Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 26. novembris 00:00

(22. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Atrodam arī Harbinas nomales, vecāko pilsētas daļu, kur atklājas pat baroka stila mājas. Te nu atklājas ne tikai tas, bet arī grausti, kur dzīvo nabagākie, turpat blakus milzīgām augstceltnēm, kas arvien tiek celtas. Jūtamies kā īstā Ķīnā — haosiņš, vietējie ar saviem tuktukiem un riteņiem ved lielas paunas. Pīpināšana, putekļi, miskaste, pakošana un pārvešana. Īsta Ķīna. Beidzot! Nedaudz pat atgādina ainiņu no Indijas ielām, tikai ar ķīniešiem un bez zvēriem.

Šodien ir arī mana vārdadiena. Ķīnā, tāpat kā lielākajā daļā pasaules, to nesaprot. Cik foršas tās latviešu tradīcijas, ar kurām interesanti padalīties! Arča man pasniedz papīra puķītes, uz kurām var izlasīt gudru cilvēku vārdus. No papīra puķītes Arča gan uztapina viesnīcas vestibilā. Un tas piesaista uzmanību. Drīz pie durvīm klauvē darbinieki, kas rokās tur kameru — vēloties iemūžināt mūsu īpašo brīdi. Jāatrunājas, ka nekas nav īpašs — vien vārdadiena. Protams, nesaprot. Vietējie samulst — vai mēs vēlamies šos svētkus atzīmēt vienatnē? Jā, laikam tā būs īstā atbilde.

Nākamais rīts sākas ar lietavām. Maņdžouli mums radījusi iespaidu, ka lietus kā tāds vispār nav iespējams, tāpēc neesam arī nodrošinājušies — ne lietussarga, ne pienācīgu apavu.

Pabrokastojam foršā ēstuvē, kur arī viss par 2 eiro. Tik ideāli, ka valstī, kurā ceļo, nav jābaidās par cenām — visur, kur vien ieiesim, viss būs labi. Varbūt glaunākajās vietās cenas būs līdzīgas Latvijā esošajām. Protams, citādi ir Ķīnas metropolēs Pekinā, Šanhajā, Šenženā.Sākumā sasniedzam upes krastu un tad arī pārcēlāju, lai dotos pāri upei uz tajā esošajām salām. Šāds brauciens funikulierī maksā nedaudz virs 5 eiro, bet skati ir tiešām jauki, un arī kabīnes ir forši iekārtotas! Tikmēr var redzēt, kā vietējie pēc lietus beigām steidz slaucīt salijušās peļķes. Viņi to dara ar slotām, vienkārši izkliedējot ūdeni.

Sasniedzam Saules salu — to, kurā notiek pasaules lielākais ledus skulptūru festivāls. Te ierasti iespējams apskatīt vairāk nekā 2 tūkstošus skulptūru, ko sataisījuši gan vietējie, gan ārzemnieki. Festivāls ilgst no janvāra līdz februārim un ir arī ilgākais festivāls pasaulē! Protams, tagad nekādi ziemas prieki — ārā zied ķirši un pat ceriņi plaukst. Tāpēc apskatām to, ko iespējams šajā laikā, kas mums noteikti tuvāks sirdij.

Saules salā atrodas dažādas atrakcijas, un viena no tām ir “krievu pilsētiņa”. Katrā atrakcijā ir ieejas maksa, par trim eiro saņemam pat “Krievijas pases” kā biļetes un dodamies starp krāsainām dēļu mājiņām, kur iekšā ierīkoti suvenīru veikaliņi. Krievu pilsētiņu apmeklē arī bērnudārzu grupiņas, un tad mums ar katru no tām jāfotografējas. Esam viens no apskates objektiem.

Ķīniešu izpratnē” Krievu pilsētiņa” ir diezgan dīvaina — noplukusi, ar pāris zosīm, kas paņemtas no multenes ainas, kas turpat uzgleznota. Bet vietējie tiešām brīnās par ko tādu kā āra aka un āra tualete.

Apstaigājam arī citas salas puses — ir gan briežu dārzs, kur dzīvnieki izskatās ļoti traģiski, satinušies šņorēs, kur tie iesieti, un visādi citādi nebaroti un nelaimīgi. Sasniedzam vairākus mazus templīšus, iespaidīgas statujas. Pāris foto ar vietējiem. Visvairāk priecē, ka parādījusies saulīte, ātri vien izžāvē mūsu drēbes. Ir pavasaris!

Tepat ir arī polārā pasaule, kur iespējams apskatīt roņus, pingvīnus un pat vali, bet īsti vairs tas koncepts kā zoodārzs mums nepatīk, sevišķi šajās valstīs, kur dzīvnieki redzami vien kā nākamā maltīte.

No salas prom nav tik viegli tikt, maldāmies ielās, bet atklājam, kā te darbojas busi. Dažās mākslas galerijās tomēr nav atļauts ieiet bez īpašas atļaujas — kā tādu dabūt, nav ne jausmas, bet neapgrūtinām sevi ar jauniem uzdevumiem. Apskatām to, kas pieejams, un domājam — forši Harbinā. Te ik dienu redzēt apgūt ko jaunu!

Vakarā pat uzejam milzīgu tirdziņu, kur tiek pārdoti visādi vietējie labumi. Un cilvēks pie cilvēka — gluži kā “normālajos laikos”! Arī nākamā diena ir piepildīta. No rīta gan atkal apmācies, ir arī vēsāks, +7 grādi, tāpēc dodamies pa muzejiem. Pirmais, ko sasniedzam stundas attāluma braucienā ar metro, ir 731. vienība — japāņu koncentrācijas nometne, kur tie Otrā pasaules kara laikā spīdzināja ķīniešus, krievus, mongoļus un korejiešus. Šī ir pasaules lielākā bakteriālo izmēģinājumu bāze. Tā kopā ar Aušvicu tiek saukta par vardarbīgākajām pasaulē. Te tika veikti eksperimenti gan ar cilvēkiem, gan zvēriem. Gāzes kameras, ar mēri inficētas blusas, gangrēnas spridzekļi un viss cits. Izstāde ir milzīga, šausmīgi jau skatīties bildes un lasīt tos stāstus. Lielākais mēris un drauds pasaulē cilvēks jau vien pats ir. Baisi iedomāties, uz ko tas spējīgs un ko tik nav izgudrojis. Diemžēl tas izgudrotais neko labu nesola — ka tik sadalīt pasauli.Komplekss ir milzīgs un tiešām interesants. Un bez maksas. Vien šoreiz jāieskenē tas īpašais ķīniešu kodiņš, lai parādītu, ka esi “zaļš”. Tas pats arī metro, bet tur ir nedaudz sarežģītāk, un mums kods nestrādā, jo nav Ķīnas pilsonības.

Sasniedzam pilsētas darbīgo pusi, kur atrodas pazemes iepirkšanās tuneļi, kas sestdienā ir pārpildīti, tepat ir arī pāris muzeju. Bet arī šajos apmeklējums jāpiesaka laicīgi. Dienu noslēdzam ar milzīgu budistu templi, kur vairākās galerijās parādīts, kā dzīvojuši cilvēki šajā apgabalā. Aukstumā taisīja drēbes pat no zivīm. No zivīm! Harbinā ir tiešām daudz, ko apskatīt un uzzināt, un mums ir par maz dienu, lai redzētu pilnīgi visu. Tomēr to, kas galvenais, esam apskatījuši un nelielu priekšstatu par pilsētiņu guvuši, izbraucot ļoti lielu daļu no tās.Nākamā ir mūsu pēdējā diena Harbinā, un tā ir arī siltākā un saulainākā, +18 grādi. Arī ir tādi sastrēgumi! Lai tiktu uz 11 km attālumā esošo Tīģeru parku, kas ir lielākais Sibīrijas tīģeru rezervāts pasaulē, jāpievar 11 km, bet ar busu tas aizņem gluži kā ar kājām — veselas divas stundas! Visi nu šajā dienā dodas baudīt atrakcijas. Dažreiz izbrīna jaunieši, kas vecākos negrib laist apsēsties arī šādos ceļa gabalos, un vecīši te tiešām ir cienījamā vecumā. Bet tas laikam visā pasaulē tā.

Gluži kā sastrēgumi pārsteigums mūs sagaida arī pašā Tīģeru parkā, kur rindas aizvijas nebeidzamos tālumos. Saprotam, ka nu nebūs šis pasākums lemts. Tomēr nu zinām, kur ir lielāko tīģeru — Sibīrijas tīģeru — rezervāts. Kad 90. gados mežu izciršanas un medību rezultātā šo meža karaļu skaits nokritās līdz 500, 1996. gadā tika atvērts šis rezervāts, kur jau audzēti un pavairoti vairāk nekā 1000 tīģeru. Droši vien vairs brīvībā netiek atlaisti. Tomēr nu Sibīrijas tīģeris ir Ķīnas galveno aizsargājamo zvēru sarakstā.

Atliek vien doties atpakaļ uz centru. Diena ir skaista, ejam citu maršrutu, kur nav tik ekstrēmas mašīnu rindas, un nokļūstam Harbinas sirdī. Apstaigājam tirdziņus, kur dāmas gatavas mesties Arčam virsū kā vilki, lai tikai tas pielaiko viņu pārdotos T kreklus, galvenais, lai velk nost savējo. Ja preci nenopērkam, Arča tiek arī iekaustīts, bet draudzīgi, tā ķīnieši dara. Paklapēšana pa muguru, pa galvu arī skolā ir ierasta lieta.

Un tā jāsaka “atā” Harbinai, “atā” brīvajām, skaistajām dienām. Kāpjam vilcienā, atkal nedaudz aizkavējam rindas, bet viss notiek. Šoreiz vilciens pilns, un arī te ir pāris strādnieciņi ar alus bundžām, kas ļoti labprāt parunājas ar latvieti (protams, ar tulkotāja palīdzību). Nakts vidū vilciens tukšojas, un varam atgulties. Konduktoriem gan tāda paraža — ja kāju pirksti karas pāri soliem ailes vietā, tie, garām ejot, uzsit knipi. Tad brīnās! Pēc 14 stundu brauciena atgriežamies Maņdžouli, esam gatavi atsākt darba cēlienu. Prieks par nelielo izbraucienu un prieks par to, ka Ķīna atdzīvojusies.

Nedaudz par to, par ko runājam savos video! Par vietu, kur paši atrodamies. Maņdžouli pilsētiņa ir lielas stepes vidū. Šādas stepes veidojas apgabalos ar īpašu nokrišņu daudzumu, kad to nav pietiekami, lai varētu augt meži, bet nav pārlieku maz, lai zeme paliktu neauglīga. Šīs stepes parasti atrodas starp mežu un tuksnešiem — tie ir plakani zemes gabali, kas pārklāti ar zāli. Tagad gan zāle vien atgūstas no ziemas sasaluma, tāpēc vēl zaļumu gaidām.

Šādi “zālāji” ir visapkārt pasaulei, vien katrā pasaules malā tos sauc citādi: dienvidamerikāņi šādas pļavas dēvē par pampām, ASV tās tiek sauktas par prērijām, Āfrikā par savannu, bet Centrālāzijā un arī te šo dēvē par stepi. Šādas stepes aizņem apmēram ceturto daļu no Zemes platības. Turklāt mēs atrodamies vienā no lielākajām stepēm pasaulē! Mongolijas—Mandžūrijas stepe ir 887 300 kvadrātkilometru platībā un plešas no Gobi tuksneša līdz Sibīrijas mežiem uz ziemeļiem. Kādi tad te ir laikapstākļi? Aukstas ziemas (ko pieredzējām) un karstas vasaras, ko vēl gaidām. Te bieži ir arī savvaļas ugunsgrēki. Zāle no tiem atgūstas ātri, bet koki ne, tāpēc te atrodam vien trīs eksemplārus.

Kas tad šajā stepē dzīvo? Ir stepes rubeņi, irbes, fazāni (kas ievesti no ASV). Ir arī stepju murkšķis, mongoļu vilki un ēzeļi. Arī mongoļu gazeles un zirgi, lapsas, grifi. Šo stepi apdzīvo arī cilvēki — ne tikai mazajās Maņdžouli un Zabaikaļskas oāzēs, bet arī īstajā prērijā, un tās ir mongoļu klejotāju ciltis. Tie pārvietojas ar zirgiem un dzīvo lielās pārnēsājamās teltīs. Pārtikā izmanto tos pašus zirgus — gan pienam, gan gaļai. Mongoļiem ir arī liela muzikālā kultūra ar visdažādākajām tradicionālajām mongoļu dziesmām. Īstus klejotājus paši vēl neesam sastapuši, bet vēl jau laika gana!

Nedaudz parunāsim arī par ķīniešu virtuvi. Ķīniešu ēšanas kultūra kopumā ļoti atšķiras no rietumnieku paradumiem. Pirmkārt, ķīniešus neuztrauc uzturvielas, ko tie gūst no maltītes, svarīga ir ēdiena garša, krāsa, aromāts un, protams, svaigums. Te maltītes ierasti sastāv no četrām pārtikas grupām: graudaugiem, dārzeņiem, augļiem un gaļas. Laktozes nepanesības dēļ ķīnieši reti lieto piena produktus, un tos nav viegli atrast veikalos. Tos ķīnieši aizstāj ar tofu, kas satur arī lielu daudzumu olbaltumvielu un kalciju. Dārzeņi, augļi un gaļa parasti ir svaigi un ļoti reti tiek lietots kas konservēts — vien minimāli, uz pavisam maza šķīvīša. Populārākas ir konservētās olas jeb “tūkstoš gadu vecās olas” un sālītas vai kaltētas zivis. Kopumā ķīnieši konservētus vai saldētus ēdienus ēd ļoti reti. Arī rietumnieku iecienītos desertus, kā, piemēram, cepumus, kūkas, pīrāgus un saldējumu, ķīnieši ēd tikai īpašos gadījumos — dzimšanas dienās un kāzās. Pēc maltītes desertā ierasti tiek ēsti sezonas augļi, kas te ir arī ziemā — no Ķīnas dienvidiem augļi ceļo pa visu valsti! Citi deserti ir sarkano pupiņu zupa, saldā baltā lotosa zupa un papaijas zupa.

Ķīnieši reti uzturā lieto eļļā vārītus vai fritētus ēdienus. Rietumu pasaulē ķīniešu restorānos tādus var atrast vien tāpēc, ka tur strādājošie pielāgojas rietumnieka garšas kārpiņām. Te tā nav, un varbūt tāpēc arī tik ļoti manāma liekā svara un augsta asinsspiediena atšķirība. Kopumā Ķīniešu virtuve ir viena no mūsu mīļākajām, un tā garšu daudzveidība katru dienu ļauj baudīt ko pavisam neierastu!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas