Galvenais — just, ka esi kādam vajadzīgs

2021. gada 10. decembris 00:00

Ja man jautātu, kādas rakstura īpašības piemīt šodienas jubilārei aizkrauklietei Inai Ciematniecei, nekavējoties teiktu — krietnums un iejūtība. Par sevi viņa saka: “Man ir svarīgi, lai man uzticētos, es cenšos nepievilt.”

Ziedēja pienenes

Ina piedzima Balvos, taču, kad meitenei bija pieci gadi, ģimene pārcēlās uz Aizkraukli. “Ļoti labi to atceros. Bija maijs, Aizkrauklē ziedēja daudz, daudz pieneņu,” stāsta jubilāre. Inai, kā jau vecākajai, bija jāatbild par jaunākajiem — māsu Egitu un brāli Ēriku. “Māsa ar brāli ķīvējās, un es biju šķīrējs. Man viņi visu laiku bija jāpieskata, un es agri kļuvi pieaugusi, atbildīga,” teic Ina.

Skolas gaitas jubilāre sāka toreizējā Stučkas 2. vidusskolā. “Mums bija brīnišķīga skolotāja — Vilma Belinna. Līdz 3. klasei biju nesekmīga matemātikā, skolotāja Skaistkalne ar mani strādāja pēc stundām, taču es neko nesapratu. Vēlāk sekmes uzlabojās. Neilgu laiku matemātiku mācīja Maija Bruģe. Kolosāla skolotāja, es viņā pat iemīlējos! Arī matemātika kļuva skaidra,” teic Ina.

Pēc 8. klases beigšanas Ina aizgāja mācīties uz Bulduru sovhoztehnikumu. Kāpēc tāda izvēle? “Mammai vienmēr teicu, ka gribu būt skolotāja. Viņa mani atrunāja — skolā tik kaitīgs darbs! Visiem skolotājiem švaki nervi, ģimenei nekad laika!” Ja nē, tad nē. Tad lai Bulduri, tālāk no mājām.

Vīrs brauc uz vecāku sapulcēm

“1. kursā sapratu, ka nekad to nedarīšu un gumijas zābakos visu laiku nestaigāšu, sapratu, cik grūta ir dārzkopja agronoma profesija. Tā nav nekāda romantika,” teic jubilāre. Tomēr Bulduru laiku viņa allaž piemin ar labu vārdu.

Inu izraudzījās par kursa vecāko. “Tādēļ, ka man bija labs raksturojums. Mūsu audzinātājs bija pensijas vecumā un priecājās, ka es nu vilkšu kursu. Man taču nebija pieredzes! Mājās atbraucot, bija jāpalīdz vecākiem, patiesībā bija smagi. Taču pavasaros Jūrmalā ziedēja rododendri, jūras tuvums, kursabiedri, ar kuriem vēl tagad satiekamies, un tas bija jauki.”

Bulduru laiks Inai jauks šķita arī tāpēc, ka bija iepazinusies ar nākamo vīru. “Apprecējos, mācoties 3. kursā. Ar vīru iepazinos, kad pabeidzu 8. klasi. Viņš, protams, nezināja, ka es tik “maza”, jo biju izaugusi liela. Kad Valdis uzzināja, noteica: “Man nav kur steigties. Es varu pagaidīt.” 10. decembrī man apritēja 18 gadi, 14. decembrī mums bija kāzas. Valdis brauca uz vecāku sapulcēm kā “mātes brālis”. Visi tam ticēja. Liels bija pārsteigums, kad visi skatījās kāzu bildes — Ina, nu, kā tu tā? Apprecējies ar mātes brāli?”

Dāvanā — ideja

Darba gaitas Ina sāka Aizkraukles kolhozā, jo šī saimniecība bija devusi norīkojumu. Kā pati smej, ilgi gan strādāt neiznāca, jo meita “izglāba”. Trīs gadus auklēja meitu, pēc tam trīs gadus dēlu, un pa to laiku kolhozi tika likvidēti.

Daudzi aizkrauklieši noteikti Inu atceras kā “Auroras” veikala, kurš darbojās viesnīcā “Pērse”, vadītāju—pārdevēju. Pastāvīgie pircēji viņu bija iesaukuši par zeķu meiteni. Ideju par šo veikalu uzdāvināja labā feja Irmgarde, kura arī ir dzimusi 10. decembrī. Sākumā Ina baidījās, vai mācēs to darīt. Līdzcilvēku iedrošināta, nolēma pamēģināt. Labā feja Irmgarde aizveda Inu uz rūpnīcu un teica, ka šī meitene varētu strādāt zeķu veikaliņā. “Ja jūs to uztaisīsiet, tad strādājiet,” teica ražotnē. Telpas bija, atlika tās iekārtot un darboties. Veikalā aizritēja 12 gadi. Pateicībā par darbu uzņēmums, kurš tika pārdēvēts par “Baltic Textiles”, sarīkoja atvadu balli. “Tie, kas nepaņems Inu darbā, būs zaudētāji,” sacīja darba devējs. “Viņa vārdi cēla manu pašapziņu, ļoti novērtēju, ka man uzticējās,” saka jubilāre.

Pēc 10 aiz veikala letes aizvadītiem gadiem Ina sāka aizdomāties: cik ilgi es te strādāšu? Vai nevarētu darīt ko citu? Aizkrauklē veidoja Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas filiāli. Un arī šoreiz labā feja pajautāja, vai Ina ir iesniegusi dokumentus studijām? “Iedomājos — ja jau Veidenbaums devās uz Tartu mācīties, vai man grūti pāri graviņai pāriet? No visa piedāvātā programmu klāsta psiholoģija man bija vistuvākā. Augstskolā bija interesanti. Tur es atkal biju kursa vecākā! Bet tas jau bija citādi. Kursabiedri mani atbalstīja, katram bija savs mērķis,” saka Ina. Tas bija skaists un jauku atmiņu bagāts laiks.

Šoks algas dienā

Nodoties tikai studijām nebūtu Inas garā. Studiju laikā nodarbinātības valsts aģentūras organizētajos kursos izmācījās par sekretāri lietvedi, pēc tam pavērās darbs būvkompānijā. “Te es sapratu, ko nozīmē saņemt normālu algu. Algas dienā biju šokā, jo nezināju, ko ar naudu darīt! Veikalā alga bija tieši 10 reižu mazāka!” Ina nolēma, ka vajadzētu iegūt arī autovadītāja apliecību. Braukšanas prasmes “slīpēja” pa galvaspilsētas ielām.

Kad jau augstskolas diploms bija kabatā, gan darba vajadzībām, gan arī savai izaugsmei iestājās maģistrantūrā Daugavpils Universitātē. “Vīrs mani un kursabiedreni Ināru atveda uz Daugavpili, izlaida pie universitātes un teica: “Te jūs mācīsieties.” Tā mēs divus gadus mācījāmies,” stāsta Ina.

Vienkārši vecmāmiņa

Galvenā Inas dzīves vērtība ir ģimene. Atvases Dagnija un Artūrs jau pasaulē laiduši savas atvases. Sagaidīti trīs mazbērni — Sandija, Roberts un Austris. “Es viņiem neesmu ne vecmāmiņa, ne ome. Sandijai un Robertam esmu nanss. Nansi, nansīt — tik mīļi skan! Austrim tikko palika trīs gadi, un viņam es esmu mīma. Bērnus agri radinājām pie darba, audzinājām patstāvīgus. Ar mazbērniem ir citādi. Ja visi reizē jāpieskata, tā ir liela atbildība. Ar viņiem daudz spēlējos, ar savējiem krietni mazāk, jo nebija jau laika. Kopā cepām kūkas, pīrāgus. Īpašu mantu nebija, no kartona kastēm kaut ko veidojām. Ar mazbērniem man jānotur sevi rāmjos, jo esmu vienkārši vecmāmiņa, ne skolotāja. Viņiem atdodu to, ko neiedevu bērniem, atgūstu tās emocijas, kas kādreiz aizņemtībā pagāja garām,” saka jubilāre.

Paldies, ka jūs esat!

Jau 12 gadus Ina mēro uz ceļu uz Koknesi, jo strādā par psiholoģi Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā. “Ja nemaldos, augstskolā 2. kursā rakstījām darbu, kā iedomājamies sevi pēc 10 gadiem. Toreiz es vēl nezināju, ko īsti psihologs dara. Vienīgais priekšstats bija, ka varētu strādāt skolā. Uzrakstīju, ka man skolā ir kabinets, stūrītī aug palma, uz sienām mandalas, uz galda deg svecīte, fonā skan klusināta mūzika. Man ātri viss jāsakārto, jo jāskrien uz supervīziju. Tagad paskatos, un man ir tā, kā toreiz rakstīju!

Man patīk tas, ko daru. Ja jūti, ka esi kādam vajadzīgs, tas tā paceļ spārnos! Man svarīgi, lai bērns, kurš pie manis atnācis raudādams, projām aiziet vismaz nomierinājies. Man ir gandarījums, ja kāds starpbrīdī pienāk klāt un pajautā, vai drīkst atnākt. Vislielākais gandarījums bija, kad pirms izlaiduma atnāca 12. klases puisis ar ziediem un pateica: paldies, ka jūs esat! Bērni nāk paši, nāk vecāki, skolotāji. Problēmas ir dažādas, sākot ar mācīšanās grūtībām un uzvedību, bet sakne jau ir dziļāka. Ja bērns jūtas mīlēts, viņš ar prieku iet uz stundu. Nezinu, kāpēc tāds stereotips, ka psihologs tikai liek pildīt testus un jautā, kā jūtas?! Jebkurš cilvēks stāsta par savu sāpi, neko citu. Diemžēl kovida laikā stipri cieš mentālā veselība. Tāpēc nepārtraukti jāmācās, lai zinātu, kā palīdzēt,” tā Ina.

Mājas cilvēki

Jautāta par vaļaspriekiem, jubilāre teic, ka viņai ļoti patīk šūt, pēdējais veikums esot krēsliem jaunas atzveltnītes. Otra aizraušanās ir dārza darbi, te noder arī tehnikumā gūtās zināšanas, īpaši tomātu audzēšanā, un raža allaž ir lieliska! “Pats interesantākais, ka manu pirmo profesiju ir pārņēmis vīrs. Viņš kļuvis par dārzkopi agronomu! Augļkokiem vainagus izveido radu un draugu dārzos, pie tam viņam tas ļoti patīk. Mums ir trīs siltumnīcas — tomātiem, gurķiem un paprikai. Darba pietiek. Pati audzēju stādus, internetā sekoju līdzi jaunumiem dārzkopībā. Mums patīk eksperimentēt.

Esam mājas cilvēki, nekur tālu doties negribas. Kad vīrs vēl strādāja, tad ar viņa darbabiedriem devāmies ekskursijās. Tagad mūsu ceļojumi ir uz Jēkabpili pie mammas, uz Ulbroku pie meitas un uz Seci pie dēla,” smej jubilāre. “Katru dienu ceļoju uz darbu Koknesē.”

Trīs vienā

Lai arī dzimusi ziemā, šis gadalaiks nav no iecienītākajiem. “Esmu salīga. Vienmēr saku, ka dzimšanas diena jāpārceļ uz vasaru, kad silti. Ziemā visi sasaluši, sastinguši. Mēs vairāk svinam kāzu jubileju. 10. decembrī ir mana dzimšanas diena, nākamajā dienā ir Voldemāri, vīra vārdadiena, un 14. — mūsu kāzu diena. Kāzas bija 1985. gadā. Pēc dažām dienām būs arī 36. kopdzīves gadadiena. Visu svinam vienā dienā, kaut lieli svinētāji neesam. Sanāk paši tuvākie. Lielākas svinības bija mūsu sudrabkāzas. Un tas bija kāzu atkārtojums. Ar vedējiem. Tikai vadīja bērni, un, tāpat kā toreiz, tās bija “bez alkohola”. Tad tas skaitījās moderni, bet citādi nelaistu mūs svinību vietā — toreizējā VEF pirtī. Mamma ar savu parakstu apliecināja, ka alkohola nebūs. Bija visādi ķīselīši, morsiņi, mēs ar vīru tik brīnījāmies, kas tā par sulu, ka visi jautri paliek? Nevarējām saprast, ko lūgt vedējos, kas mums tās bezalkoholiskās kāzas novadīs. Secinājām, ka vislabāk to izdarīs skolotāji. Ja var vadīt skolas bērnus, arī ar lielākiem bērniem tiks galā. Viņi nenobijās un piekrita. Ar morsiņiem nosvinējām arī sudrabkāzas, pie tam tajā pašā pirtī. Bija ļoti jautri.”

Gars vēl jauns

Runājot par saviem gadiem, Ina teic, ka nevar aptvert, vai tiešām jau tik daudz? Gadu skaitu apjauš, salīdzinot agrākās un tagadējās fotogrāfijas. Taču gars vēl jauns! Liekas, kāda bija 30 gados, tāda arī tagad, jo arī jaunībā bija atbildīga un nopietna. “Gribētos kļūt vieglprātīgai, visu uztvert vieglāk,” nosmej jubilāre. Nākamgad svinēs pusapaļu jubileju, un agrāk šajos gados sievietes devās pensijā. Tomēr kā pensionāre Ina nejūtas: “Ar mazbērniem skrienu un lecu, spēlēju paslēpes, lienu zem gultas, jūtos vēl diezgan jauna.” Taču neslēpj, ka jāuztur sevi formā: “Ceļos sešos, vingroju, braucu ar velotrenažieri. Vīrs no blakusistabas sauc: “Tu jau Koknesē?”, saku: “Nē, braucu uz Jēkabpili pie mammas.” Dakteris Danilāns arī iesaka daudz kustēties. Kustībā ir dzīvība.”

Vaicāta par dāvanām, Ina teic: “Nekad tās negaidu, nekad neesmu neko pasūtījusi. Galvenais ir pozitīvās emocijas, ko gūstu no apkārtējiem un ko varu viņiem dot pretī.”

Staburags.lv ARHĪVS

Galvenais — just, ka esi kādam vajadzīgs

Kategorijas