai uzbrukdami labības augu saknēm, īsā laikā izposta tūliņ veselu stādu. Mums tādēļ nav iemesla runāt par lauksaimniekiem irbju celtiem zaudējumiem. Un kas prot cienīt dabu un tās dzīvi, tas nevar diezgan nopriecāties par košo, piemīlīgo, ņipro irbi! Kad ierodas dziļas ziemas un irbes vairs neatrod vajadzīgo pārtiku, tad tās, bada dzītas, dodas cilvēku dzīvokļu tuvumā un ar lielu uzticību apmeklē šķūņus un rijas. Vai lai nu cilvēks šo nabaga putniņu uzticību un paļaušanos uz līdzcietību atmaksā ar aukstu vienaldzību, vai pat ar kustonīšu nogalināšanu? Bet īsts mednieks un medību cienītājs lauka irbes gan daudz vairāk saudzēs un par tām daudz rūpīgāki gādās nekā par kaut kuru katru citu meža putnu. Vienkārt, jau pašas medības uz lauka irbēm ir ļoti patīkamas, sniedz dažu jautru brīdi mednieka dzīvē; tad šo putnu izbarošana pa ziemu, kā arī viņu ligzdām derīgu vietu ierīkošana, it īpaši caur to, jo droši atmaksājas, ka lauka irbes nemēdz tālu projām klejot, bet arvien paliek tai visai šaurā apgabalā, kurā viņas augušas un izbarojušās. Tādēļ, ko zemes īpašnieks ziemā darījis priekš viņa dzīvokļa tuvumā esošām irbēm, to viņš darījis priekš savu medību pakuplināšanas.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Graciozā savvaļas vistiņa

Kategorijas