Par Miku Skruzīti un Ziemassvētkiem

2021. gada 30. novembris 00:00

Attālināti šķirstot avīzes Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas lasītavā, uzgāju neretieša Mikus Skruzīša stāstu jeb tēlojumu “Ziemsvētku vakarā”, kuru ar aizrautību izlasīju. Pārsteidza M. Skruzīša valoda, lauku dzīves attēlojums. Līdz šim par šo jaunlatviešu laika censoni runājam kā par sēļu sentautas pētnieku, novadpētniecības materiālu krājēju, folkloras vācēju, starptautisko ziņu apskatnieku, teātra kritiķi utt. Izrādās, viņš ir mēģinājis rakstīt arī dažu daiļliteratūras darbu kā jau minēto, ko nosaucis par feļetonu. Šodienas skatījumā darbā feļetona pazīmju, manuprāt, maz. Taču latviešu tautas tradīcijas, ieražas gan tajā jūtamas. Tāpat Neretas puses 19. gadsimta nogales valodas īpatnības, dzīvesveids, ieradumi, ticība mītiskajam gan jo spoži attēlota. Piemēram: važas, kulbiņa — ragavas, kamanas; dūkanītis, dūcis, kumeļš — šeit: zirgs; briedis — šeit: alnis. Sēļi alni dēvē par briedi; garmetis — pirtī kauss, ar kuru uz pirts akmeņiem uzlej ūdeni jeb uzmet garu; bāba — skalturis, statīvs skalu ievietošanai, lai skals ilgāk degtu un nebūtu jātur rokā.

Feļetons publicēts: sākums ‘‘Baltijas Vēstnesis’’. — 1889. — Piektdien, 22. decembrī, (3. janv. 1890.) — 21. gadagājums. Turpinājums: ‘‘Baltijas Vēstnesis’’. — Nr. 290. — (23.12.1898.) Šeit stāsts saīsinātā variantā. Izņēmu laukā visu, manuprāt, nebūtisko.

Skruzīšu Mikus. Ziemsvētku vakarā (Feļetons)

Baltā sniega sega pārklāja zemi tā klajumā, kā mežā. Gaiss bija dzidrs, un tik retumis no gaisa sniega pārslas krita, kurās saulītes, drīzi noiedamās, stariņi atspoguļojās visādās skaistās krāsās; sniega līdzenā sega likās rotāta tūkstošiem dārgakmeņu, un arī uz egļu zaļajiem zariem sniega ķēpas vizuļoja.

Iz meža ragavu čīkstēšana atskanēja: kumeļi tecēja sprauslādami uz mājām, kur siltā kūts viņus gaidīja; ragavās uz kūleņiem baļķu vedēji sēdēja, ielikuši līdzās gabalu lietas koku, iz kura ziemas garajos vakaros izgatavot karotes, balzenus vai cirvja kātus. Malkas cirtēji naigi steidzās atstāt mežu, pār plecu pārlikuši cirvi, pie kura maizes kulīte karājās.

Pirtiņas kurējās, un namos uguns jautri sprēgāja, kur meitas sildīja ūdeni, ar ko pirtī nomazgāties. Istabā saimniece apskatījās saimnieka, kalpu un ganiņa kreklus vai kādiem pīnīte netrūkst, ar ko aizsiet; tad tos salika un satina kopā; aizsteidzās vēl uz klēti, atnesa pirts slotas, cik nu to vīriešu mājās, un tās pieslēja pie istabas durvīm. Drīzi meita bija klāt, paņēma satītos kreklus un bikses un uz velējamā sola sakūla, vāli drīzi vienā, drīzi otrā rokā vicinājot.

Pa to laiku arī meža strādnieki sabrauca un sanāca. Kumeļus nojūguši un tiem siena aizmetuši, viņi vēl steigšus aiznesa pāris nēšu ūdens un to salēja kubulā, kurš atradās kūts vidū; saimnieks atnesa vācelīti miltu, ko piemaisīja ūdenim, ar ko lopiņus padzirdīt, kad šie būs atpūtušies. Tad visi devās uz istabu, kur kājas pārāva un uzmauca lielas koka tupeles. Vienam otram vēl bija jāapgriež mati, lai godam varētu saņemt svētkus.

***

Būs gadu 40 atpakaļ, kad ziemas svētku pievakarē dziļi mežā, tāļi nost no dzīves vietas, sastopam divus braucējus, kuri, važās (kulbiņā) sēdēdami, uzmanīgi visapkārt raudzījās. Viņi nebrauca vis pa ceļu, bet dzina savu dūkanīti pa nedziļo sniegu gar biezumiem un egļu puduriem. Abi bija mednieki, ko liecināja divas bises, kuras atradās važās… Viņi bija jau no paša rīta devušies biezajā mežā, lai uz svētkiem apgādātos meža zvēra cepeti. Saulīte jau taisījās aizlaisties, bet vēl arvienu meža māte viņiem slēpa savus bērnus…

Pašu laik viņi brauca pa kādu nelielu meža pļavu garām siena kaudzei, kura atradās pļavas vidū. Kaudze bija gandrīz augumā apvīta ar viju, bet pāri šai liels robs bija izēsts.

“Te brieži bijuši,” — vecākais mednieks, vīrs gadu 40, sacīja savam biedrim, turklāt rādīdams uz izēsto robu siena kaudzē.

“Ir jau arī īsts briežu miteklis,” — jaunākais atbildēja. “Rau, Mārtiņ, tur ir jauns mežs — droši vien tur brieži uzturas.”

Abi izlēca tūdaļ iz važām, piesēja dūci [dūkano] pie siena kaudzes aizvēja pusē, uzsedza tam siltu segu un tad, bises paķēruši, devās biežņā…

Abi izšķīrās, labi ievērodami, uz kuru pusi viens no otra atradās, lai šāviens nepadarītu kādu nelaimi. …Mārtiņš klusi kā kaķis dziļāki mežā uz priekšu līda, bārdainis, pamanījis malu, apstājās un visapkārt klausījās… No Mārtiņa bises pastiepās dūmi, šāviens norībēja, un briedis, drusku saklupis, kā bulta aizšāvās. Bet viņš tāli netika, šāviens bija nāvīgs bijis…

“Kas par smuku lopiņu,” — Mārtiņš teica, aplūkodams tiešām resno bārdaini. “… Ej uz mežmalu un palūko, vai Sileniekos nav dzirdējuši manu šāvienu!”

… Netālu no mežmalas Silenieku mājas atradās, kur nekāda dzīvība nebija manāma. Pa to laiku, kad šāviens norībēja, kalpi atradās istabā, meitas strādāja pa namu, ūdeni sildot… Te — kāds iznāk iz mājām un dodas uz meža pusi; Jancis saraujas. Bet drīzi vien viņš apmierinājas. Tā ir meita, kura nes uz pirti nēšas silta ūdens…

Kad Jancis bija atgriezies pie Mārtiņa atpakaļ, …tad pēdējais sacīja: “Tu paliec še, ka kāds suns neuzdauzās. Manim drusku salst — es iešu pēc zirga.” Tā viņi izšķīrās. Kad Jancis atkal iznāca mežmalā un apstājās aiz egļu pudura, Silenieki nāca patlaban uz pirti. Arī Jancis būtu labprāt turp steidzies, bet… viņš slēpās mežā kā tāds noziedznieks…

Vīrieši bija nopērušies, dažs arī bārdu nodzinis, un aizgāja uz mājām. Drīzi pēc tam vecā Sileniece iznāca iz mājām. Viņai nopakaļ nāca viņas meita Līze ar spani silta ūdens rokā… Viņi bija iepazinušies un pat dažreiz satikušies muižā pie darbiem, kur Līzi lika vai nu “pie drēbēm” vai pie spalvu plucināšanas un Janci, vagara labi ieredzētu, sūtīja “stallī pie zirgiem”. Pie šiem darbiem… viņš dažreiz palīdzēja Līzei — vai nu ūdeni pienesdams vai citādi kā pakalpodams. — Arī Līze Janci labprāt ieredzēja, tā ka drīzi viņi viens uz otru cerēja.Jancis jau arī bija stalts jauneklis, gadus 25 vecs, zilām acīm un kupliem gaišiem matiem… Janča tēvs bija muižā bijis par kučieri, un tādēļ kungs viņu bija ielicis lielās, labās mājās par saimnieku. Māte bija jau miruse, tēvs bija vecs un maz vēl tik spēja uzraudzīt saimniecību. — Visādā ziņā Jancim būtu jāprecas un viņš labprāt būtu Līzi vai jau divi reizas pārvedis par saimnieci. Bet Līzes vecāki viņu negribēja par znotu.

“Kas tādam dienas zaglim dos savu meitu!” — viņi jau dažreiz bija teikuši, jebšu arī Līze viņus visādi raudzīja pierunāt un pielūgt. — “Viņš caurām dienām dauzās pa mežu apkārt, gan jau kādreiz lauzīs sprandu. Mājās darbi pa tam stāv nedarīti. Vai gan suns šos ar asti pastrādās…”

Tā Līzes vecāki sprieda par Janci, un taisnība viņiem arī bija. Jancis nebija no sirds slikts cilvēks. Viņš palīdzēja citam, kur tik vien varēja. Bet viņš bija nodevies medībai un šī viņam bija kļuvusi par kaislību… Jancis zināja it labi, kā Līzes vecāki par viņu sprieda. Viņš nogrima domās…

Pa šo laiku sievieši bija nopērušies un jau pa vienam aizgāja uz mājām. Sileniece ar Līzi palika pēdējās. Māte nolika uz lāvas garmeti (kausu) un slotu un tad teica: “Paldies, Laimiņ, par pirtiņu, peries nu tu pate!” Tad abas ar Līzi izgāja un aiztaisīja durvis…

Jancis ilgi noskatījās mātei un meitai pakaļ… Labprāt viņš tagad būtu bijis mājās siltā istabā… Bet viņam jau bija jāslēpjas no ļaudīm… un kādēļ jāslēpjas?

“Tu jau strādā darbu, pie kura tevi citi cilvēki nedrīkst sastapt,” — viņš pie sevis ņurdēja… Janča gara acīm viņa līdzšinīgās uzvešanās kļūdas un trūkumi stādījās priekšā… Un kas pie tā bija vainīgs?

Cilvēkam piemīt vājība, ka, ja viņš kaut kādi noziedzies, tad rauga citiem uzkraut vainu, ka šie viņu pavedinājuši uz nedarbiem. Šī vājība ievērojama jau pašā pasaules iesākumā pie Ādama un Ievas, un viņu pēcnācēji vēl līdz šai baltai dienai nav iespējuši atsvabināties no tās, — tā piemita arī Jancim.

— Nebūtu es tam Mārtiņam padevies, tad šovakar te nesaltu, bet sēdētu ar savu mīļoto Līziņu savās mājās! — tā Jancis rājās par Mārtiņu, bet pie tā piemirsa, ka Mārtiņš bija tikai viņa kalps un ka viņš no viņa katru brīdi varēja atsvabināties, ja viņš tik vājš jutās, ka nespēja vairs atturēties Mārtiņa kārdināšanām. Kā likās, tad Jancis arī to sāka pārdomāt.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Par Miku Skruzīti un Ziemassvētkiem

Kategorijas