Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Tagad esam Ķīnā!

(24. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

220. — 233. diena

Maņdžouli šis tas notiek. Tiek rīkoti tirdziņi, un ielas tiek slēgtas auto, lai kājāmgājēji varētu iepirkties. Pārdod visādas interesantas lietas — arī mazus bruņurupucēnus un marinētus čiekurus. Galvenais katrā festivālā ir īpašie amuleti. Šoreiz tie ir tādi bumbierveida augi, kas apsieti ar sarkanām lentēm. Viss veiksmei, laimei un gariņu samierināšanai. Ir arī daudz puķu un stādu. Ir īpaši augi, kas sasieti buntītēs, un tos vietējie pērk kā odu atbaidītājus — ņem zaļos lakstus un sevi ar tiem pliķē. Pie tradicionālā Pūķa laivu festivāla ēdiena, kas ir lapās ietīti rīsi, arī tiekam. Tādus mums piegādā mūsu ķīniešu asistente, kam šādu uzdevumu devusi skolas direktore. Nu lai ārzemnieki nesūdzas, ka nebūtu ko no tradicionālā izmēģinājuši.

Visu nedēļu sola lietavas. Gaidām negaisu, bet nevaram sagaidīt un nospriežam: salīsim, salīsim, bet jādodas taču Maņdžouli! Ņemam didī un dodamies uz Krievijas—Ķīnas vārtiem, kas ziemā bija ciet. Mums gadās ļoti jauks braucējs ar 23 gadu stāžu. Viņš māk izskaidrot, ka robežas vārti maksā ļoti daudz — 10 eiro no cilvēka, bet ir alternatīva. Viņš mūs aizved uz kādu ēku, kur tās aizmugurē ir kāpnes, un aiz aizlieguma zīmēm var tikt uz ēkas jumta un ieraudzīt tieši to pašu, ko no robežvārtu augstākā stāva! Oho! Plašumi visapkārt, ko sadalījušas divas lielvaras. Tepat vien ir Zabaikaļska, un, ja godīgi, izskatās ļoti bēdīgi, salīdzinot ar Ķīnas pusē esošo Maņdžouli. Arī robežvārti, kas ir katrai no abām valstīm, atšķiras. Ķīnas vārti ir milzīgi, vareni, Krievijas vārti necili, bet tepat abi ir. Atvērta ir arī beznodokļu iepirkšanās zona, kur ir dažādas preces no Krievijas — milti, ko var nosaukt par īstiem miltiem, ne kā ķīniešu miltus, ir medus, šņabis un dažādas tējas. Mums tas viss jau plauktiņos, tāpēc lieki netērējamies, bet dodamies tālāk.

Nu uz robežas ir simtiem braucēju ne kā ziemā, kad viss bija pamests. Un nu viņi visi piedāvā ne tikai pavizināt, bet reālas tūres — zirgu izjādes stepes plašumos, kvadriciklu tūres, palikšanu jurtā un visu citu. To visu nākamajās nedēļās noteikti izmēģināsim. Nu ir diena, kad beidzot ieejam pasaules lielākajā matrjoškā —  viesnīcā. Nu apmeklētājiem viss atvērts! Matrjoška tiešām ir interesanta — iekšpusē gaismas šovs un dažādas telpas kā īstas mākslas galerijas. Neticami, ka ķīnieši tik labi pastrādājuši!

Turpinām ar stadionu, kur notiek nelielas sanākšanas. Redz, nav tā kā tajā nesenajā maratonā Ķīnā, kur nomira 200 cilvēki strauju laikap­stākļu izmaiņu dēļ. Te viss civili, bet lielas sporta pulcēšanās vēl joprojām ir aizliegtas.

Savu nākamo rītu arī izmantojam, lai dotos nelielā tūrē pa prēriju. Atkal braucēji nesaprot, kāpēc “baltais” grib, lai viņu “izmet” nekurienes vidū. Bet te ir tik skaisti! Uzziedējuši mazie pļavas ziedi, pūš siltāki vēji, saimnieki izlaiduši ganīties savas govis un aitas. Arī jurtu kompleksi ir atvērti. Viena nakts tādā maksā 20 eiro, bet, “ja gribat, var arī lētāk”. Jurtā ir gan TV, gan tualete un duša. Visas ērtības. Un stepes vidū tādā namiņā būtu interesanti padzīvot. Arī tas ir mūsu nākamajā plānā. Zirgu izjādes maksā, sākot ar 5 eiro, ja “jājat tuvu”, ja tālāk, tad 10 eiro, ja pavisam tālu, tad 40 eiro. Savukārt seši apļi pa trasi ar kvadriciklu maksā 25 eiro — vairāk kā pati jurta.

Atpakaļceļā no stepes pie mums piestāj vairākas reizes. Ir ķīnieši, kas piedāvā braucienu atpakaļ uz pilsētu (par samaksu, protams), ir ķīniešu tūristi, kas vēlas foto. Sākumā viņi sagatavojas un uzvelk masku —  kas zina, cik Maņdžouli “baltie” ir vīrusaini.

Otrdienas pēcpusdienā atkal jāsāk lielais darba cēliens. Un jauni pienākumi, jauni privātskolēni. Tie gan izrādās daudz gudrāki, kā stāstīts, un tas, protams, maina visus nodarbību plānus. Ir atvērtās nodarbības, kur jāuzstājas vecākiem, un tad arī Tēva diena nedēļas nogalē. Skolā pasākumu netrūkst. Kāpēc tā? Izrādās, skolai grūtības ar finansēm, jo liela daļa vecāku tomēr baidoties no vīrusa un savus bērnus pie ārzemniekiem nelaiž. Bet tāpat skolā ir divi tūkstoši skolēnu. 

Direktore atkal nāk klajā ar dīvainībām. Izdomājusi, ka visiem piektdienas rītā jāiet uz baseinu peldēt (protams, galvenokārt fotografēties), tad izdomā, ka jārīko sporta spēļu apbalvošanas ceremonija. Protams, visiem jāģērbjas darba formās un jāpozē. Pat mūsu privātās nodarbības tiek atceltas (par ko, protams, uzzinām, tikai aizejot uz tām), lai tikai mēs varētu piedalīties visā pasākumā. Neko —  video, foto, pāris dāvaniņas, un kārtējais reklāmas pasākums beidzies. Klāt nedēļas nogale. Atkal daudz darba, bet domājam jau par pirmdienu. Mūsu iepriekš satiktais šoferis, kas atklāja mums bezmaksas robežas punktu, nu piedāvā gan jurtas, gan zirgu šovus, gan koncertus un visu citu. Protams, mums par reālajām cenām nav ne jausmas. Tāpēc prasām tās kolēģiem. Visdīvainākais, kas mums liekas Ķīnā, ir tas, ka vietējie paši nemaz nezina savu reģionu, kur nu vēl savu zemi. Vien divi no visiem reāli ir palikuši jurtā, lai arī te dzīvo visu dzīvi. Un pat nezina, ka viņiem astoņus kilometrus no pilsētas uz divām pusēm ir jurtu kompleksi. Direktores vietniece zina pateikt cenas, un saprotam, ka mums kā ārzemniekiem tās, protams, ir divas reizes augstākas. Tā nu ķeramies pie saviem resursiem — ķīniešu asistenti paši mums sameklē izdevīgākos gidus un tūres, un tikai pašās beigās pasaka,  vizināmie būs “baltie”, ne vietējie. Tad cenas nemainās.Maņdžouli esot iebraukuši ļoti daudz tūristu. Mēs nezinām, kurš ķīnietis ir vietējais, kurš ne. Bet tiem, redz, grūti laiki — šī ir ļoti lietaina vasara, un tūristiem neesot, ko darīt — vien ēst un dzert. Tāpēc tad, kad parādās saulīte, viss uzreiz rezervēts un nav tik viegli atrast brīvu jurtu. Pēc ilgākas meklēšanas un pārdomāšanas mums gan tādu skola sameklē. Turklāt solās būt arī zirgu šovs un koncerts! Nu lielisks veids, kā sagaidīt vasaras saulgriežus!

Pirmdienas pēcpusdienā pēc mums ierodas šoferis, kurš runā krieviski. No Maņdžouli izbraucot, jārāda pases, un tad viņš pārsteigts, ka neesam krievi. Un neesam arī amerikāņi vai briti. Kas tad mēs esam? Kas tā tāda Latvija, te grūti kādam izskaidrot. Tomēr reģiona robežsargam šoferis zina pateikt, ka esam no Omedas valodu skolas. To visi zina. Bet vīru mūsu tautība satrauc. Viņš brauc, brauc un nespēj noticēt. Un mēs vēl Omedas skolā strādājam? Tad vīrs saņem telefona zvanu un saka: man tikko piezvanīja un teica, ka jūs neesat skolotāji. Mēs smejam un sakām, ka esam gan. Vīrs purina galvu — nē, neesat. Parādām viņam bildi no skolas.

Braucam garām applūdušiem laukiem, kas cietuši šajās lietavās, redzam zirgus, govis un daudz kamieļu statuju. Ceļmalās sacelti arī vairāki jurtu kompleksi — laikam tūristiem, kur pārnakšņot. Pēc pusstundas brauciena ierodamies milzīgā jurtu kompleksā, kur jau rindās sastājušies autobusi un auto. Te ir vairāk nekā 250 jurtu! Oho! Vīrs pieved mūs pie kasēm, kur mums tiek sadotas neskaitāmas biļetes visādiem šoviem un pasākumiem. Kopā tas viss izmaksātu krietnu naudu, bet laikam tāpēc, ka esam ar vīru, maksājam vien puscenu par visu, kas ir 35 eiro no katra — iekļautas divas ēdienreizes, jurta, dziesmu un deju šovs, vakara ugunskura izrāde, fotografēšanās ieleja, kādas aktivitātes ap strūklaku un zirgu akrobātikas šovs. 

Tiekam aizvesti uz jurtu. Tā ir ļoti skaista. Daļa no jurtas iztaisīta stiklā, un no turienes paveras skats uz prēriju. Mūsu jurta ir pašā nostūrī, tāpēc citi mūsu skatu netraucē. Tā taisīta no auduma un apjozta ar ko ūdensizturīgu. Ir arī dārgākas ķieģeļu jurtas, bet tādas mums neinteresē. Šī jurta ir ļoti moderna — iekšā ir gan tualete, gan TV un gaisa kondicionieris. 

Bet jurtā nevar palikt, mums esot jāiet vakariņās, jo tūlīt arī sāksies šovs. Tiekam ievesti milzīgā jurtā, kur jau sapulcējušies pārsimt cilvēku. Katram uz galda tiek liktas aļģu zupas, tvaicētas maizes, kamieļa desas un salāti ar zirga vai govs gaļu. Mēs neesam izsalkuši, un aļģu zupa arī īsti neiet pie sirds. Bet visā pasākumā foršākais ir koncerts. Uzstājas mongoļu rīkles dziedātāji (tas tāds īpašs veids, kā mongoļi dzied savas dziesmas), dejotāji — mongoļu dejās kustības vienmēr saistītas ar zirgu jāšanu. Ir mongoļu tērpu modes skate un vēl dažādas interesantas lietas. Tik laba vieta, lai iepazītu mongoļu kultūru!

Interesanti, ka pirms ēšanas visa lielā zāle pieceļas kājās un paceļ glāzītes. Tad uz skatuves tiek atnesti trīs milzīgi gaļas trauki, vienā no tiem arī kamieļa galva. Tad galvenie no sabraukušajām grupām izdara pirmo kamieļa dalīšanu un var sākt ēst.

Ik pa laikam kāds pienāk pie mums un pajautā, vai var mūs nofotografēt vai arī vēlas foto ar mums kopā. Visam piekrītam. Interesanti būtu reiz dabūt visas mūsu bildes no visām pasaules malām!

Pēc vakariņām atsēžamies savā smukajā jurtā un vērojam zaķus, kas turpat aiz loga lēkā. Garām trauc arī jātnieki uz zirgiem, kas noteikti uzstāsies šovā. Tas paredzēts nākamajā rītā. Vakars ir ļoti skaists. Prērija plešas visapkārt — redzams skaists saulriets, un tad arī spožā mēness gaismā dodamies uz ugunskura šovu.

Lielā arēnā pa vidu iekurts ugunskurs, un atkal gan dzied, gan dejo. Šoreiz ir arī dažādas sacensības starp sabraukušajiem, piemēram, lēkšana maisos. Mēs gan nepiedalāmies, jo nesaprotam instrukcijas. Tomēr viss nedaudz atgādina mūsu saulgriežu izdarības. Arī pats rīkles dziedātājs atnāk pie mums aprunāties, un vakaru te tiešām izbaudām.

Nākamajā rītā jau septiņos ir brokastis, kur nav tik daudz gaļas ēdienu, un tad arī sākas pārējie pasākumi. Ir vesels laukums ar dažādiem interesantiem atribūtiem, pie kā fotografēties. Katrs var uzvilkt arī mongoļu tērpu, lai bildes būtu skaistākas. Ārā gan ļoti karsti — brīnumainā kārtā atkal atgriezušies plus 30! Turklāt šajos laukos mūs krietni nomoka mazās smilšu mušiņas. Tās kož, lien acīs, nāsīs un ausīs. Tas vienīgais šajos plašumos ir nepatīkamais.

Apmeklējam atrakciju parku, kur mums biļete piešķirta vienā no visām — ar savu balsi var regulēt strūklaku, kas darbojas pēc skaņas intensitātes. Arča ūdens strūklu dabū ļoti augstu, kārtīgi pabļaustoties. Interesanti, ka kompleksā visapkārt ir arī dzērienu aparāti, kur lētākā prece ir alus. Ir daži, kas no rīta ir iereibuši.

Visbeidzot ir arī zirgu šovs. Paši uz tādu neietu, bet biļete nāk klāt visai ekskursijas pakai. Tiekam lielā arēnā, kur sākumā tiek rādīts, kā jātnieki ķer veselu baru zirgu ar vieglu laso. Tad tie jāj gan uz zirga gan stāvot, gan izpildot dažādus citus akrobātikas trikus. Ir dziedātāji un dejotāji. Šovi te ir stundu ilgi un interesanti — šīs divas dienas mums daudz iemācījušas par mongoļiem un viņu dzīvesveidu. Bet īss tas prieks, jādodas atpakaļ realitātē, darbā.

(Turpmāk vēl.)