Lēmumi, kuros arvien retāk saskatu loģisku pamatojumu

Dita Zemzariņa, Valmieras SOS bērnu ciemata sociālā audzinātāja-pedagoģe

2021. gada 30. novembris 00:00

Lēmumi, kuros arvien retāk saskatu loģisku pamatojumu

Strādāju Valmieras SOS bērnu ciematā. Aizvadītās nedēļas maiņa pagāja mierīgi. Meitenes līdz pēcpusdienai bija skolā. Darba dienas mēdz būt dažādas. Ja meitenes paliek mājās, tad ejam pastaigāties. Aizvakar viņas kopā ar manu kolēģi cepa piparkūkas. SOS bērnu ciematā nonāk bērni, kuri palikuši bez bioloģisko vecāku aprūpes. Mēs, darbinieki, cenšamies radīt veselīgu gaisotni, radīt ģimenei līdzīgu vidi un ikdienu. Meitenes iet ārā pastaigāties ar vienaudžiem, nāk mājās, skatās televizoru, šad tad uzspēlējam kādu spēli.

No 2022. gada 1. janvāra tiks īstenota ģimenes valsts pabalstu reforma. Esmu meitiņas mamma, līdzšinējo 11,38 eiro vietā valsts izmaksās 25 eiro. Ļoti labi, ka summa palielinās, tomēr tāpat konkrētā summa šķiet smieklīga. Ko mūsdienās bērnam var nopirkt par 25 eiro? Zīdainim tās ir labi ja divas pamperpakas mēnesī, pusaudzim — vienas bikses.

Tajā pašā laikā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, kas nosaka atalgojuma pieaugumu valsts pārvaldes amatpersonām no 2023. gada, īstenojot valsts pārvaldes atlīdzības sistēmas reformu. Valsts augstāko amatpersonu atalgojums būtiski pieaugs. Tas ir vienīgais, ko viņi patiešām prot — palielināt sev atalgojumu. Tajā pašā laikā mediķu atalgojuma celšana ir grūts un sarežģīts process. Īpaši Covid-19 laikā medijos politiķi paši atzīst, cik medicīnas personālam ir grūti — pārslodze, noslodze, depresija, nav, kas strādā. Ātri un produktīvi rast risinājumu algu palielināšanai, lai kaut kā atvieglotu nozarē strādājošos, ir grūti, sev apstiprināt pielikumu — gan var. Šobrīd cenas visam pieaug, ikviena cilvēka ikdienas izdevumi palielinās — kāpušas elektrības un gāzes cenas. Cilvēkiem algas tāpat vien nepieaug, jādomā, kā dzīvot. Tajā pašā laikā valsts vara sev pieliek. Šāds lēmums šajā laikā ir zem jebkādas kritikas.

Aptaujā noskaidrots — 81% iedzīvotāju uzskata, ka cieņas trūkums pandēmijas laikā ir veicinājis agresiju un naidu. Pašsaprotami, ja visu laiku kaut ko atņem un ierobežo ikdienu, cilvēks kļūst dusmīgs un agresīvs. Personīgi savā ikdienā gan to neesmu izjutusi. Tieši pretēji. Saistībā ar visu notiekošo izjūtu lielāku cieņu pret apsargiem un veikalu pārdevējiem. Saprotu, ka tā nav viņu vēlme stāvēt pie durvīm, pārbaudīt sertifikātus, uztraukties, vai kāds nepaskrien garām, uzklausīt apmeklētāju neapmierinātību. Naids un agresija visspēcīgāk izpaužas sociālajos tīklos. Lasot komentārus, mati ceļas stāvus.

Latvijā patlaban ir Baltijā augstākais vismaz ar vienu vakcīnas pret Covid-19 devu vakcinēto īpatsvars kopējā populācijā. Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka Latvijā ar vismaz vienu poti pret Covid-19 ir vakcinēti 67,1% no visiem iedzīvotājiem. Tagad daudziem cilvēkiem jāsaskaras ar nepieciešamību saņemt balstvakcīnu. Es nesen saņēmu tikai otro poti, tādēļ man revakcinēšanās draud tikai pēc kāda laika. Neesmu gan sajūsmā par šo faktu, uzskatu, ka vakcinācijai jābūt brīvprātīgai. Kā ir, tā ir, bet jautājums — cik ilgi tas tā turpināsies? Lasīju, kādā valstī apstiprināts vakcīnas derīguma termiņš ir deviņi mēneši.

Pēdējā laikā samazinājies ar Covid-19 saslimušo stacionēto skaits, tāpat pakāpeniski atjaunojas plānveida medicīniskie pakalpojumi, tomēr saslimstības rādītāji joprojām ir augsti. Valdības lēmumos saslimstības ierobežošanā arvien biežāk neredzu loģiku. Lielveikali darbojas “zaļajā režīmā”, mazie — “sarkanajā”. Darba pārtraukumā aizgāju uz mazo “Maximu” Valmierā. Veikalā vienlaikus drīkst būt 37 apmeklētāji, un tik arī bija! Mazā veikalā spaidās pensionāri, viens baksta brilles, otrs piekārto masku, trešais stūrītī klusi noklepojas. Iepriekš tika skaidrots, ka lielveikalos ir ļoti laba ventilācijas sistēma, gaiss visu laiku cirkulē, mainās. Man nešķiet loģiski vakcinētos laist lielveikalos, bet pārējos saspiest mazajos veikalos. Šādi un citi ne pārāk loģiski valdības lēmumi man ir līdz kaklam. Es vairs īsti nelasu ziņas, norobežoju sevi no negācijām. Dzīvoju, kā ir, mainīt jau tāpat neko nevar. Pieļauju, ka, tāpat kā pērn, stingrāki ierobežojumi varētu tikt ieviesti Ziemassvētku laikā. Jau tagad ir bažas par jauna lipīgā paveida izplatīšanos, tas ir tikai laika jautājums, kad mūs tas sasniegs.

Ar tik lielu vakcinācijas aptveri neizpratni raisa lēmums par vajadzību no 6. decembra divreiz nedēļā taisīt Covid-19 testu. Mēs vakcinējāmies, lai mūsu darba vide būtu droša. Tā vien šķiet, ka šis lēmums ir balstīts finansiālu iegribu apmierināšanai.

Mūzika vienmēr ir bijusi manas dzīves svarīga sastāvdaļa, tādēļ gaužām skumji bija uzzināt par izcilā komponista Mārtiņa Brauna aiziešanu mūžībā. Atminos, ka pirms daudziem gadiem, kad dziedāju skolas korī, Aizkraukles pagastā bija koncerts kopā ar Mārtiņu Braunu. Sekoju līdzi informācijai un zināju, ka komponistam ir veselības problēmas. Skumji, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik mums Latvijā ir tādu izcilu komponistu. Pirmais, kas ienāk prātā, dzirdot Mārtiņa Brauna vārdu, ir kora dziesma “Saule. Pērkons. Daugava.”. Uzzinot par komponista nāvi, to arī vēlreiz ieslēdzu noklausīties.

Svētdien tika atzīmēta Pirmā advente, ar kuru sākas Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Mūsmājās ne gluži vainagā, bet svētku kompozīcijā tika aizdegta pirmā svecīte. Par šī laika tradīciju ir kļuvusi svētku filmu “Viens pats mājās” skatīšanās piektdienu vakaros un svecīšu aizdegšana svētdienās. Šis ir skaists laiks, jo īpašāku to dara sniegs. Atverot aizkarus, var neslēgt gaismu, sniegs visu dara gaišāku. Ierasto pelēcību klāj sniega sega. Skaisti! Ziemas prieku īstā baudīšana mums ar meitiņu vēl priekšā. Pagājušajā gadā viņa vēl bija par mazu, lai visu apjaustu. Šogad meita, ieraugot sniegu, ļoti laimīga! Kā ierauga, tā grib iet ārā. Bijām, pabradājām. Jāizbauda, kamēr var, nevar zināt, cik ilgi turēsies.

Staburags.lv ARHĪVS

Lēmumi, kuros arvien retāk saskatu loģisku pamatojumu

Kategorijas