Grūti laiki rada stiprus cilvēkus, viegli laiki — vājus

2021. gada 30. novembris 00:00

Jebkurā krīzē spilgti atklājas cilvēku personības iezīmes, arī spēja pielāgoties un adekvāti reaģēt uz notikumiem, situācijām. Kad pie durvīm klauvē nopietni pārbaudījumi, lien ārā “tarakāni”, par ko “miera laikos” mēs pat nenojaustu.

Attiecības, pašsajūtu un sabiedrības drošību ietekmē cilvēku zināšanu bagāža, ticība saviem spēkiem, garīgais noskaņojums. Pašnovērtējums. Esam ļoti dažādi, bet reizēm atšifrēt tās vai citas rīcības iemeslu ir pa spēkam tikai psihes pētniekiem.

Sertificēta psihoterapijas speciāliste Gita Paspārne atgādina, ka arī pandēmijas un ar to saistīto pārmaiņu laiks ir katalizators — kā mēs katrs spējam tam adaptēties un dzīvot veselībā, ne tikai fiziskajā. “Jebkuras pārmaiņas indivīdam ir izaicinājums. Pašlaik tas skar visus un ne tikai Latvijā, globāli. Bet arī bez kopīgā izaicinājuma katra dzīvē ir savi posmi, krīzes, pārdzīvojumi, kas vēl vairāk var pastiprināt grūtības adaptēties tādai kolektīvai krīzei kā pandēmija,” viņa saka.

— Šķiet, daži laikabiedri apguvuši izdzīvošanas iemaņas — prot gūt labumu pat juku laikos. Arī viņi pakurn līdz ar visiem, taču uzņemas atbildību par savu nākotni, meklē un atrod resursus, lai izķepurotos. Bet citi, izgrūsti no komforta zonas, ir apjukuši, nobijušies, kļūst depresīvi vai agresīvi. Dažs bēg no realitātes, pametot dzimteni vai slīcinot problēmu atkarībās. Šis ir arī sektu un apšaubāmu garīgo plūsmu ražas laiks.

— Protams, daļa cilvēku, ģimeņu, grupu, arī profesionālo jomu, izrādījušās gatavākas pārmaiņām, spēj pietiekami ātri adaptēties tam, kas nāk neatkarīgi no viņu gribas, mērķiem. Tas nozīmē arī gatavību meklēt risinājumus gan priekšstatos, gan ierastajos rīcības modeļos un līdzekļos.

Kas un kāpēc notiek ar cilvēkiem, lai arī no malas var izskatīties līdzīgi, tomēr katrā gadījumā ir atšķirīgi. Ikviens ir individuāls un ne vienkāršs, tāpat viņa izvēles un iespējas uzņemties atbildību. Ja vēlamies izprast līdzcilvēkus, tuviniekus, draugus, kolēģus, nevajadzētu vispārināt, dalīt “vienos” un “otros”. Tas nepalīdz ne komunikācijai, ne problēmu risināšanai.

— Bērnudārzā un skolā var novērot — kāds ir drosmīgs, apņēmīgs, aktīvs, pilns ar idejām. To droši vien ietekmē iedzimtība, raksturs, temperaments, zināšanas, pamatvērtības un pieredze, ko sniedz ģimene.

— Pareizi, bet labi pedagogi zina veco patiesību — nereti tieši klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Tas nozīmē, ka arī mazaktīvie, kautrīgie, savrupie, izvairīgie ir jūtīgi, daudz ko ievēro, iespējams, ir spējīgi spriest dziļi un plaši, apveltīti ar kritisko domāšanu.

To, kā mēs veidojamies, augam, attīstāmies, pārvaram individuālas un kolektīvas krīzes, nosaka daudzi faktori. Nav vienas, vienkāršas atbildes par cilvēka dzīvi, dvēseli un garu. Turklāt jāņem vērā: kamēr esam dzīvi, mums ir iespēja kaut ko darīt, rīkoties, mainīties. Un nekad nav tā, ka ir dota tikai viena iespēja.

— Nereti pārvarēt krāces un virzīties uz priekšu kavē neticība saviem spēkiem: sak, ko tad es, tādas lietas nav domātas man. Vai pie vainas ir mazvērtības kompleksi?

— Kompleksus vispār var definēt kā atšķirību starp “es reālais” un “es ideālais”. Tas rada iekšēju trauksmi, grūtības pārdzīvot šo atšķirību un zemu pašnovērtējumu. Bieži vien “reālais es” liekas ļoti nepilnīgs attiecībā pret to, kā būtu jābūt pēc paša cilvēka, tuvinieku priekšstatiem vai arī kādas viņam nozīmīgas sabiedrības daļas viedokļa. Un to pavada dziļi iekšēji pārdzīvojumi.

Kad arvien dziļāk tiek izjusta šāda spriedze, neatbilstība, vieni kļūst ļoti aktīvi, darbīgi un cenšas sev un visiem pierādīt savu vērtību, spēju atbilst kādam paša vai citu izvirzītam ideālam priekšstatam. Citi cilvēki ārēji kļūst pasīvāki, neuzticas sev un arī citiem. Abos gadījumos cilvēks jūtas apdraudēts un viņam bieži ir grūtības lūgt, pieņemt palīdzību, pat ieraudzīt, ka šī palīdzība varētu noderēt. Vadošā ir izjūta, ka jācīnās, jāpierāda, jāuzvar, bieži par katru cenu, vai arī jāpadodas. Tās ir ļoti krasas, pretējas sajūtas, viens — vai otrs. “Uzvaru” vai “mirstu” lieku pēdiņās, jo te vairāk runāju par iekšējo spriedzi. Ja tā ir nepārvarami intensīva vai ilglaicīga, tā var būt arī viens no faktoriem ceļā uz reālu pašnāvību.

— Grūti laiki veidojot stiprus cilvēkus, un viegli laiki — vājus. Vai savā praksē nākas saskarties ar klientiem, kas pandēmijas laikā zaudējuši orientierus? Kā viņus iedrošināt, virzāt? Un kā būtu jāreaģē mums, nespeciālistiem, draugu, tuvinieku lokā pamanot līdzīgas situācijas?

— Jā, savā praksē nākas satikt ļoti daudz cilvēku ar šādām sajūtām, krīzes situāciju pārdzīvojumiem, trauksmēm, psihosomatiskām sekām pēc spriedzes. Ja klients ir vērsies pie speciālista, tas jau ir pirmais drosmīgais solis uz pārmaiņām, lai izietu no spriedzes situācijas. Tālāk arī būs ko darīt — meklēt, kā mainīt ieradumus, priekšstatus, attiecības… Jāsaprot gan, ka epizodiski mēs katrs varam izjust kādu no kompleksiem, arī mazvērtības, zemu vai pārspīlētu pašnovērtējumu. Tas ir pilnīgi normāli, un parasti šeit nav nepieciešama kādu speciālistu iesaistīšanās: palīdz sirsnīgi, patiesi tuvinieki, īsti draugi, kolēģi.

Tuviniekiem, draugiem tas var nebūt viegli. Nozīmīgi ir pieņemt un akceptēt cilvēku, kāds viņš ir, necenšoties salīdzināt ar sevi vai citiem. Nav vēlams teikt: “es varu, tev arī jāvar!”, “visi var, kāpēc tu nevari!” un tamlīdzīgi.

Svarīgākā te ir tieši pieņemšana un jūsu varā esošās drošības sniegšana. Tikpat svarīgi ir akceptēt — tā var justies ikviens, un tam ir kāds iekšējs pamats. Tuviniekam jābūt atvērtam, ieinteresētam uzzināt šo pamatojumu, gatavam uzklausīt bez pamācībām, padomiem, tūlītēja risinājuma piedāvāšanas.

Mana pieredze liecina, ka visgrūtāk to izdarīt ir tieši tuvākajiem. Pirmais solis ir pieņemt un apzināties situāciju, kurā cilvēks nokļuvis, palīdzēt raudzīties uz to bez trauksmes, cīņas, bailēm, attaisnošanās, vainas uzlikšanas vai pastiprināšanas. Jā, un, ja esat tuvinieks, tad vēlams jautāt: “Kā es tev varu palīdzēt? Kas man turpmāk varbūt jādara citādi nekā līdz šim?” Ja atbildes nav uzreiz, izturiet, gaidiet! Ne vienmēr, bet bieži, ja esat jautājis atklāti, no sirds, otrs jums dāvās iespēju uzzināt, ko varat darīt viņa, kopējo attiecību labā.

Gitas Paspārnes ieteikumi. Ja esi cilvēks ar mazvērtības kompleksu, tu vari:● apzināt ideālu lomu savā dzīvē. Visticamāk, tie ir jānomet no postamenta, uz kura ar paša, ar citu palīdzību ir uzcelti;
● iemācīties piedot sev. Neviens nav ideāls, arī tu. Dod sev laiku ceļā uz sevis labāko versiju. Ieraugi, ka vērtība ir arī tava nepilnīgā realitāte, tā pieder pie dzīves mainīšanas procesa;
● mācīties no cilvēkiem ar trūkumiem, kā viņi sadzīvo ar tiem, esot atklāti, mīlot sevi un citus;
● domāt pie savām prioritātēm: kas tev ir svarīgi šajā posmā. Kuru jomu tev ir būtiskāk attīstīt, kura no darbībām ir dalīšanās, kas iespaidos arī citus labākai dzīvei;
● izvirzīt sasniedzamus mērķus, mazus ikdienas uzdevumus mērķu sasniegšanas ceļā;
● novērtē katru solīti, pat ne pilnīgu panākumu. Tie kā pilieni var izveidot tērcīti, tad strautiņu, upīti un beidzot — satikt jūru;
● cieni sevi, ne karojot, cīnoties par savu varēšanu un pret savu nevarēšanu, bet saskatot tajā dzīves pilnveidošanas procesu.

Staburags.lv ARHĪVS

Grūti laiki rada stiprus cilvēkus, viegli laiki — vājus

Kategorijas