Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 3. decembris 00:00

(23. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

192. — 205. diena

Beidzot pavasaris ir ienācis arī šajā Ķīnas nostūrī. Daži koki, kas apkārt sastādīti, beidzot rāda mazas, zaļas lapiņas, un krūmi zied rozā krāsā. Burvīgi! Protams, nav jau tā, ka jaku var novilkt, bet atsedzam ceļgalus un ejam šortos. Vietējiem tas ir liels brīnums. Atceramies, ka pat siltākajās Ķīnas daļās reto varēja redzēt šortos. Te ļoti sargā savu ādu — tā, lai tikai nepaliktu brūnāks.

Pirmdiena ir mūsu brīvā diena, un to izbaudām, vienkārši beidzot sajūtot pavasari! Vakarpusē aizejam arī uz to pašu restorānu, kur notiek koncerti, un pārsteidzošā kārtā visi galdiņi tur rezervēti. Kādam tūkstotim cilvēku! Oho! Mums ir divas necilas vietas stūrī — gaidām, lai redzētu, kas tad te par pūļiem būs! Izrādās, vietējie no apkārtējiem ciemiem ieradušies baudīt pavasara priekus Maņdžouli! Smieklīgākais, ka šovs izpelnās tikpat daudz uzmanības, cik mēs. Ar mums nāk fotografēties katras piecas minūtes, esam uztaisījuši pārdesmit bilžu.

Otrdien savukārt visa pilsēta ir bez elektrības. Kāpēc? Nezinām. Apkārt sākušies tādi remontdarbi, it kā Ķīna gaidītu pašu galveno Eiropas vai ASV delegāciju. Daudzas iestādes šajā dienā ver ciet savas durvis, bet ir tādi, kas darbina savu mazo iestrādi no ģeneratoriem, un tad visapkārt dūc un rūc. Vai Ķīnā maz kas var apstāties?

Mums jautā, vai esam ievērojuši, ka Maņdžouli ierodas arvien vairāk tūristu. No kurienes? No dažādām Ķīnas pilsētām. Nu mums jau viņi visi līdzīgi izskatās, bet tas, ka pilsēta paliek dzīvelīgāka, ir fakts. Tikai tas laiks. Daudzi, tiešām ļoti daudzi te slimo ar klepu, iesnām, un visu laiku. Ķīnieši interesanti ar saaukstēšanos cīnās. Ir, kas uzreiz ķeras pie antibiotikām, bet ir, kas mēģina tikt galā tradicionāli. Tikai tagad uzzinām, kāpēc tik daudziem kakla priekšpuse ir pilnīgi zila. Izrādās, lai ārstētu sāpošu kaklu, tie vienkārši rausta kakla ādu, līdz tā paliek zila. Savukārt, lai labāk gulētu, tie ar līmlenti pie ausīm konkrētos punktos līmē mazas bumbiņas. Te notiek visādas dīvainas lietas. Kad būsim lielākā pilsētā, noteikti būs iespēja šo visu arī kādā oficiālā iestādē apgūt.

Piektdien Maņdžouli ir +32 grādi, kamēr nākamajās dienās solās būt tikai +6. Tas ir kas dīvains, bet vairs jau par ko tādu nebrīnāmies, vien steidzam baudīt, kamēr ir! Vietējie arī šajā karstumā staigā garajās biksēs, un par mūsu šortiem visi brīnās. Pamanām pirmo odu! Oho, beidzot! Bet skaidrs, ka siltums tik ātri nenāks, un šī diena ir vien neliels atgādinājums par to, ka jāmeklē iespēja, kā tikt uz Ķīnas dienvidiem!

Pirms trakās nedēļas nogales vienmēr paspējam ieiet arī kādā restorānā uz foršām vakariņām. Lai kur mēs ietu, vienmēr kāds nāk klāt un jautā, no kurienes esam. Ja jautātājs nerunā ne krieviski, ne angliski, tad tas to pašu jautājumu ķīniešu valodā uzdod restorāna darbiniekiem, kas brīnumainā kārtā māk atbildēt, ka esam mūsu konkrētās skolas skolotāji, pat ja nekad neesam to pieminējuši. Ķīnā viss ir sarežģīti vienkārši un vienkārši sarežģīti. Smieklīgi, ka arī pastā apsargs mūsu draugiem nāca klāt ar jautājumiem, no kurienes esam, cik ilgi te esam, un galu galā, vai mums nav kovida. Ja mums tas būtu, tad jau visiem te tas būtu, nosmejam. Pilsētā daudzi slimo, ko mums izskaidro ar te apkārt esošajām zālēm. Lai no Gobi tuksneša pilsētā nenāktu smiltis, tika stādīti visādi augi, un tad tieši pavasarī, plaukuma laikā, tie izdala savus ziedputekšņus, no kā lielākajai daļai cilvēku ir alerģija.

Joprojām mēģinām pārskaitīt naudu no Ķīnas Latvijas kontā. Arī mūsu ārzemju asistentei to neļauj darīt. Mums saka, ka paši no sava ķīniešu konta tomēr varam veikt pārskaitījumu, ja bankai atnesam darba līgumu un nodokļu atskaiti. Skolā saka, tādus dokumentus nav viegli dabūt. Un tas šķiet aizdomīgi — it kā strādājam ar darba vīzu ne kā lielākā daļa — ar tūristu vīzu vai vispār bez tās —, mums ir pat uzturēšanās atļauja, bet droši vien nodokļi par mums netiek maksāti.

Turpinās arī sarežģījumi ar pasta sūtījumiem. Mūsu pasta puiši tad sapako, tad atpako visu vairākas reizes, jo visādi mēģinām samazināt tās izmaksas. Tad paka par lielu, tad atkal kaut kas neatļauts atklājas, līdz beigās, kad cipars pārsniedz trīs simtus eiro, atmetam ar roku — sakām, lai sūta mums atpakaļ.

Nedēļa noslēdzas ar plus sešiem grādiem un spēcīgu vēju, kas atnes smiltis no tuksneša un atkal sasmērē visas drēbes, somu un apavus, kam vien piekļūst. Dīvaini, ka tik bieži vienkārši “līst” smiltis. Nākamajā nedēļā ieplānotās sporta dienas tiek atceltas, bet mācības notiek. Beidzot tiešām pieredzam to, ka ķīnieši arī valkā drēbes ar rupjiem uzrakstiem angliski, paši to nesaprotot. Pat mazie bērnudārza bērni nāk klasē ar T kreklu, kam virsū uzrakstīts “F*ck Off” (tas nav labi — tiem, kas nezina angliski).

Mūsu brīvajā dienā neko nevar iesākt laikapstākļu dēļ. Arī mums šad tad sāp kakls, piemetas iesnas. Iepriekš nekad tā īsti nebija bijis, bet Maņdžouli vienmēr tādi lieli vēji, auksts laiks, ka arī organisms sāk protestēt. Apstaigājam vien riņķi pa pilsētu, lai atklātu, ka ļoti daudz kas atvērts. Daudzi, kas mūs bija redzējuši ziemā, steidz pretī, jautādami, kāpēc mēs tik sen neredzēti? Te tik daudz to mazo ēstuvīšu, veikaliņu un citu iestāžu, ka visos pat neesam iegājuši! Protams, gribas no visiem ko iegādāties, lai palīdzētu pārdzīvot šos grūtos laikus, kad robeža ciet, bet cik mēs divi varam apēst!

Gaidām vasaru. Pēc tās gan skolai būs traki laiki. Četriem no astoņiem ārzemniekiem beidzas darba līgums, un tie četri nedomā Maņdžouli vairs palikt. Direktore nepārtraukti jautā, vai tiešām kāds no Latvijas nevēlas pastrādāt Ķīnā? Darbs, alga, dzīvošana — viss taču labi! Mums pat piesola 500 eiro, ja kādu atradīsim.

Mēģinām atklāt vēl neredzēto Maņdžouli. Viens no tiem ir raktuvju muzejs — te apkārtnē ir daudz zelta raktuvju, tāpēc arī vietējie uztraucas par piesārņojumu. Sevišķi ūdenī esot smagie metāli, kas īsti neizvārās — daudzi izvairās lietot krāna ūdeni pat gatavošanai un zobu tīrīšanai. Muzejs ir 20 kilometru attālumā no pilsētas, un uz turieni kursē autobuss par 50 centiem. Galā gan atklājas, ka muzejs pamests (vismaz sākumā tā domājam). Apstaigājam blakus esošos veikalus un pat glaunu viesnīcu, kur mums nosauc kādu mistisku vārdu. Vēlāk izrādās, ka tas ir kāda apgabala nosaukums, kur muzejs pārcēlies. To gan uzzinām, jau atgriezušies Maņdžouli, tāpēc šim priekam ieplānojam citu nedēļas dienu. Protams, interesanti atkal redzēt vietējos ārpus pilsētas. Ir opis, kas ceļmalā garā striķī piesējis divus lielus bruņurupučus — vienam trūkst galvas, otram kājas. Tos ķīnieši ēd un izmanto savai trakajai medicīnai. Ārpus Maņdžouli vietējie izskatās daudz nabadzīgāki — tieviņi, noplukušām drēbēm, sēž uz veciem velosipēdiem un vadā tukšas kastes nodošanai, arī kādu dārzeni tirgošanai. Bet pilsētā atkal ar mums nāk aprunāties tie, kas mūs vēl nav redzējuši. Prasa, vai esam krievi, un tad pastāsta, kur ir viņu veikals un ko viņi tirgo.

Tas dažreiz liek aizdomāties, kā skola šādi var plaukt tik mazā pilsētiņā! Divi tūkstoši skolēnu, katrs maksā 5 eiro par nodarbību. Vienā nodarbībā (stundu ilgā) ir divdesmit bērni bērnudārza vecumā un līdz 30 skolēniem no pirmās klases līdz devītajai. Nodarbības katram bērnam ir divas reizes nedēļā. Var parēķināt, kādas summiņas te apgrozās. Protams, jāmaksā arī algas (kas ķīniešu skolotājiem ir ļoti zemas un ārzemniekiem nepieklājīgi augstas), ir daudz visādu tēriņu. Bet direktore māk ietaupīt. Piemēram, mums jāsaka, ka nākam no angliski runājošas zemes, bet samaksa mums ir kā tiem, kam angļu valoda nav dzimtā valoda. Loģiski būtu, ka arī vecāki maksātu mazāk, ja viņu bērnu māca ārzemnieks ne no ASV, Anglijas, Jaunzēlandes, Austrālijas, Kanādas vai Dienvidāfrikas (Īriju Ķīnā daudzi pat neskaita kā angliski runājošu zemi īru spēcīgā akcenta dēļ). Bet vecāki domā, ka esam no Jaunzēlandes, maksā par to, un tā skolai sanāk uz mums diezgan ietaupīt. Pamazām sākam apgūt šo sistēmu.

Skolotāji turpina slimot. Arī 27. maijā dienā ir vien septiņi grādi. Tomēr daži koki ap ezeru ir zaļi, arī retie ceriņu krūmi zied! Restorāni savus galdiņus izliek uz ielas, lai atnākušie baidžu var dzert svaigā gaisā. Te gan ir tā, ka katrā ēstuvē var sēdēt ar savu līdzpaņemto dziru — galvenais, lai nopērk kādu ēdienu! Pat glaunakajās iestādēs nav nekāds brīnums, ja apmeklētāji atnāk ar savu kasti alus un šņabja pudeli. Ķīnieši mums stāsta, ka daži ir pat tik “taupīgi”, ka uz “karstā katla” vietām tie līdzi ņem savus vārāmos dārzeņus un pasūta tikai buljonu.

Piektdienas rīts ir mūsu pēdējais brīvākais, jo nākamajā nedēļā ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, un te plānots daudz pasākumu, kam jāgatavojas. Protams, direktore izdomā, ka mums ar Arču jābrauc uz lielveikalu ķert garāmejošus bērnus un spēlēt ar viņiem spēles, tā reklamējot skolu. Bet par to pagaidām nedomājam, jo dodamies uz raktuvju muzeju, šoreiz īsto. Diena ir lieliska, zied krūmi, ir siltāk, pat vēja ģeneratori uz brīdi negriežas! Tikai ik pa laikam uzlīst lietus.

Lielais muzejs ir vietā un ir vaļā. Kad mēģinām tajā ieiet, pretī skrien apsargs, krieviski saukdams: “Nedrīkst!” Kā nedrīkst? Daudzi muzejā ir iekšā, skaidri redzams, ka tas ir vaļā. Apsargs turpina: “Man bail no slimnīcas, jūs muzejā nedrīkstat!”. Tas jau ir nedaudz dīvaini. Zvanām savai ķīniešu asistentei, kas varētu apsargam visu izskaidrot viņam saprotamākā valodā, bet tas atsakās telefonu ņemt, vien atkārto, ka nedrīkst. Ar lielām pūlēm izdodas apsargam pateikt, ka te esam jau laiciņu un katru dienu strādājam ar bērniem — mēs tiešām neesam slimi! Beigās saka, nevar ieiet, jo mums nav pasu. Labi, nākamajā reizē pases neaizmirsīsim. Bet nu skaidrs, cik ļoti mediji ietekmējuši nabaga ļaudis.

Dodamies uz netālo Mamutu parku, kur bijām ziemā. Te parka priekšā vietējie dejo savas “parka dejas”, un satiekam pat savus skolēnus. Maņdžouli bieži ar viņiem var saskrieties. Nu gan parkam priekšā žogs un ir ieejas maksa. Ja ziemā varēja pa žoga šķirbiņu parkā iekļūt, tad tagad bez maksāšanas nekā.

Dodamies atpakaļ uz autobusu, lai izmestu līkumu caur ķīniešu kapsētu, kas arī ir ārpus pašas pilsētas. Pieturā ar mums sarunu sāk kāds ķīnietis. Saka, tik ilgi neviens krievs neesot redzēts, ka pat valoda aizmirsusies. Vīrs, tāpat kā daudzi ķīnieši no šī reģiona, vairākus gadus strādājis Krievijā.

Vīrs mums palīdz ar tulkojumu autobusa šoferim, un tā nokļūstam ķīniešu kapsētā. Tā no ceļmalas tiešām izceļas — kapi rotāti ar košiem mākslīgajiem ziediem. Ieeja kapsētā apzīmēta ar anglisku tulkojumu, tāpēc saprotam, ka nebūsim vietējiem liels pārsteigums. Mūs sagaida kāds vīrs, sakot, ka Krievijā jau arī ir skaistas kapsētas. Tas atļauj mums apiet līkumu. Kapi tiešām skaisti. Nekādu zaļumu, bet daudz krāsainu mākslīgo ziedu un paugurainā stepe apkārt. Kapiņi ir diezgan līdzīgi, uz katra uzgrebts ķīniešu simbols, kas pēc mūsu tulkotāja nozīmē “ziedojums gariem”. Pie dažiem kapiņiem uzliktas tumbas, kas strādā ar saules baterijām. Katrā skan citāda mūzika — drīzāk mantras, lai aizsaulē aizgājušajam labāk. Tad apsargam jāiet gulēt, un mēs ātri no kapsētas tiekam pavadīti.

Vismaz nedaudz no jaukās dienas izbaudīts! Drīz jau vasarai arī jāsākas — pat stepe sāk zaļot! Jāņem būs piknika paklājs un jādodas zaļumos! Mums gan šeit pa zālīti neļauj staigāt, bet tajā nekurienē, kas sākas drīz aiz pilsētas, droši vien neviens neiebildīs.

Nedēļas nogale ir traka, jo jāorganizē ļoti daudzas aktivitātes Bērnu dienai. Skolēni gan ļoti priecīgi. Viņi tiek pie dāvanām, un arī mēs tiekam apdāvināti gan ar konfektēm, gan cepumiem, cīsiņiem, jogurtiem un vēl visu ko, ko jau nu vecāki bērnam sadevuši līdzi skolas somā. Kāds zēns no otrās klasītes pienāk klāt un pačukst: “Es tevi mīlu, skolotāj.” (Valodu skolā 2. klase atšķiras no skolas 2. klases — te bērni sadalīti pēc angļu valodas zināšanām. Bieži 2. klasē kopā mācās deviņgadīgie ar divpadsmitgadīgajiem.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas