Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 17. decembris 00:00

(25. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)
Atgriežamies Maņdžouli, ir jau viens pēcpusdienā. Atliek ātri sakrāmēt somas un doties uz skolu. Saprotam, ka esam uzņēmušies par daudz papildu pienākumu. Turklāt mazie bērni prasa tik daudz enerģijas! Tā viena brīvdiena paskrien kā nebijusi — ne atpūtušies, ne īsti izbaudījuši apkārtni. Arča pats arī paskaidro vietniecei: ja iepriekš visas aktivitātes bija brīvprātīgi, tad tagad jau tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka mēs pieņemsim jebkuru piedāvājumu, kas nāks. Izvēles jau īsti nav. Neviens cits, redz, nav piemērots tādam darbam, ko darām mēs. Nav jau godīgi, ka daži skolā saņem trīs brīvdienas, kamēr mums sešas dienas jāstrādā no rīta līdz vakaram.

Otrdienas vakarā gan saskrienamies ar kolēģiem, kas visu dienu nogulējuši, jo viņiem brīvdiena. Dīvaini gan, ka viņi nezina ne par jurtām, ne par citām aktivitātēm apkārtnē, lai arī pabijuši te krietni ilgāk. Esam nolēmuši — lai arī kā būtu, izpētīsim visu šajā rajonā!Turpinām mācības un bieži smejam par mazajiem bērniem. Kad mācām augļus, izmantojot plastmasas piemērus, viens arī iekožas mākslīgajā mango un nolauž zobu. Citiem prasot, lai atrod dzeltenu krāsu, tie norāda uz savu ādu.

Nosvinam Līgo dienu. Pēc garas darbdienas gan esam paguruši, bet Arča palutina ar gardām uzkodām (bez siera šoreiz), un ķīniešu lejamais alus arī ir. Jāņu dziesmas un vakars paiet, vērojot pusplaukstas lieluma zirnekļus aiz loga, kas tumsā iet apēst visas pa dienu to tīklos iekritušās mušiņas.

Jāņi ir datums, kad tieši pēc gada beidzas mūsu līgums ar šo skolu. Protams, nav prātā tik ilgi te palikt, bet tomēr ir iemesls nosvinēt. Turklāt tiek paziņots, ka tieši pēc mēneša sākas arī mūsu trīs nedēļu ilgais atvaļinājums. Pirms tā gan divreiz vairāk nodarbību, jo realitātē atvaļinājuma kā tāda nav, tas vienkārši sākumā jānopelna — jāatstrādā visas nodarbības. Bet tad trīs nedēļas ceļosim! Mums iesaka biļetes pirkt jau laicīgi, jo tad visai Ķīnai lielais skolas atvaļinājums, kad ķīnieši pārvietojas pa valsti. Biļetes ātri iegādājamies. Sākumā jātiek uz Harbinu 11 stundu braucienā ar vilcienu, tad septiņu stundu lidojums uz vienu no Ķīnas skaistākajām provincēm — Juņnaņu. Plāni lieli, laika visām mūsu iecerētajām vietām nebūs daudz, bet jau nevaram sagaidīt!

Vasaras vakari ir jauki, turam visus logus vaļā un smejam par brīdinājumiem, ka daudz odu. Reāli pāris kukaiņu gaišajā istabā ielido, bet nu nesalīdzināt ar Latvijas odu uzbrukumiem.

Nedēļa noslēdzas ar pamatīgu negaisu. Interesantākais, ka stundas laikā visas ielas burtiski pārvēršas upēs — ūdens sniedzas līdz pat auto riepu augšpusei! Protams, skolā arī neviens netiek, un no 20 skolēniem atnāk tikai trīs (kam izdevies izbrist cauri ūdenim līdz puscelim). Dīvaini, ka tiešām pilsēta tā var applūst. Bet tad, kad mums jāiet mājās, viss jau atrisināts — ne lietus, ne ūdens uz ielām. Kas lai to saprot! Tā taču Ķīna!

259. — 262. diena

Savu pirmo brīvdienu jāsāk ar ko jaunu! 16 stundu ilgais vilciena brauciens ir tikai vakarā, tāpēc dodamies uz ogļu raktuvju muzeju, kurā iekļūt esam mēģinājuši jau trīs reizes. Pirmajā nebija līdzi pases, divās pārējās reizēs muzejs bija ciet. Bet nu — nu, nevar taču būt tā, ka pat brīvdienās neveicas! Pēc pusstundas brauciena ar busu, kas aizved mūs uz blakus pilsētiņu, esam pie muzeja. Tas ir vaļā! Uzrādām savus veselības kodus, pases un beidzot tiekam ēkā iekšā. Tad atklājas, ka muzejs ir bez maksas un tur ir divas interesantas izstādes. Vienā izstādīti mamutu kauli, kas atrasti tieši šajā apkārtnē. Angliski uzraksti ir reti, bet tie, kas ir, vēsta, ka tieši šajā apgabalā dzīvojis daudz mamutu un tie eksistējuši kopā ar mazajām cilvēku apmetnēm. Jā, dīvaini redzēt tos skatus, kad bildē (protams, izveidotā, ne īstā) sēž senie ļaudis un aiz muguras tiem milzu mamuti. Ja tāds zvērs nāktu mums klāt, būtu traki. Jau tagad blakus milzīgajam skeletam tāda sirreāla sajūta — esam tik niecīgi, ka milzu zilonis nemaz nepamanītu, ja būtu mūs saspiedis.

Otra izstāde ir par ogļraktuvēm šajā pilsētiņā. Nu zinām, kas tad slēpjas aiz tām milzīgajām rūpnīcām. Izrādās, šī ir lielākā ogļraktuvju vieta reģionā, un tā spēcīgi atbalsta Mandžūrijas ekonomiku. Ēkā uztaisīts arī simulators, kur iespēja iejusties ogļrača ādā un izstaigāt tumšos tuneļus. Protams, tagad ogles iegūst, izmantojot mašīnas, ne cilvēka darbaspēku, un arī tās te izstādītas un ir tiešām iespaidīgas.Laiks paskrien nemanot. Drīz jābrauc atpakaļ uz Maņdžouli.

Somā esam salikuši pāris liekas drēbes, pabarojam izsalkušos suņukus un esam gatavi doties. Smejam, ka kolēģes skolā mēģinājušas pārliecināt Arču, ka nevar 16 stundas braukt sēdošajā vagonā. Ja puisim tas vēl būtu “ok”, tad meitenes nedrīkstot tā mocīt. Bet neviens jau nezina, kādiem ceļiem esam bijuši cauri. Sēdošais vagons 16 stundas ir tīri tā neko. Pirms diviem gadiem tādā braucām visas 32 stundas.

Esam vilciena stacijā, mūsu pases tiek nofotografētas. Sejas maskas vairs netiek prasītas, un arī veselības kods visiem vienaldzīgs. Stājamies milzīgajās rindās un drīz arī kāpjam vilcienā.

Pasažieri mainās, pie mums sēsties daži baidās. Bet, tā kā patvaļīgi esam ieņēmuši citu vietas, kas ir labākas un pie loga, tad tāpat tie sēž tuvāk savām oriģinālajām vietām. Traucamies garām applūdušiem laukiem — lietavas šogad smagi iedragājušas Ķīnu un tās lauksaimniecības nozari.

Šāds 16 stundu brauciens maksā eiro stundā. Un nav nemaz tik neērti. Ir karstais ūdens, arī vietējie ēd vienu roltonu pēc otra. Gluži tāpat kā sēkliņas. Palasām, kas tad ir tradicionālais ēdiens mūsu galamērķī. Izrādās, tas ir viens īpašs ēdiens, kas sastāv no sešām daļām — sniega krupja, lāča ķepas, brieža, ingvera un vēl mums nesaprotamām lietām. Skaidrs, ka neko no Čančuņas īsti nepagaršosim.

Čančuņa ir Dzjiliņas provinces galvaspilsēta un lielākā pilsēta, kurā dzīvo aptuveni 7,8 miljoni cilvēku. Pilsētas nosaukums ķīniešu valodā nozīmē “mūžīgais pavasaris”, bet šo sauc arī par Ķīnas “automobiļu pilsētu”. Čančuņā ir lielākais automobiļu ražošanas, pētniecības un attīstības centrs Ķīnā. Te tiek saražoti arī 50 procenti Ķīnas pasažieru vilcienu un 10 procenti traktoru. Līdzās šim rūpnieciskajam aspektam Čančuņa ir arī viena no četrām “nacionālajām dārzu pilsētām”, ko Ķīnas Tautas Republikas Būvniecības ministrija apbalvoja, pateicoties augstajam pilsētas apzaļumošanas līmenim. Čančuņa ir ļoti kompakta pilsēta, kuru plānojuši japāņi, ar atvērtu ceļu un publisko laukumu izvietojumu. Un te nu tā ir!

Vilciena stacija ir gluži kā lidosta, bet brīnumainā kārtā te neviens neko nepārbauda. Viesnīciņu rezervēt mums palīdzējusi mūsu ķīniešu asistente. Ķīniešiem ir speciālas mājaslapas viesnīcu rezervēšanai. Ārzemju lapās viss ir daudz dārgāks. Lētās viesnīciņas bieži vien ārzemniekus neuzņem. Tomēr esam atraduši vienu, tīri pieņemamu, kurā mūs gatavi izguldīt. Protams, jātiek galā ar visām neskaidrībām — veselības kodiem, ko tomēr paprasa, pasēm, īstajām uzturēšanās atļaujām, un visām citām lietām.

Šai pilsētai ir interesanta vēsture. Te reiz bija japāņu galvenās mītnes un ministrijas — tāds marionetes štats. Ķīna, protams, to neatzina, bet japāņu varas galvenās ēkas atradās tieši šeit. Te ir saglabājusies arī viena no trim varenām imperatoru pilīm, kura padarīta pieejama apmeklētājiem. Kādu laiku tā arī kalpoja japāņiem. Uz to dodamies kājām. Ārā ir plus 34 grādi, un zinām, ka būs vēl karstāks. Pie šādas temperatūras var pierast, ja tādās dzīvo ilgāku laiku. Protams, no vēsā Maņdžouli ir grūtāk, bet zinām, ka mūsu vēlākie ceļi pasaulē tāpat vedīs pa šādiem laikapstākļiem. Pilī tiekam sagaidīti kā īsti goda viesi, visi mēģina ar mums sarunāties angliski, lai gan tas viņiem neizdodas. Mēs nepērkam 10 eiro vērto biļeti. Visskaistākā pils, kuru bijā redzējuši, atradās Seulā. Apskatām šo pili no ārpuses un skrienam uz lielāko pilsētas templi.

Milzīgajā pilsētā redzams ir viss. Gan tie paši ķīnieši, kas atseguši vēderus, tā karstumā atdzesējoties (te tā pieņemts), ir tie, kas pusdienlaikā iedzer aliņu un skrien sveicināties, ir tie, kas vēlas izzīlēt mūsu nākotni no rokas (protams, tikai ķīniešu mēlē), un visi pārējie, ko ieinteresē vienīgais “baltais” Čančuņas ielās.

Tempļa darba laiku palaižam garām, bet vēl laiks ir kam citam. Daudz gan nav informācijas par pilsētu, jo šis nav īpaši iecienīts tūristu galamērķis. Tieši tāpēc tā arī ir tik īpaša.

Visbeidzot sasniedzam Kultūras laukumu, kas ir lielākais laukums pilsētā, tā kopējā platība ir 20,5 hektāri. Tas tika izveidots 1938. gadā un bija Mandžūrijas režīma marionešu nacionālais laukums. Visinteresantākais gan ir tie opīši, kas lidina milzonīgus pūķus ļoti augstu debesīs. Tā ir īsta māksla. Apsēžamies turpat netālā ēstuvītē, lai vērotu pūķa lidināšanu un beidzot ieturētu maltīti. Vietējie ir ļoti laipni un pārsteigti, ka zinām arī kādu vārdu viņu valodā.

Nākamā diena sākusies, un plāni ir lieli. Sākumā kāpjam metro uz Džandzjadzje Nacionālo meža parku, kas tiek uzskatīts par “tīriem laukiem lielā pilsētā”. Parkā atrodas arī lielākais mākslīgais mežs Āzijā, kura platība ir 100 kvadrātkilometri. Te ir izveidojusies pilnīga ekosistēma ar 30 dažādiem koku veidiem. Ir daudz, ko redzēt — arī Sibīrijas tīģeru dārzs. Tajā tiek turēti ne tikai Sibīrijas tīģeri, bet arī citi reti sastopami dzīvnieki, tostarp Āfrikas lauvas, lāči, plankumainie brieži un sarkanā vainaga dzērves.

Brauciens ir ilgs, bet drīz jau esam sasnieguši parku. Tūristu tur milzumdaudz. Samaksājam par ieeju un bez nekādiem veselības kodiem tiekam ielaisti parkā. Vienīgais, kur veselības kodus prasa, ir metro.

Parks ir iespaidīgs. Nemaz nedomājām, ka tas varētu būt tik ļoti milzīgs! Pieredze Ķīnas parkos mums ir, un tas palīdz, jo nekādas norādes angliski nav. Bet sistēma zināma — vienā vietā jāpērk busiņu biļetes, tad jāatrod, kur iet tie busiņi, kas izvadā pa visu parku, apstājoties konkrētās vietās. Pirms trim gadiem, iebraucot Ķīnā, viss likās tik sarežģīts, ka, izbraucot no šīs zemes, bijām patiesi priecīgi. Nu nekas nav par grūtu! Pirms kāpšanas busiņā sākas milzīgs strūklaku šovs, un tad jau dienu turpinām ar kārtīgu 25 kilometru pastaigu. Pirmā pietura mūsu ceļā ir Sibīrijas tīģeru dārzs. Tādā gribējām iekļūt Harbinā. Tur gan tas nebija zvēru dārzs, bet rezervāts, kur palīdz tīģeriem vairoties un pasargā tos no malumedniekiem. Te jau pie ieejas ir dīvaina sajūta, bet papildu biļetes tomēr iegādājamies. Dārzā ieejam no kādas galīgi greizas puses, bet apkārt lidinās milzīgi taureņi, un dažos aizmirstākos aplokos mums nezināmi zvēri tik tikko velk elpu. Ķīna un dzīvnieki nav laba kombinācija.

Dārzā ieejot, tiekam iesēdināti restotā busiņā, kas brauc iekšā iežogotos zālienos, kur brīvībā pastaigājas gan lāči, gan tīģeri. Bet busi brauc viens pēc otra, un parks atvērts katru dienu. Skaidrs, ka zvēriem nav pat, kad īsti atvilkt elpu no tā visa. Putnu dārzā tāpat kā citos zvēru aplokos zālītes vispār nav, zvēriem pieejamais ūdens, ja tāds ir, galīgi duļķains. Cilvēku pūļi vienkārši nav saskaitāmi!

Tomēr pats parks ir pārsteidzošs. Ir gan mitrāji, gan meža takas. Ir laivu braucieni, ir pakalni, pat mini “Tarzāna” atrakciju parks un skatu tornis. Ir tik daudz, ko redzēt, ka vienkārši nepietiek laika! Tomēr mums jau nākamajā dienā lidojums, tāpēc steidzam apskatīt visu iespējamo!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas