Jubilārs. Atver durvis nākamajām iespējām

2021. gada 3. decembris 00:00

435

Jubilārs. Atver durvis nākamajām iespējām

Par pļaviņietes Sonoras Balodes dzīves posmiem man gribas teikt, ka tie iedalīti divās daļās — skola un laiks pēc tās absolvēšanas. Noslēdzot vienu, viņa atvērusi durvis nākamajam.

Domas mainās

Mācoties Pļaviņu vidusskolā, Sonoru apkārtējie pazina kā aktīvu sportisti, kura trenējās biatlonā un ar labiem panākumiem piedalījās sacensībās arī citos sporta veidos. Līdzās tam Sonora mācījās arī mūziku, spēlēja klavieres, ģitāru, piedalījās konkursos un ģimenes pasākumos muzicēja kopā ar vecākiem. Šķita, ka arī nākotnē viņa izvēlēsies kaut ko ar šīm nodarbēm saistītu, bet Sonora studē ekonomiku. Pēc vidusskolas beigšanas šoruden viņai sācies jauns dzīves posms, bet arī līdzšinējās nodarbes un apgūtais nav aizmirsts.— Par nākotnes profesiju domas mainījās. Mūzika tā gan nebija, apsvēru domu kļūt par sporta skolotāju, tad fizioterapeiti, tomēr izvēlējos ekonomiku, jo vienmēr tā interesējusi, un skolā labi padevās matemātika. Noteikti esmu pārliecināta, ka izvēlējos pareizo jomu, un arī pasniedzēji uzsver, ka finanšu sektorā ir plašas darba iespējas. Studijas gan nav vieglas, slodze ir liela, bet pasniedzēji ir pretimnākoši un saprotoši, — saka Sonora.

Līdzīgi kā citi studenti, arī Sonora šobrīd mācās attālināti, kas jau izbaudīts skolas laikā. Šī pieredze palīdz, bet gribas ātrāk atgriezties ierastajā ritmā.

Var arī nezināt

Runājot par nākotnes izvēlēm, Sonora atzīst, ka bērnībā gribējusi kļūt par skolotāju, tāpat kā abi viņas vecāki, vecvecāki un krustmāte.— Tētis un mamma ir sākumskolas skolotāji, un iepriekš bieži viņiem palīdzēju. Tā kā šo darbu esmu iepazinusi, sapratu, ka diezin vai pati tiktu ar to galā. Vecākiem, manuprāt, tas izdodas lieliski, bet tētis bija tas, kurš mudināja varbūt pamēģināt kaut ko citu, — saka Sonora.

Viņa pati bijusi mierīgs bērns un apzinīga skolniece, turklāt perfekcioniste, kas nereti pašai traucējis — pārdzīvojusi, ja kaut kas neizdevās. Tagad augstskolā viņa nonākusi pie atziņas, ka tas nekas, ja kaut ko nezini, visu var iemācīties ar laiku. Ja cilvēks nemēģinās, necentīsies un nepārvarēs savas bailes runāt publikas priekšā, uz priekšu tikt būs ļoti grūti. Studijās viņa kļuvusi drošāka un pārliecinātāka, uzstājoties semināros.

Stājoties mūzikas skolā, vecāki piedāvāja meitai apgūt saksofona spēli, bet Sonoru šis instruments nesaistīja, un viņa izvēlējās klavieres. Saku, ka mācības mūzikas skolā gan jau ļoti iepriecināja vecākus, jo viņi abi arī ir muzikāli. Sonora smaida, ka tā noteikti bija, bet patika arī pašai, un nekad nav bijusi doma nepabeigt iesākto. Tagad gan pie klavierēm tik bieži nepiesēstas, un arī nav, kur, jo pasākumi nenotiek, vienīgi ģimeņu saietos vai savās jubilejās dažkārt kopā uzspēlē un padzied.

Iemācās plānot laiku

Arī aizraušanās ar sportu sākusies agri. Sonora stāsta, ka vēl pavisam maza bijusi ar tēti slēpot “Mailēs” un tas tik ļoti iepaticies, ka sākusi apmeklēt sporta pulciņu. Sākumā bija slēpošana, tad izmēģinājusi biatlonu. Sākums bijis veiksmīgs, tad sekojis arī grūtāks laiks, kad šķita — nekas neizdodas, bet ar laiku gūti arī panākumi valsts mēroga sacensībās. Aizkraukles novada sporta skolas diplomu viņa saņems nākamgad.

— Tas viss deva lielu rūdījumu, kļuvu patstāvīgāka, iemācījos plānot laiku un paveikt vairāk, jo bija arī mūzikas un parastā skola. Pēc tam domāju, kā ar visu tiku galā, jo pēc treniņiem vēl bija jāspēlē klavieres un jāpilda mājasdarbi, bet tiku. Tagad, kad tā nav, dažkārt domāju, ko lai iesāk vakaros? Pārāk daudz brīvā laika pat traucē un novērš domas no mācībām, — saka jauniete.

Par savu audzēkni biatlona treneris Jānis Eiduks teic, ka apbrīnoja Sonoras spēju apvienot un labi paveikt vairākas lietas. Viņš arī ir pateicīgs, ka, neraugoties uz citiem piedāvājumiem, viņa tomēr izvēlējās biatlonu līdz pat skolas beigām.

— Uzcītīga, atsaucīga, mierīga un neatlaidīga meitene, kura labāk citam atstās labāko, nevis paņems sev. Nereti Sonorai pietrūka pārliecības par saviem spēkiem, bet viņa gāja un darīja. Atceros, ka pirms pāris gadiem ziemas olimpiādē bija sacensības slēpošanā sprinta distancē, kurā startēja teju visas vadošās sportistes viņas grupā — praktiski neviena, kuru varētu apsteigt, bet Sonora uzvarēja! Bijuši labāki un grūtāki brīži, bet viņa nekad nepadevās, un tas sportā ir ļoti svarīgi — turpināt trenēties, par spīti neveiksmēm. Tas dzīvē palīdz visās lietās. Reiz viņa bija salauzusi rokas pirkstu, bet tik un tā piedalījās treniņnometnē. Ir gandarījums, ka interese par sportu jauniešiem nezūd arī vēlāk, un, tiklīdz ir sniegs, paši dodas slēpot. Ne vienmēr sasniegums ir tikai medaļas un augstas vietas, bet iedota atziņa kustēties un sportot arī ikdienā. Tā ir vērtība! Mani audzēkņi, arī Sonora, ir tie, ar kuru atbalstu vienmēr varu rēķināties sacensībās, ja vajag tiesāt vai palīdzēt sagatavot trasi un citas lietas. Tajā aktīvi iesaistās arī Sonoras ģimene, — teica Jānis Eiduks.

Ballītes dažkārt izpalika

Vai Sonorai nebija sarūgtinājums, ka saspringtais grafiks traucēja atpūtai vai citām lietām? Sonora teic, ka dažkārt bija žēl, ka netika uz ballīti vai kādu pasākumu, jo nākamajā dienā bija sacensības, bet tikties ar draugiem varēja citā laikā. Neraugoties uz aizņemtību, paguvusi arī apmeklēt jauniešu centru “Ideja”.

— Sports man palicis kā vaļasprieks savam priekam, un, kad ir iespēja, arī tagad dodos skriet vai paslēpot. Izbaudīju arī šī gada pirmo sniegu! Dažkārt patrenējamies kopā ar brāli, ejot uz trenažieru zāli vai vakaros paskrienot, — saka Sonora.Viņai ar brāli Nauri ir septiņu gadu starpība. Kad auguši un dzīvojuši vienā istabā, strīdu bijis pietiekami, bet tagad abiem ir ļoti labas attiecības. Sonora atzīst, ka vecāki viņiem dzīvē deva izvēles brīvību. Ja kaut kas neizdevās, mudināja nepadoties un mēģināt atkal, nekad nenosodot vai kaut ko uzspiežot.

Patīk pārsteigumi

Sonoras dzimšanas diena ir gada tumšākajā laikā. Viņai patīk gan ziema ar sniegu, bet neliels aukstums, gan vasara ar savām izklaides iespējām un iespēju padzīvot lauku mājā. Viņa nav lielu un skaļu pasākumu piekritēja, bet pērn bija nolēmusi savu 18. dzimšanas dienu nosvinēt ar lielāku ballīti. To gan krasi izjauca pandēmijas ierobežojumi, un arī šoreiz svētki pagāja mierīgi savējo vidū, bet ar patīkamiem pārsteigumiem. Vispirms tas bija uzsnigušais sniegs, tad kāda dāvana.

— Internetveikalā biju pasūtījusi apavus un drīz saņemu ziņu, ka pakomātā man ir paciņa. Biju pārliecināta, ka tie ir mani apavi, bet, aizejot pakaļ, nobrīnījos, ka paciņa tāda paliela un uz tās nav norādīta mana prece. Atverot to, tajā bija sveiciens no kursabiedres Aritas, ar kuru iepazināmies studējot. Tas mani tik ļoti pārsteidza, jo pirmo reizi šādi saņēmu apsveikumu! — stāsta pļaviņiete, novērtējot katru, kurš vēlas kādu iepriecināt.

Staburags.lv ARHĪVS

Jubilārs. Atver durvis nākamajām iespējām

Kategorijas