Par iztikšanu cīnās paši

Viktors Abramenko, vīna darītavas “Dzidris” vadītāja vietnieks

2021. gada 14. decembris 00:00

261

Aizvadīta Trešā advente un arvien tuvāk Ziemassvētki, kas mājražotājiem bijis aktīvākais laiks gadā, bet kovida dēļ jau otro gadu pēc kārtas tā nav. Lai arī valdība beidzot atļāva ielu tirdzniecību, kaut kādi tirgi notiks, ko gan nevar dēvēt par Ziemassvētku, tas vairs nav tas pats, kas agrāk. Jau otro gadu Rīgā, Doma laukumā, tirdziņš nebūs vispār — ne lielāks, ne mazāks. Iepriekš regulāri arī mēs tajā piedalījāmies, un, lai arī izmaksas nebija mazas, tas deva iespēju nopelnīt.

Saprotams tirdziņa organizatoru lēmums to nerīkot vispār, jo izdevumi ir lieli, bet atdeve maza. Turklāt noorganizēt šādu tirgu ir vairāku mēnešu darbs. Ja lēmums vai noteikumi būtu bijuši zināmi vismaz septembra beigās, varētu sagatavoties. Tas jādara arī tirgotājiem, jo nevar vienkārši paņemt preci padusē vai somā un doties tirgoties. Visu jauno noteikumu ievērošana arī prasa lielākus izdevumus un darbu. Tas viss atsaucas uz tirgus dalībniekiem. Visam jau var pielāgoties, ja zināmi “spēles” noteikumi, bet ar tiem valdība vilcinājās līdz beidzamajam. Diemžēl šis atkal būs tukšāks laiks gan tirgotājiem, gan pircējiem, jo Ziemassvētku tirdziņi ir kas īpašs. Saistībā ar pandēmiju būtiski samazinājies tūristu skaits, un skaidrs, ka apmeklētāju arī Doma laukumā nebūtu tik daudz, cik iepriekšējos gados. Tā kā šādā situācijā pat, iespējams, nebūtu piedalījušies, jo ieguvumu maz. Mūsu vīna produkcijas lielākie klienti ir krievu, baltkrievu, ukraiņu tūristi, kuri šobrīd maz iebrauc Latvijā. Arī zviedri un norvēģi šurp dodas krietni mazāk, bet vietējie par tādām cenām nepērk, vīnu labāk iegādājas lielveikalā. Savulaik uz Rīgu brauca prāmji, tūristu autobusi, kas Ziemassvētku laikā bija īpaši piepildīti, bet pandēmijas dēļ arī tas apstājies. Tā ka nav vairs to apgriezienu, un Rīga ir pustukša. Bēdīga situācija.

Šobrīd uz vietas tirdzniecība arī apsīkusi, jo vietējie cilvēki nebija mūsu galvenie pircēji, bet speciāli retais brauc ko pirkt. Visi ierobežojumi spēcīgi ietekmējuši produkcijas noietu, jo cilvēku kustība būtiski samazinājusies. Iestājies diezgan liels darbības apsīkums, un kā mazie ražotāji darbojamies izdzīvošanas režīmā, bet nekādus pabalstus no valsts gan neprasām. Par iztikšanu cīnāmies paši un pamatā strādājam ar iepriekšējām rezervēm, kaut ko nedaudz papildinot. Vīns, par laimi, nav gaļa un glābājas ilgāk, nebojājas. Mūsu ražotie vīni lielākoties ir pāris gadu veci, un taisnība ir apgalvojumā — jo vecāks vīns, jo labāks. Jauninājumi lielākoties ir brāļa pārziņā, nelielos daudzumos izmēģināts vīns no Kaukāza dzeltenajām plūmītēm jeb aličām. Realizācija gan pagaidām, kā jau teicu, ir niecīga.

Gaidām labākus laikus, bet, nākotnē raugoties, mājas vīna ražošana nav ienesīgākā nodarbe, jo šobrīd konkurence ir ļoti liela. No 2005. līdz 2010. gadam, kad bijām vienīgā šāda mazā ražotne, bija citādāk. Kopš visiem mājražotājiem to atļāva darīt, mazās vīna darītavas atveras viena pēc otras. Lielo un dažādo vietējās produkcijas piedāvājumu var redzēt arī tirdzniecības vietās. Viens no faktoriem, kas ietekmē tālāko darbību, ir lielā konkurence, bet otrs — klientu trūkums. Laukos vispār cilvēku paliek arvien mazāk, un retāk kāds kaut kur brauc, īpaši ziemā.

Daudzkārt gan šķiet, ka valdības noteiktie ierobežojumi ir pārspīlēti, īpaši tie, kas attiecas uz uzturēšanos ārpus telpām, sejas masku lietošanu. Pie mums noteic, ka nevar iet tur un tur, būt laukā noteiktā laikā, bet tajā pašā laikā brauc, kur gribi. Turklāt lidostā testi pēc ierašanās ir tikai brīvprātīgi, bet katru dienu tur ierodas un dodas projām liels skaits cilvēku, ap tūkstoti dienā, un kā tad vīruss neizplatīsies! Jo vairāk vakcinējušies, jo lielāka brīvības sajūta, kas diemžēl ir mānīga, jo saslimt var visi, bet vairāk pārbauda nevakcinētos. Saprotams, ka nevienam vairs nav vēlmes aizvērt robežas un pilnībā apstādināt pārvietošanos, bet prasības ir tik atšķirīgas. Vieniem atļauts viss, bet citi pat uz veikalu nevar aiziet, vai uz tirdziņu, kas notiek laukā. Tajā visā trūkst loģikas.

Pasaulē kopumā situācija ir nemierīga ne tikai pandēmijas dēļ, kas uzjundī ar jaunu sparu, un šķiet, ka negrasās nekur atkāpties. Satraucoši notikumi turpinās uz Polijas un Baltkrievijas robežas, un arī ar Latviju ne par ko nevar būt drošs. Apbrīnojami, ka cilvēki un valstis nevar nomierināties un tikai meklē konfliktus. It kā nepietiktu ar vienu nelaimi — vīrusu —, kas skāris visu pasauli. Bija jau ierasts, ka atsevišķas Austrumu valstis nedzīvoja mierā, bet tagad arvien tuvāki kaimiņi.

Aizvadītajā nedēļā piedzīvojām arī kārtīgu ziemas aukstumu, dažbrīd negribējās pat laukā iet. Vajadzēja gan to darīt, jo sniegs bija jātīra, un mūsu pusē, kā jau Vidzemes augstienē ierasti, bija krietni aukstāks nekā citviet un arī sniega sega izveidojās pietiekami liela. Ikdienā ne tikai jātīra sniegs, bet arī jākurina, uzturot siltas telpas.

Staburags.lv ARHĪVS

Par iztikšanu cīnās paši

Kategorijas