Skruzīšu Mikus "Ziemsvētku vakarā" (Feļetons)

2021. gada 7. decembris 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 30. novembra numurā.)

Sileniekos ap šo laiku nekāda dzīvība nebija manāma. Puiši bija jau padevuši zirgiem ēst. Tad kūts priekšā savilka ragavas, tanīs sakrāva aizjūgu lietas, kopā sasietas (lai zirgi nākošā vasarā turas kopā un neizklīst), un steidzās uz istabu un sēdās ap galdu. Saimnieks pašā galda galā uz sola, galda sānos gar sienu divi puiši, otrā galda galā, saimniekam blakus, vecā Sileniece un aiz šās Līze, pie otra galda stūra, Līzei blakus vēl viena meita, un galda galā, kur nebija viena soliņa, stāvēja ganu zēns, gadus 12 vecs. Uz galda liela bļoda stāvēja, kurā gabalos sagriezta cūkas gaļa atradās. Tad vēl uz galda bija trīs koka šķīvīši, uz kuriem bija uzbērta sāls, kur gaļu pamērcēt.Te metās istabā drusku tumšs.

— Brencīt, — saimniece uzsauca ganu zēnam. — Skals jau beidzas, aizdedzini jaunu!

Brencels nolika gaļas gabaliņu un piesteidzās pie krāsnes, kur uz pārta bija skali. Vienu paņēmis, viņš to pārlauza, lai varētu labāk iededzināt. Tad to iebāza bābā (lukturī).

— Brenci, kā tu nu vari skalu lauzt ziemassvētku vakarā! — Sileniece rājās. — To tu vairs nedari, jo tad jēri lauž kājas.

Kad vakariņas bija paēstas un galds notīrīts, tad noturēja vakara lūgšanu. Pirms visi pie miera gāja, meitas vēl raudzīja pareģot par izprecēšanu nākošā gadā. Svieda pastalas pret durvīm: ja pastalas nokrita ar purniem pret durvīm, tad bija droši cerams, ka nākošā gadā izprecēs, bet, ja pastalas nokrita otrādi, tad precības domas bija jāmet pie malas. Varbūt, ka paslepšu aizgāja vēl uz aitu kūti un tur izmēģināja, vai noķers avenu vai aitu.

Ja atgriežamies atpakaļ mežā pie Janča, tad viņa tur pie medījuma vairs neatrodam. Viņš bija diezgan salis. — Te viņam labs padoms ienāca prātā. Kad Sileniekos vairs neviena nemanīja staigājam, viņš iedomājās siltās pirtiņas, kur būtu varējis sasildīties. Kā domāts, tā darīts… Tur nonācis, viņš nosēdās pašā dibenā uz lāvas.

Viņš iedomājās Līzes, kura sēd siltā istabā. Viņš iedomājās arī savu māju, kur būtu varējis tāpat omulīgi atpūsties… Bet kas tur… Viņš dzird piepeši troksni pie pirts ārdurvīm… [un] neviļus ieraujas pašā dziļākajā stūrītī. Tūlīt arī pirts durvis atveras un Sileniece ienāk pirtī, kamēr Līze paliek priekšnamā stāvot. Taisni pie lāvas pienākuse, pa tumsu rokām grābstīdamās, Sileniece tur nolika gaļas bļodiņu un puspudeli brandvīna.

— Še, Laimiņ, tevim ko ēst un dzert! — viņa teica un tad steidzās no pirts ārā un ar Līzi uz mājām projām. Pēc vakariņām Sileniece ar meitu bija nākušas uz pirti atnest Laimei viņas daļu. To nu Jancis it labi noprata.

Pirmā brīdī viņu izbailes pārņēma, bet tad apziņa žņaudza viņa sirdi, ka bija jābaidās no godīgiem ļaudīm, kuru meita bija viņa līgava… Viņš sagrābstīja pudeli, iedzēra malku un — garā viņš jau bija ar Līzi dzēris derības.

Pie medījuma atnākušam atpakaļ, Jancim nebija ilgi jāgaida uz Mārtiņu. Viņi ievēla briedi važās un devās uz mājām, kur tikai, lēnām braukdami, labi pēc pusnakts nonāca. Braucot tikai Jancis ļoti maz runāja. Par to Mārtiņš ļoti brīnījās, jo citādi Jancis bija runīgs, sevišķi kad medībās bija labi laimējies.

Pirmajos svētkos Līze pārnāca no baznīcas mājās ar grūtu sirdi. Viņa bija cerējusi tur satikties ar Janci, bet kas to dos, tam jau jāatpūšas no medīšanas; — tā viņa sprieda. Otrā ziemassvētku vakarā Sileniekos “čigāni” (ķekatas) sanāca. Kad viņi bija iztrakojušies un saimnieks viņus pacienājis ar šņabi un miestiņu, tad Jancis, kurš arī atradās “čigānu” pulkā, viņu aizsauca pie malas un ar viņu iesāka sarunāties par Līzes precēšanu. Jancis pie tā it lepni piebilda, ka nu esot atsacījies no tā darba, kuru Silenieks viņam arvienu pārmeta kā iemesli, kādēļ viņa negribot kā znotu.

— Bet kas tad manim var galvot, ka tu labosies! — Silenieks, galvu kratīdams, šaubījās par Janča valodu. — Tu esi viegls putniņš. Vienu dienu tu tā domā, otru citādi.

… Labs laiks pagāja, un Jancis tiešām izpildīja savu solījumos. To arī Silenieks ievēroja un, kad viņš vēl pēdīgi dabūja zināt, ka Jancis neesot vairs uz jaunu derējis Mārtiņu par kalpu, tad viņš vairs nepretojās Janča saderināšanos ar Līzi.

Kad gads bija aiztecējis un visur svinēja priecīgus ziemas svētkus, tad otrā svētku dienā pēc pabeigtas dievkalpošanas Sileniekos jaunas kamanas, vilktas no resna bērīša, iebrauca. Tanīs Jancis sēdēja ar savu jauno sieviņu, kurš brauca ciemā pie sievas vecākiem.

Staburags.lv ARHĪVS

Skruzīšu Mikus "Ziemsvētku vakarā" (Feļetons)

Kategorijas