Komentārs

www.staburags.lv

2021. gada 10. decembris 00:00

346

Tuvāko gadu laikā pēc brīvprātības principa plānots pašvaldību īpašumā nodot vairāk nekā 8000 km valsts vietējo ceļu, līdztekus tam piedāvājot arī mērķdotācijas. Tā pēc vizītes Dienvidkurzemes novadā paziņoja satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Tas esot nepieciešams, jo valstij trūkstot finansējuma šo visu ceļu uzturēšanai, tāpat arguments esot, ka vietvaras labāk zinot, kā veiksmīgāk rīkoties savā saimniecībā. Pašvaldībām ceļu uzturēšanai tiek solīti 1560 eiro par kilometru, kas gan ir identiska summa tai, kādu jau šobrīd valstij nākas tērēt tam pašam uzdevumam. Cik ieinteresētas ir pašvaldības šādā ministrijas piedāvājumā?

Dana Bārbale, Ogre novada pašvaldības izpilddirektora vietniece: — Šo Satiksmes ministrijas iniciatīvu zinām, bet šobrīd neizvērtējam, jo šie ceļi ir remontējami. Tad, kad tie būs saremontēti, mēs varētu vērtēt to pārņemšanu. Pretējā gadījumā no pašvaldības budžeta būtu nepieciešams ieguldīt nesamērīgi daudz līdzekļu. Līdz šim valsts, Satiksmes ministrija nav bijusi ieinteresēta konkrētu objektu sakārtošanā, bet arī pašvaldība ir tāda pati valsts iestāde kā ministrija, tikai pastarpināta publiska iestāde. Bet mēs visi strādājam iedzīvotāju interesēs. Tas, ka ministrija nevēlas ieguldīt resursus, nenozīmē, ka to nevajag iedzīvotājiem. Protams, iedzīvotāju interesēm tuvāk ir pašvaldība, bet tāpēc atteikties un visu nogrūžot uz pašvaldības pleciem, līdzi nedodot finansējumu, ir vieglākais ceļš. No labas valsts pārvaldības principiem tas nav pareizs risinājums. Pašlaik likums “Par pašvaldībām” paredz, ka gadījumos, kad valsts pašvaldībai deleģē kādas funkcijas, līdzi dod arī finansējumu. Pašvaldība var būt sadarbības partnere šajā jautājumā, sēsties pie galda un diskutēt par samērīgu, adekvātu lēmumu. Administratīvi teritoriālā reforma notika arī ar mērķi samazināt pārvaldes aparātu. Uzņemoties šādas funkcijas kā papildu ceļu uzturēšana, jāpalielina administrācija. Valsts kontrole šajā gadījumā var aizrādīt, ka mērķis nav sasniegts. Ogres pašvaldība no valsts ir pārņēmusi ēku, kuru pazīst kā Ogres sanatoriju, jo redzam, kā to var integrēt kopējā struktūrā, attīstīt un radīt pievienoto vērtību. Līdz šim tā bija Veselības ministrijas īpašums, stāvēja neapsaimniekota un gāja bojā. ◆

Uldis Riekstiņš, Aizkraukles novada domes izpilddirektors: — Skrīveros un Koknesē jau ir pārņemti, katrā pa vienam objektam. Kopumā pašvaldība jau pašlaik knapi tiek galā ar esošajiem ceļiem. Skrīveros no valsts pašvaldība pārņēmusi dzelzceļa stacijas laukumu, kas jāpielāgo iedzīvotāju vajadzībām — gan no drošības, gan vizuālā aspekta. Kokneses gadījumā Vērenes iela pašlaik ir pārāk šaura, un gājējiem pastāv apdraudējuma risks no transporta kustības, īpaši smagās tehnikas. No valsts abos objektos bija piekrišana nedaudz pielabot ceļa segumu, bet pašvaldība ar to nav mierā. Līdzīgs princips varētu būt arī citos potenciālos gadījumos. Pašlaik gan neredzu pamatotu iemeslu, kāpēc pašvaldībai tas būtu jādara. Uzņēmums “LVC” savu darbu dara labi. Protams, ka valsts šādā veidā ieekonomētu līdzekļus, bet pašvaldība gan ne. Ja no valsts piedāvātā ceļā mēs kā pašvaldība negrasāmies veikt savus ieguldījumus, veikt pārbūvi, bet tikai tos uzturēt, neredzam potenciālu ieguvumu no šādām darbībām, attiecīgi neesam ieinteresēti šo ceļu pārņemt. Pretējā gadījumā nonāksim situācijā, kad pēc laika šis ceļš būs pamatīgi jāremontē, būs nepieciešami miljoni eiro, bet neviens cits šo naudu nedos, tā būs pašvaldības problēma. Pašlaik Satiksmes ministrija tikai piedāvā līdzekļus šī ceļa uzturēšanai. Labs piemērs ir Jāņa Purapuķes iela Skrīveros, kuru valsts ilgu laiku centās nodot pašvaldībai. Mūsu spēkos būtu segumam veikt dubulto virsmas apstrādi. Tomēr, zinot, ka ceļa pamatnē var rasties izskalojumi, šis nebūtu kvalitatīvs risinājums. Zināms, ka “LVC” šobrīd jau gatavo projektu Jāņa Purapuķes ielas rekonstrukcijai. ◆

Guntars Gogulis, Jēkabpils novada domes izpilddirektors: — No vienas puses, viss, ko mums atdod apsaimniekot, ir interesanti. No otras puses, paužot savu viedokli, varu teikt, ka katra situācija, katrs ceļš jāskatās atsevišķi. Ja Satiksmes ministrijai nav naudas, par ko uzturēt šos ceļus, tas nenozīmē, ka pašvaldībai ir šādi līdzekļi. Tas nozīmētu, ka no kādas citas jomas pašvaldības budžetā, sporta, izglītības vai citas, būtu jānoņem. Ja paskatāmies uz izmaksām, piemēram, degvielas cenām, kas salīdzinājumā ar 2020. gadu ir vērā ņemami augušas, no valsts piedāvātie 1560 eiro par kilometru nav vērā ņemama summa. Ja dotāciju piesaistītu vidējām izmaksām, tad vēl varētu diskutēt. Ceļa uzturēšana pamatā balstās uz smago transportu, kas darbojas ar dīzeli, tad matemātika ir vienkārša. Šobrīd pārņemšanu var veikt brīvprātīgi, bet, kā mēs zinām, visi brīvprātīgie piedāvājumi, kas sākas ar tādu kā testēšanu, vēlāk, kad pašvaldības kopumā saka “nē”, pārtop par obligātu. Gribu redzēt to pašvaldību, kura teiktu: jā, izcili, mēs ņemam, būs labi. Ceļš jau nav tikai tā klātne. Tā ir arī darbu administrēšana. Tas nozīmē, ka mūsu darbiniekiem tie reāli dabā būtu jāapseko. Ja līdz šim to veica “Latvijas valsts ceļi”, kāpēc lai neturpinātu to darīt? ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Komentārs

Kategorijas