Desmit gadu glābj cilvēku dzīvības

2021. gada 10. decembris 00:00

513

Par Laimu Arcihoviču var teikt — eņģelis. Kad vēl runāt ar viņu, ja ne Ziemassvētku tuvošanās laikā! Laimas darbs ir rūpēties par pašu svarīgāko — glābt cilvēka dzīvību. Viņai nereti nākas būt klāt, kad šis dārgums atstāj cilvēka veidolu — redz vaigā nāvi. Pat pēc 10 gadiem šajā ar misiju salīdzināmā darbā katra reize, kad tuviniekiem jāsaka — diemžēl nevaram palīdzēt —, ir emocionāli grūta.

Laima uz interviju ierodas pēc tikko nostrādātas naktsmaiņas. Nakts pagājusi salīdzinoši mierīgi, un tikai piecos rītā devās izsaukumā, kura motīvs bija bezsamaņa. Darbā pavadītas 24 stundas, taču viņas sejā nogurums tikpat kā nav manāms. Atceroties laiku pirms desmit gadiem, viņa saka, pie darba naktsmaiņās pieradusi pirmajos trīs mēnešos.

No nolieguma līdz pilnīgai pieņemšanai

— Kāpēc izvēlējāties medicīnu, turklāt tik sarežģītu un atbildīgu jomu? Varbūt vecāku ietekmē?

— Ģimenē un arī starp radiem nevienam nav saistības ar medicīnu, lielākā daļa ir pedagogi. Jau vidusskolā zināju, ka gribēšu darīt kaut ko saistībā ar to. No mācību priekšmetiem patika bioloģija. Vēlāk mācījos Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un pabeidzu to kā ārsta palīgs. Pēc trīs gadiem koledžā bija iespēja izvēlēties — turpināt mācīties un iegūt neatliekamās palīdzības vai ambulatorā ārsta palīga, tajā skaitā ģimenes ārsta palīga, sertifikātu. Liktenis tas bija vai kas, bet vēl studiju laikā sev teicu — nekad mūžā nestrādāšu neatliekamajā palīdzībā, jo darbs ir stresains, ar emocionālu spriedzi, negulētām naktīm. Tas nav man, un es to nedarīšu. Bet kur es esmu? Trešajā kursā bija obligātā prakse. Tā notika Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Gaiļezerā, pie ģimenes ārsta un neatliekamajā palīdzībā, lai saprastu, kur ir mana vieta. Kad pienāca laiks praksei neatliekamajā palīdzībā, man tā iegadījās Imantas mikrorajonā Rīgā. Prakses vadītāja bija ļoti laba daktere — profesionāla, zinoša, arī ļoti stingra, prasīja no manis daudz, vismaz toreiz tā man šķita. Bet tieši šis darbs man iepatikās visvairāk. Varbūt paveicās ar prakses vietu, vadītāju, izsaukumiem, kādos braucu. Ja būtu nonākusi praksē vietā, kur izsaukumu maz, īstu pieredzi nemaz negūtu. Tūlīt pēc skolas beigšanas vasarā sāku strādāt Aizkrauklē. Sākumā kā otrā persona neatliekamās palīdzības brigādē. Tajā laikā man vēl bija tikai ārsta palīga diploms, bez sertifikāta. Tā paša gada septembrī jau konkrēti zināju, ka vēl gadu mācīšos par neatliekamās palīdzības ārsta palīgu. Iegūt sertifikātu nozīmē arī to, ka varu vadīt brigādi.

“Iekāpj pacienta kurpēs”

— Toreiz bijāt ļoti jauna, nedaudz pāri 20 gadu.

— Bija nedaudz bail, nebija pārliecības, ka visu izdarīšu pareizi. Skola dod teoriju, bet dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā rakstīts grāmatās. Medicīna nemitīgi attīstās, arī mums mainās iekšējie ārstēšanas algoritmi, taktika, kā rīkoties konkrētā izsaukumā, nemitīgi notiek mācības, kursi.

— No rīta ceļaties ar domu, ka dosieties uz darbu vai glābt cilvēkus?

— Gan, gan, bet vairāk tomēr glābt cilvēkus. Tagad to var nosaukt par dzīvesveidu, apziņu, misiju. Neesmu ticīga, bet dažkārt nonāku pie secinājuma, ka ir kāds augstāks spēks, kas ietekmē manu, kolēģu rīcību, paspēsim vai nokavēsim. Kādam paveicas vairāk, citam ne tik ļoti. Šajā darbā ļoti svarīgas arī psihologa iemaņas, jāpiemīt empātijai, tomēr jābūt arī emocionāli noturīgai. Lai arī man cilvēka žēl, jūtu viņam līdzi, bet tikpat svarīgi nepazaudēt savu profesionalitāti. Jāiemācās to visu saslēgt kopā, manī, vienā personā. Ja būšu pārāk empātiska, šajā darbā sevi varu ātri izdedzināt. Ja visiem tik ļoti jutīšu līdzi, no pārdzīvojumiem un emocijām pati sadegšu. Aizbraucot uz izsaukumu, es “iekāpju pacienta kurpēs”, bet “nevalkāju” tās. Kad esmu palīdzējusi, nogādājusi slimnīcā, ar to šis gadījums jāaizmirst. Bet tas jāiemācās, vienā dienā to panākt nevar. Īstenībā joprojām ir izsaukumi, pēc kuriem vēl trīs naktis nevaru normāli aizmigt. Pārdzīvoju, jūtu līdzi un uzdodu sev jautājumu — kāpēc? Kāpēc tā notika, ko varēju darīt labāk vai ko man nevajadzēja darīt? Šādi smagie izsaukumi krāj pieredzi. Tos analizēju savā prātā, kolēģu starpā.

Palīdz skriešana

— Kā tikt vaļā no emocionāliem pārsātinājumiem?

— Pieradums neveidojas, ja esmu empātiska, to nevaru mainīt. Man ļoti palīdz izrunāšanās ar kolēģiem. Ļoti labs palīgs, ko esmu atklājusi pēdējos gados, ir skriešana. Izvēdinās galva, sakārtojas domas. Apmēram 5 — 7 kilometri, bet, ja pārdzīvojums lielāks, var arī vairāk. Tās aptuveni četrdesmit minūtes ir laiks man, kopā ar mūziku. Klusumā nevaru paskriet. Palīdz arī ģimene, bērni, divi saules stariņi. Kad atnāku mājās un pie sevis saku: “Tā nu gan bija dežūra!”, bērniem jau tas neinteresē, viņi gaida savu mammu mājās. Vajag daudz pozitīvo emociju, lai nav “jāgruzās”.

— Ir arī emocionāli patīkami, pozitīvi brīži?

— Gadās tādi, kad no saviļņojuma vakarā nevaru iemigt. Kā šogad maijā, kad neatliekamās palīdzības mašīnā piedzima bērniņš. Paldies Dievam, viss bija kārtībā, komplikāciju nebija. Mamma vien paspēja nokāpt līdz pirmajam stāvam, sākās dzemdības, un nepaspējām pat izkustēties no vietas.

Galvā vajag “zirneklīti”

— Pirmais izsaukums, sākot strādāt Aizkrauklē?

— Atceros pirmo dežūru. It kā mierīga, vismaz tā toreiz teica pieredzējušie kolēģi. No rīta gan bija nopietns izsaukums — kardioloģisks pacients ar sirds problēmām. Bija jāveic konkrēta manipulācija — sinhronizētā kardioversija. Tautas valodā — kad sirsniņa izskrējusi no ritma, viņa jāiesit atpakaļ. Toreiz kolēģe, kas vadīja brigādi, paskatījās uz mani un jautāja — zini, kā to dara, esi to kādreiz darījusi? “Teorētiski to zinu,” atbildēju. Tā reize man spilgti palika atmiņā. Tagad, pēc desmit gadiem, saprotu, ka tādi izsaukumi nav bieži.

— Ko nozīmē doties izsaukumā uz autoavāriju?

— Tas ir braukt pretī nezināmajam. Cik būs cietušo, kādas traumas? Iesaistītie cilvēki var būt ļoti neadekvāti, jo ir stresā. Gribot mediķiem palīdzēt, viņi bieži vien traucē. Lai gan ir politraumu algoritms, pēc kura strādājam, katra avārija ir atšķirīga, un, biežāk trāpoties šādos izsaukumos, izstrādājas sava individuālā pieeja, rīcības plāns.

— Šādās un arī citās ikdienišķākās situācijās mēdz būt brīži, kad šaubāties pieņemt lēmumu?

— Ir tādi brīži. Tad lēmumu palīdz pieņemt kolēģis vai OVC, kas ir operatīvais vadības centrs, kurā ir dežūrārsts. Viņam šaubu brīžos var zvanīt, konsultēties. Piemēram, ja ir neskaidra kardiogramma, to var aizsūtīt, parādīt. Studiju laikā man bija ļoti stingrs, prasīgs pasniedzējs. Tagad gan viņa darba stilu saprotu, bet toreiz nevarēju pieņemt. Viņš mācīja, ka, saņemot izsaukumu, jāpaskatās tā motīvs, piemēram, elpošanas problēmas, bezsamaņa utt., pacienta vecums, un tajā brīdī, kad brauc uz izsaukumu, galvā jāizstrādā rīcības algoritms, tāds kā “zirneklītis” — ko darīsi, ja nu tāds variants, ko darīsi, ja citāds. Kad vēl mācījos, tas man šķita muļķīgi, jo, kad aizbraukšu, tad arī izdomāšu, ko darīt. Tagad viņa teiktais man kļuvis par likumu.

Tas joprojām nav viegli

— Dzīvē notiek arī dramatiskākais.

— Tie ir smagi brīži tuviniekiem un arī mūsu brigādei. No savas pieredzes esmu sapratusi, ka tuviniekiem viņiem saprotamā valodā jāizskaidro patiesā situācija. Esmu to darījusi vairākas reizes, un tas man joprojām nav viegli. Arī vēl pēc desmit gadiem tas man būs tikpat grūti. Pierast nesanāk. Ar savām zināšanām, profesionalitāti darām visu iespējamo, bet, ja tas nepalīdz, svarīgi pateikt taisnību, lai kāda tā būtu, patīkama vai nē. Pretējā gadījumā tuvinieki paliek ar lielu jautājumu, jo atbrauca brigāde, neko nepaskaidroja un aizbrauca. Par tādiem gadījumiem ir dzirdēts. Pati to pieņemu kā faktu, pajautāju sev, vai izdarīju visu iespējamo. Man personīgi lielākais pārdzīvojums ir saistībā ar bērniem, kuri guvuši traumas. Tie ir gadījumi, pēc kuriem ilgi nevaru iemigt. Viena no ikdienišķām vecāku muļķībām ir bērna nepiesprādzēšana automašīnā. Labi, ja aizbrauc līdz galam un nekas nenotiek, tomēr bieži vien bērni tiek satraumēti.

— Nav bijušas domas par darbu ārzemēs, kur medicīnas personāls ir labāk apmaksāts?

— Man patīk, kad apkārt ir ģimene, ja viņi ir sasniedzami, bet ārzemēs būtu viena. Tur nejustos savā ādā. Karjeru var veidot arī Latvijā. Varu iet mācīties par ārstu vai nomainīt citu medicīnas profesiju. Pirms četriem gadiem iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē neklātienē un šobrīd ceturtajā kursā mācos cilvēkresursu vadību. Pēc otrā kursa man piedāvāja pārņemt Aizkraukles NMPD punkta vadību, un tagad vadu 35 cilvēku lielu kolektīvu jeb trīs brigādes.

Sev vissliktākais ārsts

— Nav noslēpums, ka mediķi nereti grēko pret savu veselību.

— Tajā skaitā bieži nepievērš uzmanību savām kaitēm, signāliem, kas vēsta par saslimšanu. Var pat teikt, ka mediķis pats sev vissliktākais ārsts. Viņš nav objektīvs attiecībā pret sevi. Vajag kādu cilvēku no malas, tāpēc kolēģis gan pateiks, ka vajadzētu kaut ko pamainīt. Pati ieklausos, bet, protams, ne vienmēr paklausu un izdaru. Savukārt es pret mazāk tuvu cilvēku varu būt daudz objektīvāka nekā pret ļoti tuvu. Tad pieslēdzas emocijas un reakcija ir pārspīlēta. Ne tik tuvam izklausītu plaušas un teiktu — tev tur troksnīši. Ļoti tuvam tur jau būtu nopietni trokšņi.

— Vai pati sev varētu iešpricēt?

— Neesmu mēģinājusi, bet laikam nevarētu. Ja vien tas būtu dzīvības un nāves jautājums, tad citādi. Kaut kāds psiholoģiskais klikšķis. Vienmēr ir iespēja palūgt kolēģim. Redzu, kā pacients reaģē, kad saku, ka būs špricīte. Muskuļi saraujas, un dūriens sanāk sāpīgs. Ja viņš nepiefiksē šo brīdi, arī sāpes nejūt. Kā nepiefiksēsi, atslēgsi smadzenes, kad dur pats sev?

Ātrā nenozīmē pirmā

— Stereotipi no pacientiem, ar kuriem nākas saskarties.

— Patiesībā man nepatīk termins “ātrā palīdzība”. Tā nav ātra kā gadījumā, kad pret galvassāpēm iedzer tableti. Jā, mēs ierodamies ātri, bet neesam ātra palīdzība jebkurā dzīves situācijā. Mēs esam neatliekamā, kad visi citi varianti neder, kad radušies dzīvībai bīstami apstākļi. To saku tāpēc, ka bijuši nepamatoti izsaukumi. Lai gan kolēģu starpā tā arī sakām — “esmu ātrajos”. Manā pieredzē bija gadījums — pacients bija ļoti izbrīnīts, kad pateicām, ka mums nav vakcīnu, ja nemaldos, toreiz bija runa par difterijas vakcīnu. Joprojām ir cilvēki, kuri brīnās, ka Aizkrauklē nav slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas. Tādas nav jau desmit gadu, un visos akūtos gadījumos pacientus vedam uz Ogri, Rīgu vai Jēkabpili. Ir mums dienestā arī savas māņticības izpausmes, piemēram, neatstāt kabatā šļirces, iepakojumus no smaga izsaukuma, tā ir slikta zīme. “Piesaukt nelaimi”, kā, piemēram, “šodien slideni ceļi, tad jau būs daudz izsaukumu”, arī ir viena no māņticības izpausmēm. Tāpat kā citās profesijās ir savi žargona vārdi, piemēram, medikamentiem, kurus sauc citādāk, bet kolēģi savā starpā to pazīst ar citu nosaukumu. Defibrilators ir vienkārši defs.

Iemācās droši braukt

— Vai šajos desmit darba gados bijusi liela darbinieku mainība?

— Principā kopš manas atnākšanas kolektīvs ir nomainījies par 90%. Daudzi izmantoja iespēju, kad medicīnas personālam piešķīra izdienas pensiju — no 55 gadu vecuma. Agrāk šādas iespējas nebija. Tagad darbinieki ir arī gados jauni, un tas ir labi. Viņi ir ar svaigām zināšanām, jaunu skatījumu uz darbu, spēcīgi morāli un fiziski, vieglāk adaptējas pārmaiņām un tehnoloģijām. Cilvēkam, kurš 20 gadu darījis vienu lietu, grūti pieņemt, ja pateiktu — viss, no rītdienas būs citādāk. Jaunie visu jauno gaida un uzsūc sevī. Tas attiecas arī uz pilotprojektu, kurā izveidoja “B” brigādes, kad pie ātrās palīdzības auto stūres sēdās mediķis. Pirms tam bija apmācība drošas braukšanas skolā. Arī es iemācījos droši braukt. Laikā, kad NMPD notika pārmaiņas, ieviesa viena mediķa brigādi, kura šobrīd darbojas Jaunjelgavā. Normāli brigādē ir šoferis un divi mediķi. Gados jauni cilvēki šādām pārmaiņām ātri pieskaņojas. Attiecībā uz gados vecākiem kolēģiem — nenovērtējama ir viņu pieredze, no kuras mācāmies.

Staburags.lv ARHĪVS

Desmit gadu glābj cilvēku dzīvības

Kategorijas