Jāmāk saskatīt un izmantot izdevības

2021. gada 17. decembris 00:00

433

Kad pēdējo reizi runāju ar koknesieti Elīnu Māliņu, viņas personīgā mākslas studija vēl bija tikai vīzija. Pateicoties vairākām sakritībām un lielam ieguldītajam darbam, sapnis kļuvis par īstenību — jau kādu laiku Koknesē ir vieta, kurā var apgūt jaunas iemaņas un realizēt māksliniecisko lidojumu. Mākslas studija ir arī Elīnas darbnīca, kurā viņa glezno un restaurē gleznas.
Realizē sajūtu bildes

— Māksla ir tavs aicinājums no bērnu dienām?

— Kopš 2. klases apmeklēju nodarbības pie Kokneses mākslinieka Alda Dobenberga. Jau skolnieces gados mans mērķis bija cītīgi trenēties, lai iekļūtu Latvijas Mākslas akadēmijā. Uzreiz netiku, tādēļ izvēlējos studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, kur ieguvu bakalaura grādu. Ar trešo piegājienu piepildījās sapnis, un es kļuvu par Mākslas akadēmijas studenti. Tur mācījos Restaurācijas nodaļā, ieguvu bakalaura un maģistra grādu. 10 gadu laikā tiku pie trīs diplomiem! Intensīvais Rīgas ritms nogurdināja, pieņēmu lēmumu atgriezties dzimtajā pusē — Koknesē. Parādījās darba iespējas Kokneses pamatskolā-attīstības centrā. Prasījās pēc vēl kaut kā. Vajadzēja vietu, kur nodarboties ar gleznu restaurāciju, dzīvoklī tam vietas nepietika. Pamanīju sludinājumu par pieejamām telpām, un tas bija pirmais solis pretī mākslas studijai.

Jebkuram, kurš studē mākslu, personīgā studija ir viens no sapņu piepildījumiem. Šeit es varu veikt gleznu restaurāciju, gleznot un vadīt nodarbības.

— Cik zinu, studiju atjaunojāt pašu spēkiem?

— Studijas telpās agrāk bija dzīvoklis, pašu spēkiem un rokām veicām remontdarbus. Savā ziņā pandēmija nāca par labu — varējām pievērsties remontdarbiem, viss cits bija apstājies. Man ir praktisks un izdarīgs draugs, ar viņa zināšanām paveicām daudz. Šo to apguvām darba procesā, skatījāmies arī pamācības “Youtube”. Studijas tapšanā palīdzēja ģimene un draugi, talkā nāca skolēni. Jaunieši restaurēja Kokneses vidusskolas vecās aktu zāles norakstītos krēslus — tos slīpējām un pārkrāsojām. Telpas iegādājos pērnā gada janvārī, un līdz 31. decembrim tās bija gatavas! Bijām sev nosprauduši mērķi līdz jaunajam gadam darbus pabeigt. Tolaik uz atklāšanu aicināt nevienu nedrīkstēja ierobežojumu dēļ, tādēļ nosvinējām četratā — ar vecākiem. Pirmo pusgadu studijā darbojos viena, nodarbības rīkot vēl neļāva epidemioloģiskā situācija valstī.

— Rezultāts ataino tavas iedomas?

— Jā, pirms tam man galvā bija tādas kā sajūtu bildes, zināju, ko un kā vēlos. Saglabājām telpu īpašās nianses, piemēram, koka grīdu. Tā slēpās vismaz zem četrām krāsu kārtām, kartona un lamināta. Nojaucām starpsienas, tajās slēpās skaisti lieli dēļi, kas tagad pārdzimuši plauktos un sienas dekorā. Darba skapi un galdu saņēmu mantojumā no vecvecākiem, savukārt molberti šeit atceļojuši no Alda Dobenberga studijas.

Neapslāpēt vēlmi darboties

— Kāda ir atšķirība starp mākslas skolu un gleznošanu studijā?

— Mana vīzija, ka atšķirībā no mākslas skolas, kur ir nodalīta zīmēšana, gleznošana un citi virzieni, ir apvienot šīs dažādās mācības. Piemēram, pirms veikt konkrēto gleznošanas uzdevumu, apskatīt to no zīmēšanas, kompozīcijas, krāsu mācības puses vai citiem virzieniem un tad pielietot jaunās zināšanas praksē. Kad pati mācījos mākslas skolā, nereti trūka izpratnes, kāpēc ir tādi vai citādāki uzdevumi, trūka vienojošā elementa. Tagad, esot pieaugušai, protams, to saprotu, bet ar bērna prātu dažreiz tas bija grūti. Šajā studijā cenšos mācīt tā, lai ir saprotams, kāpēc ir nepieciešamas konkrētās zināšanas un prasmes. Cenšos pievērst uzmanību arī skolēnu pašizpausmei. Ļauju radoši izpausties, piedāvājot realizēt savas idejas. Lai neapsīktu degsme, jāļauj gleznot un darīt to, ko skolēns vēlas.

— Rosība studijā liela?

— Pirms sāku savu darbību “Mtelpā”, veicu aptauju, vai cilvēki būs ieinteresēti apmeklēt studiju, gleznot. Atsaucība bija ļoti liela, realitātē šobrīd gan tā nav. Plūsmu ietekmē epidemioloģiskās prasības, bet interese ir. Pieaugušo grupā uz nodarbībām nāk tikai viens koknesietis, pārējie ir no dažādām apkaimes vietām — Aizkraukles, Pļaviņām un pat Lielvārdes. Iedrošinu koknesiešus nākt un izmantot iespēju. Protams, katram ir savi pienākumi, kā dēļ ir grūti atrast laiku sev. Zinu, ka gribētāji ir, vajag tikai sakārtot prioritātes.

Nodarbības apmeklē cilvēki ar dažādām priekšzināšanām. Lielākā atšķirība ir pieaugušo grupā — kādam ir ielikti pamati, cits zīmuli vai otu nav ņēmis rokā kopš skolas gadiem. Bet tas nav būtiski! Ja tu gribi, nāc un izpaudies. Pēc viena, diviem darbiem var secināt, ko būtu nepieciešams trenēt, kādas iemaņas attīstīt. Katram ir individuāla pieeja.

— Kāds ir tavs kā pasniedzējas pievienotais devums audzēkņiem?

— Šķiet, ka mans domāšanas veids un attieksme. Man ir paveicies dzīvē ar skolotājiem, kas ir bijuši kā labs pedagoga paraugs. Skolotāji nekad nav teikuši, ka man nesanāk vai, ka tas, ko daru, nav pareizi. Ja arī ir kādas kļūdas, ko būtu nepieciešams labot, jāmāca skolēnam pašam tās ieraudzīt, jo pārsvarā cilvēks mācās no savām kļūdām. Es varētu 100 reižu teikt, kas ir nepareizi, bet, ja skolēns pats to neredzēs, tad arī no kļūdām nemācīsies. Tā ir pareizā pieeja, lai neapslāpētu cilvēka vēlmi darboties. Svarīgi ir skolēnu virzīt, motivēt, stimulēt radīt un izpausties.

Kritikas vietā — ieteikumi

— Ir tāds sakāmais — kas neprot, tas māca.

— Es drīzāk teiktu — kam nesanāk laika darīt pašam, tas māca to darīt citiem. Ja man nebūtu tik daudz pienākumu, tad pati gleznotu daudz biežāk. Es labi protu to, ko daru un mācu citiem, vienīgi laika trūkums liedz pašai vairāk izpausties. Ceru, ka ar laiku tas sakārtosies.

— Kurš ir tavs iecienītākais izpausmes veids?

— Es gribētu vairāk gleznot plenērā — ārā. Lielākais šķērslis ir laika trūkums. Ikdiena paiet, mācot audzēkņus un restaurējot. Vasarā gleznošanai izdodas izbrīvēt vairāk laika.

Nesen izmēģināju darbam pievienot zelta un sudraba imitācijas plāksnītes. Ziemassvētkus gaidot, gribas vairāk spīduma un mirdzuma! Plāksnītes izmēģināju likt uz eļļas krāsu darba, vēlos pamēģināt, uz kā labāk tās varētu turēties. Tas bija eksperiments savam priekam.— Kā tev veicas ar kritikas izteikšanu un saņemšanu?

— Ar mazāko grupu audzēkņiem nodarbības beigās pārrunājam paveikto. Svarīgi, lai bērns pats spēj secināt, kas izdevās, kas varbūt ne tik ļoti. Spēja pašam saprast un objektīvi paraudzīties uz savu veikumu ir ļoti svarīga. Es nekritizēju, bet sniedzu ieteikumus, kam pievērst uzmanību, ko vairāk praktizēt.

Ar kritiku esmu saskārusies tik, cik studiju gados — kā pasniedzējs teica, tā bija. Bet tas nebija nekas tāds, kas mani biedēja. Tādos brīžos kritiku uztvēru kā iespēju augt un pilnveidoties. Konstruktīva kritika ir laba lieta. Tukša nezināšana vai skaudība lai iet gar ausīm! Man gan ar to nav nācies īpaši saskarties.
— Ko tev nozīmē māksla?

— Gleznošana mani vairāk vilina paša procesa, nevis rezultāta dēļ. Gleznošana palīdz atslēgties no ikdienas, tā ir mana meditācija — garīga augšana.

Pietrūkst Rīgas kultūras dzīves

— Kurš ir tavs īpašākais mākslas darbs?

— Nav tāda konkrēta darba. Īpašas ir atmiņas, kas saistās ar darba radīšanas procesu. Man ļoti patika plenēri Vācijā, tā bija pavisam cita atmosfēra. Cilvēki, process un sarunas ar citiem māksliniekiem un savu robežu pārvarēšana — tas kopums man vairāk saistās ar mākslas darbu nekā pats rezultāts.

— Mazāk apdzīvotā vietā ir savi izaicinājumi. Neilgojies pēc galvaspilsētas burzmas?

— Vienīgais, kā reizēm pietrūkst, ir izstādes, Rīgai raksturīgā kultūras dzīve. Tajā pašā laikā ceru to kultūru, kuras man pietrūkst, iedzīvināt šeit. Tās nebūs tikai manas nodarbības, plānoju rīkot lekcijas par dažādām tēmām, kurās uzstāsies lietpratēji no visas Latvijas. Man ir dažādas idejas, un, kad apstākļi būs labvēlīgāki, sākšu tās realizēt. Latvietim ir tipiski sākumā ieņemt novērotāja pozīciju, pirms pievienoties. Bet, pakāpeniski strādājot, ticu, ka šīs norises gūs atsaucību.

— Kas ir bijusi tava veiksmes atslēga?

— Man bija pārliecība un skaidrs mērķis, ko vēlos sasniegt. Neapzināti apzināti uz to notika virzība, un tad parādījās tādas kā brīnumainas sakritības — dzīvoklis, cena, kuru varu atļauties, pandēmija, kas ļāva pievērsties telpu labiekārtošanai. Jāmāk saskatīt un izmantot izdevības!

Nevaru teikt, ka viss nāca viegli, bet es neesmu cilvēks, kas koncentrējas uz problēmām. Katrā ziņā palīdz pozitīva domāšana. Viss atkarīgs no sevis paša — var vainot kādu citu vai apstākļus, bet patiesībā tikai mēs paši kontrolējam savu domāšanas veidu, kas veido mūsu ikdienu.

Mākslas darbiem atgriež spozmi

— Kāda ir restauratores ikdiena?

— Esmu specializējusies gleznu restaurēšanā, nedaudz nodarbojos arī ar monumentālo jeb sienu restaurāciju. Mans maģistra darbs bija Zaļenieku komerciālajā un amatniecības vidusskolā, kurā savulaik strādāju par pedagoģi. Skola iekārtota pilī, kurā arī restaurēju monumentālo gleznojumu pils lielajā zālē, nupat esmu šo darbu pabeigusi, un apjoms bija liels — aptuveni 3 x 7 metri.

Ikdienā restaurēju gleznas. Vispirms notiek gleznas izpēte — foto fiksācijā, pirms glezna tiek restaurēta, restaurējamais objekts tiek izpētīts ultravioletajā gaismā vai caur mikroskopu, tiek izpētīti visi bojājumi un kāpēc glezna nonākusi konkrētajā stāvoklī. Kad dokumentācija ir pabeigta, rakstu restaurācijas pasi un izplānoju veicamos darbus. Restauratora mērķis ir novērst turpmāku gleznas bojāšanos, veikt konservāciju un nepieciešamības gadījumā atjaunot bojājumus. Darba process ir atkarīgs no katras gleznas stāvokļa. Šad tad restaurēju arī kādu rāmi. Šīs iemaņas apguvu praksē Maltā. Tur vajadzēja daudz nodarboties ar apzeltītām statujām un gleznu rāmjiem, kas deva labas iemaņas turpmākajiem gadiem.

— Daudzi mākslas cilvēki ir lieli vienpaši. Vai tas ir arī par tevi?

— Man patīk satikt cilvēkus un apmeklēt pasākumus. Tajā pašā laikā ir brīži, kad gribas pabūt vienai. Komunikācija un socializēšanās ir laba, kamēr tas nav virspusēji. Es ilgi nespēju izturēt seklus cilvēkus un sarunas. Tā vietā labāk esmu viena un daru savas lietas.

— Kam velti savu brīvo laiku?

— Man patīk doties pastaigās. Iešana ir labs izkustēšanās veids, piedevām man ir suns, kuru nepieciešams staidzināt. Pastaigu laikā baudu dabas krāšņumu. Redzu daudz ainavisku skatu, kurus vēlētos uzgleznot. Esmu uzņēmusi simtiem bilžu, kas ir idejas manām gleznām. Uz Kokneses parku var iet 100 reižu, un katru reizi ainava būs citādāka.

Dejoju vidējās paaudzes tautas deju kolektīvā “Rats” — fiziskā slodze uzmundrina. Mums ir pozitīva kompānija, kas dejošanu padara vēl patīkamāku. Man patīk aktīva atpūta, kad var izkustēties un sasmelties enerģiju.

Staburags.lv ARHĪVS

Jāmāk saskatīt un izmantot izdevības

Kategorijas