Laiks īstenot savas ieceres

2021. gada 3. decembris 00:00

Agra Bērziņa vienmēr dzīvojusi ar Koknesi sirdī. Tāpat kā vecākiem un vecvecākiem, arī viņai ir bijis svarīgi ne tikai būt šajā vietā, bet dot tai ko paliekošu. Kā arhitekte Agra veidojusi projektus vidusskolas svinību zālei, “Zaļajai klasei”, viņas rokraksts ir arī citās būvēs. Par savu profesiju Agra teic — tehniska, bet arī radoša. To viņa papildina ar vēl vienu dzīves aizraušanos — dejām.

Tehniska profesija

— Kāpēc arhitektūra?

— Uz šo profesiju virzījos mērķtiecīgi jau vidusskolas sākumā. Regulāri braucu uz Rīgu, lai apmeklētu zīmēšanas un sagatavošanas kursus Latvijas Mākslas akadēmijā. Studēju Rīgas Tehniskajā universitātē. Konkurss bija liels, un iekļūšana prasīja nopietnu gatavošanos. Vienu gadu apguvu dizainu, pēc tam iestājos Arhitektūras fakultātē, ko absolvēju 2015. gadā.

— Arhitektūra vairāk saistās ar tehniskām lietām. Tās patīk vairāk?

— Arhitektūrā ir daudz radošuma un mākslinieciskuma. Katrs pats var izvēlēties, kādā virzienā darboties, un ikvienā projektā var iekļaut kaut ko radošu un jaunu. Arī objekta dizainu arhitektūra būtiski ietekmē. Vislabāk jau ir, ja objektu veido profesionāļu komanda. Pēc studijām strādāju lielā birojā Rīgā, kur darbs norisinājās komandā un projektā katrs speciālists niansēti izstrādāja savu daļu. Strādājot patstāvīgi, ir sarežģīti tik daudz laika veltīt katrai detaļai. Arī lielus projektus iespējams izstrādāt, tikai sadarbojoties komandā.

— Interesantāk tomēr strādāt patstāvīgi?

— Jā, bet primārais pārmaiņām bija iespēja dzīvot Koknesē. Darbs Rīgā bija interesants ar lielajiem objektiem un darbu komandā, bet es tomēr gribēju dzīvot Koknesē. Šeit nav lielu arhitektu biroju, kuriem pievienoties, toties ir iespēja īstenot un izstrādāt projektus un savas ieceres no sākuma līdz beigām. Tā ir gan lielāka brīvība, gan atbildība. Šobrīd esmu arhitekte tēta vadītajā uzņēmumā “RRKP Būve” un individuāli darbojos arī ģimenes uzņēmumā “Pelava”, kur projektēšana ir viena no darba sastāvdaļām. Pamatā darbojos individuāli, bet, ja jāpaveic kāds lielāks projekts, sadarbojos ar biroju “Inra-M” Rīgā. Šonedēļ sāku darbu Aizkraukles novada Būvvaldē, kas man ir jauns izaicinājums. Viens no iemesliem šādai izvēlei bija tas, ka iestādi vada arhitekte Gunta Kursīte.

Piedāvājums jauniešiem

— Arhitektūrā darba vietu ir pietiekami?

— Darba ir ļoti daudz, un speciālistu trūkst. Es gan personīgi nepazīstu nevienu, kurš šobrīd studētu arhitektūru, lai gan domāju, ka jauniešiem tā ir laba un perspektīva profesija. Iespējams, daudzus attur tas, ka profesionālās prasības ir augstas, līdz ar to studijas salīdzinoši ilgas un nebūt ne vienkāršas, toties interesantas. Lai kļūtu par arhitektu, nepieciešama apņēmība un mērķtiecība.

— Kā veidojās sadarbība ar Koknesi?

— Koknesē ir atsaucīga un ieinteresēta pašvaldība. Savukārt man ir liels prieks strādāt un veidot projektus vietā, kur esmu izaugusi un šobrīd dzīvoju. Tas ir personīgi, tāpēc cenšos radīt ko tādu, kā nav citur vai kas ir īpašs, ar savu identitātes zīmi.

— Nav grūti to darīt savā vidē?

— Tā ir liela atbildība. Esmu pamatā strādājusi ar maziem objektiem, kuri parasti neizraisa tik lielas diskusijas. Sarežģītāk ir ar tādiem objektiem, kā, piemēram, Kokneses estrādes dekoratīvās sienas noformējums. Šādos lielos pašvaldības vai valsts objektos iedzīvotāji parasti nekritiskāk uztver pieredzējušu un jau zināmu autoru veikumu.

Jāsalāgo vieta un noteikumi

— Mākslinieks Kristians Brekte ir liela personība, bet viņa murāli gan sabiedrība neuzņēma pozitīvi.

— Jā, arī Gunāra Birkerta veidoto Gaismas pils maketu ne visi sabiedrībā sākotnēji vērtēja pozitīvi, bet jebkurā gadījumā šādiem objektiem nepieciešama projektu īstenotāju pieredze un briedums. Sāku ar mazākiem darbiem, un man patīk, ka varu tajos ietvert savu redzējumu. Tāds bija arī svinību zāles projekts Kokneses vidusskolā, un man ir gandarījums, ka daudzi cilvēki to novērtējuši atzinīgi.

— Cik vienkārši ir īstenot savu domu lidojumu?

— Domāju, ka vissarežģītākais ir process pirms projektēšanas. Tad rūpīgi jāizprot gan pasūtītāja vēlmes, gan iespējas, ko ierobežo dažādi regulējumi un konkrētā ģeogrāfiskā vieta. Ikvienā projektā ir jāsalāgo vietas un noteikumu radītie ierobežojumi, pasūtītāja vēlmes un ieceres, kā arī arhitekta un citu profesionāļu redzējums. Daži pasūtītāji vairāk paļaujas uz speciālistiem, citiem savukārt ir ļoti skaidras vēlmes un priekšstats, kā projektu varētu īstenot. Ne vienmēr tas saskan ar normatīviem un aktuālajām tendencēm projektēšanā un būvēšanā.

Radoši lidot var visur

— Kādas būves interesantāk plānot?

— Visas būves ir interesantas. Meklēt labākos tehniskos un vizuālos risinājumus ir aizraujoši arī, piemēram, noliktavas angāram. Privātmājas ir saistošas ar to, ka tās ir ļoti personiskas. Cilvēks savā mājā pavada lielu un svarīgu dzīves daļu, tāpēc šādos objektos nozīmīga ir ikviena detaļa. Katrā vietā ir jāatrod būtiskais, jāprot sevi noskaņot un iedvesmot, kā arī censties paraudzīties uz darāmo pasūtītāja acīm. Protams, svarīgs aspekts ir arī objekta budžets. Domāju, ka ikvienā, pat mazā vai tehniskā, būvē iespējams radoši lidot.

— Pašai jau ir sava sapņu māja?

— Jā, tieši tā — ir sapņos (smaida — aut.)! Šobrīd dzīvojam gandrīz simt gadu vecā mājā, ko savulaik būvējis Latvijas Universitātes profesors Dišlers kā vasarnīcu. Remonts un uzlabojumi nepieciešami gan ārpusē, gan iekšpusē. Pašai sev gan izplānot un uzprojektēt ir vēl grūtāk, bet gribētos, lai būtu mājīgi, ērti un funkcionāli. Tādus risinājumus cenšos piedāvāt arī klientiem.

Labi, ka ir, kam palūgt padomu

— Sadarbība ar tēti palīdz darbā?

— Daudz pārrunājam darba lietas, un ir labi, ka ir, kam palūgt padomu. Kā praktiķis celtniecībā viņš daudz palīdz saprast, kā manu tehnisko zīmējumu iespējams praktiski realizēt dzīvē un kādas varētu būt grūtības, darbus veicot. Tie ir vērtīgi ieteikumi, jo daudziem arhitektiem pietrūkst pieredzes būvlaukumā. Neredzot reālo objektu, pastāv iespēja sazīmēt ko lieku, praktiski nerealizējamu vai, tieši pretēji, kādas būtiskas detaļas aizmirst iekļaut.

— Pamanāt kļūdas cita darbā?

— Redzu tās, bet tādas noteikti ir arī manos darbos. Jebkura profesionāļa uzdevums ir sekot līdzi tendencēm un censties analizēt veiksmes un neveiksmes gan savos, gan kolēģu veikumos. Kļūdas un nepilnības rodas, jo darba process ir ilgstošs un tajā iesaistīti daudzi speciālisti. Dažkārt gan tas, ko uzskatām par kļūdu, ir tikai gaumes jautājums. Lai gan diskusijas starp speciālistiem ir ļoti svarīga mūsu darba sastāvdaļa, ir reizes, kad cenšos apslāpēt savu vēlmi izteikties, jo zinu, ka redzējumi var būt dažādi. Mēģinu ne tikai analizēt, bet arī izbaudīt katru konkrēto vietu.

Atgriežas Koknesē

— Koknese ir vislabākā vieta, kur dzīvot?

— Noteikti! Nekad nav bijusi doma par dzīvi citur. Lai gan piedzimu Ogrē, vecāki drīz vien atgriezās Koknesē. Kad studēju, katru brīvu brīdi muku uz Koknesi, jo galvaspilsētā bija grūti iedzīvoties. Tagad tā sāk vairāk iepatikties, un novērtēju Rīgas iespējas ar teātriem un izstādēm, arī lielpilsētas vides pievilcību. Man ir interesanti tur pavadīt dienu, bet ne vairāk. Koknesei un savai mājai ir arī tā priekšrocība, ka bērni var pavadīt daudz laika dabā, varam atļauties turēt divus suņus, un Daugava ir tepat aiz loga. Neko labāku nevaru iedomāties.

— Paralēli tiešajam darbam vadāt arī jauniešu tautas deju kolektīvu.

— Dejas manā dzīvē bijušas visu laiku, jo mamma savulaik bija deju skolotāja. Dejoju skolas gados, tad bija pauze studiju laikā. Kad atgriezos Koknesē, pieredzējušajai deju kolektīvu vadītājai Kornēlijai Reisnerei bija liela dzīves jubileja un viņa veidoja koncertu ar vairākiem dejotāju sastāviem. Tad sapratu, ka bez dejām ir grūti un vajadzētu atgriezties. Apzinājos, ka pašai tik daudz dejot nesanāks, bet varētu to mācīt citiem, tāpēc Latvijas Universitātē absolvēju divu gadu deju skolotāju programmu. Gadu nostrādāju skolā, bet visus darbus nevarēju savienot, tāpēc no skolēnu tautas deju vadīšanas nācās atteikties. Tagad vadu jauniešu deju kolektīvu Kokneses kultūras namā, bet Kornēlija seko līdzi aktualitātēm un ir vienmēr gatava palīdzēt. Dejas galvenokārt ir nedēļas nogalēs, bet darbdienas piepilda arhitektūra. Ierobežojumu dēļ šobrīd gan ar dejošanu ir sarežģītāk. Galvenokārt tāpēc, ka pietrūkst skaidrības par turpmāko un mērķa, uz ko virzīties.

— Par jums var teikt — ideālais bērns, kas iet abu vecāku pēdās.

— No vecākiem nekad neesmu izjutusi spiedienu par iespējamām izvēlēm, lai gan vecāku novērtējums, protams, mums katram ir ļoti svarīgs. Kaut arī mamma ir skolotāja un es esmu Ilmāra Gaiša (ilggadējs Kokneses vidusskolas direktors — aut.), kura vārds dots skolai, mazmeita, vecāki nekad necentās izrādīt, ja man vai brāļiem kaut kas neizdevās pēc maksimālās programmas.

Sports domās

— Savos bērnos var jau redzēt, kur viņi varētu virzīties nākotnē?

— Pagaidām vēl nē. Roberts mācās 3. klasē, Nora nākamgad sāks skolas gaitas. Aktīvi un darboties griboši bērni, kuriem viss vēl priekšā. Mans kursabiedrs savulaik jautāja, kas varētu būt mani bērni — sportisti vai ģēniji? Pieļauju, ka ne viens, ne otrs. Katrā ziņā necenšamies viņiem kaut ko uzspiest. Mēs ar vīru gan neesam vecāki, kuri pārbauda katru bērnu soli, cenšamies uzticēties viens otram. Atceros, cik man pašai grūti klājās mūzikas skolā, tāpēc ar vecākiem tomēr vienojāmies, ka to varēšu nepabeigt. Nora izteikusi vēlmi mācīties mūziku, ko noteikti atbalstīšu, bet Roberts to negrib. Dēls apmeklē sporta treniņus, par ko priecājos, jo arī pati savulaik beidzu sporta skolu. Trenējos vieglatlētikā pie lieliska trenera Igora Lulles, un tas man ļoti patika.

— Kāda ir jūsu ideālā atpūta?

— Būt mājās, iziet ārā kādā garākā pastaigā. Sports patiesi joprojām patīk, bet šobrīd vairāk domās. Visu laiku atgādinu sev, ka vajag atsākt regulāri sportot savam priekam un veselībai. Lai gan tā ir lieliska atslodze gan ķermenim, gan prātam, saņemties ir grūti. Pēc bērnu piedzimšanas, kad jau varēju sākt startēt Latvijas čempionātā veterānu grupā (no 30 gadu vecuma — aut.), mēnesi trenējos un piedalījos sacensībās, kur ieguvu četras zelta medaļas. Tad šķita, ka viss kārtībā, un atkal uz sporta zāli negāju. (Smejas.) Laikam jau visam savs laiks, tikai jāiemācās sakārtot savu ikdienu un atrast laiku galvenajām lietām. Šobrīd visvairāk izbaudu laika pavadīšanu mājās.

Vizītkarte. Vārds, uzvārds: Agra Bērziņa.

Dzimšanas gads un vieta: 1988. gads, Ogre.

Dzīvesvieta: Koknese.

Izglītība: augstākā.

Nodarbošanās: arhitekte un deju skolotāja.

Ģimene: vīrs Didzis, dēls Roberts un meita Nora.

Staburags.lv ARHĪVS

Laiks īstenot savas ieceres

Kategorijas