Visā, ko dara, meklē prieku un pašizaugsmi

2021. gada 26. novembris 00:00

232

Visā, ko dara, meklē prieku un pašizaugsmi

Nesen 24. dzimšanas dienu atzīmēja aizkraukliete Laura Lukēviča. Jau no bērnības pa visām vīlēm ārā lauzies mākslinieciskais gars, kas, gadiem ritot, ieguvis konkrētāku veidolu. Jauniete pati ir kā mākslas darbs, ko nevar ielikt nevienā rāmītī.

Skorpionu saiets

Agrāk Laura ļoti bēdājās, ka dzimšanas diena ir novembrī, nevis kādā saulainā vasaras mēnesī, bet nu viņa atzīst, ka arī šim laikam ir sava burvība. “Ģimenē esam astoņi “skorpioni” — kārtīgs midzenis! Bet kaut kā savstarpēji dzīvojam visai draudzīgi, jo radiniekus neizvēlas. Reizēm jubilejas svinam visi kopā. Citiem ir ģimenes saieti vasarās, mums ir “skorpionu” saieti novembrī,” iesmej jubilāre. Šogad aizkraukliete dzimšanas dienu nosvinēja savās lauku mājās kopā ar ģimeni. “Man nav nekā tuvāka par ģimeni. Ar mazo brāļa meitu uzcepām kūku un uztaisījām svētku pusdienas. Brāļa dēls vēlēja, lai man viss ir forši un es skaldu malku biežāk. No rīta es uzvilku kleitu, apēdu kūku, tad pārvilku treniņbikses un — aidā malku krāmēt! Māja jātur siltumā neatkarīgi no tā, ir dzimšanas diena vai nav. Mamma pasniedza ārkārtīgi skaistu pušķi, salasīja pēdējās pagalma puķes. Kurš to būtu domājis, ka es kādreiz novembra aukstumā saņemšu nevis ziedu veikala puķes, bet pagalmā salasītas atraitnītes, kliņģerītes un mārpuķītes! Iepriekšējā dzimšanas dienā devos ārā dabas takās, iekarināju guļamtīklu un domāju visādas sev svarīgas lietas. Man dzimšanas diena ir atskaites punkts jaunajam gadam, nevis 1. janvāris. Ikviens sveiciens ir mīļš. Bieži gan samulstu, pasarg dies', ja vēl sāk dziedāt “Daudz baltu dieniņu!”, tad vispār nezinu, kur likties.”

Vecāki dod radošo brīvību

Kā Laura saka, viņai bijusi “visai feina bērnība”. “Man bija liela radošā brīvība, es varēju izpausties, kā vēlējos, neviens nejautāja, kāpēc mans skapis pēkšņi ir četrās dažādās krāsās nokrāsots, kāpēc uz balkona sazīmētas margrietiņas, kādēļ trauki saķēpāti, vai kāpēc pie sienām ir ar skoču salīmēti Ziemassvētku rotājumi. Vecāki atbalstīja visas manas radošās izpausmes, es to novērtēju, jo zinu, ka dažiem draugiem neļāva neko pat līmēt uz sienām. Bet, kā tad var zināt, kas bērnam patīk, ja ierobežo kaut kādā veidā?” bērnības mākslinieciskās izpausmes atminas Laura. Bezrobežu izpausme, brīvība mākslā jubilārei ir joprojām. Pirms trīs gadiem ģimene iegādājās vecu lauku namiņu Daudzevā, un Laura to var renovēt, kā vien pašai tīk. “Nezinu, cik krāsu spaiņi tur iztērēti, bet droši varu teikt, ka pieredze jau tik liela, ka varu sludinājumu portālā ss.lv pieteikties vakancei — krāsotājs.”

Blēņas — normāla padarīšana

Bērnībā aizkrauklietes hobiji mainījās pa dienām. Vienu dienu meitene izdomāja darināt rotas, otrā dienā taisīt plauktus no žoga dēļiem. Vēlāk viņa iestājās Aizkraukles Mākslas skolā. Tur gan nonāca nejauši, aizejot līdzi draudzenei. Kā pati teic, tipiskais stāsts — draudzene nepabeidz, un tu tikai turpini iet. “Tur bija forša bezrūpība, mēs darījām muļķības un daudz smējāmies, braucām zaļajās praksēs un kur tik vēl ne. Nereti skolotājas bija piktas, bet bieži smējāmies kopā. Sveiciens visām mākslas skolas skolotājām! Bērnībā tika darītas arī blēņas, bet tās man blēņas nelikās kā blēņas, bet nu tāda normāla padarīšana. Piemēram, es gāju Aizkraukles bērnudārzā “Zīlīte”, bet tad tur bija kāda remonta pauze vai kas cits, un nācās iet uz otru bērnudārzu — “Auseklīti”. Man tur tā ļoti nepatika. Mamma ļāva iet vienai uz dārziņu, es biju diezgan patstāvīga. Vienreiz pa ceļam satiku draudzeni, kura devās uz skolu. Mazliet parunājām, izdomāju, ka iešu labāk pastaigāt. Satiku kādu kundzi, kura turpat birzītē lasīja bērzlapes, palīdzēju viņai un tad gāju pie mammas uz darbu. Lieki teikt, ka viņa bija šokā un pārsteigta, laikam bērni nemēdz ierasties pēc dārziņa jau pusdienlaikā, bet man ļoti gribējās ēst. Šeit arī mana patstāvība beidzās.”

Jāatrod kaifs

Pēc mākslas skolas un 9. klases absolvēšanas jubilārei bija doma “aizlaisties” uz Rīgu. Laura atzīst, ka sākumā bija bailīgi, bet vēlme pamēģināt bija spēcīgāka. “Izvēlējos skolu, kur stāties, bet iepriekšējā vakarā draudzene atsūtīja ziņu, ka citā — labākā — skolā ir tā pati programma — reklāmas dizains. Tad nu četrus gadus centos saprast, kas tā māksla, dizains un reklāma ir. Devos uz pasākumiem, apmeklēju teātri, kino, vārdu sakot, izmantoju savas skolēnu apliecības atlaižu priekšrocības, uz baleta un operas mēģinājumiem varēja tikt par 20 centiem! Pēc četriem gadiem Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā iestājos Mākslas akadēmijā jeb hobija skoliņā, turpināju tur studēt grafisko dizainu un iepakojumu. Tur tapa ļoti daudz un dažādi darbi, es centos atrast jebkurā uzdevumā kaut ko tādu, lai man ir jautri to darīt, jo četri gadi nav joka lieta, jāatrod kaifs. Veidoju cepumu iepakojumu ar nosaukumu “Laimīgais komunaļņiks”, taisīju skārda bundžās mazas scenogrāfijas, iemācījos rakstīt japāņu valodā (dažus vārdus), gleznoju uz šīfera un taisīju mobilo aplikāciju vājredzīgiem cilvēkiem ar mākslīgā intelekta palīdzību,” stāsta aizkraukliete.

Nepazaudēt dzīvesprieku

Šovasar Laura absolvēja akadēmiju un ieguva bakalaura grādu, tagad strādā reklāmas aģentūrā. Visvairāk viņai patīk zīmēt ilustrācijas. “Mans mazais sapnis ir kādreiz sazīmēt ilustrācijas kādai grāmatai. Vismīļākās man ir bērnu grāmatas, tur ir tik neticamas lietas un notikumi, kuri bērniem šķiet pilnīgi “okei”, jo viņi vēl nav sasmēluši pilnu galvu ar to, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Viņi smejas par dīvainiem vārdiem un notikumiem. Man šķiet, ka nepazaudēt dzīvesprieku ir svarīgi, nesen izpildīju internetā vienu testu pa jokam, tur varēja uzzināt savu iekšējo vecumu. Izrādās, man ir pieci gadi! Tur bija teikts: “Nav nozīmes, kāds ir tavs īstais vecums — tev ir bezbailīga un piedzīvojumu kāra dvēsele, un tu neuztver sevi pārlieku nopietni.” Tā nu es cenšos tā dzīvoties.

Mirkļu dokumentētāja

Viens no Lauras vaļaspriekiem ir fotografēšana. “Man patīk dokumentēt mirkļus. Tētis savulaik arī daudz bildēja ar analogo kameru, un man patika pāršķirstīt visus ģimenes albumus, jau no galvas zināju bildes, bet tāpat skatījos. Pielēca, ka “īstās” filmas un seno laiku fotogrāfijas ģimenes albumos man vizuāli patīk tāpēc, ka tās neizskatās kā realitātes kopija. Tas ir sagrozīts īstenības pārstāsts. Agrāk man bija digitālā kamera, es mēģināju visādi izpausties un bildēt kāzas un portretus, ja man palūdza, jo es īsti nemāku atteikt, bet tas nav mans lauciņš, es neprotu likt cilvēkiem pozēt, man šķiet, ka tad viņi izskatās kā no katalogiem. Tagad pārsvarā ņemu līdzi analogo kameru, to arī droši var ņemt, braucot uz citām valstīm — vismaz neviens negrib nozagt. Ar filmiņkameru tu nekad īsti nezini, kāda bilde sanāks. Esmu pabijusi kādās 13 valstīs, vēl ir daudz vietu, kur gribētos aizbraukt. Vecāki piedzima Sibīrijā, tur arī esmu reizes četras viesojusies, tie ir mani tālie lauki, ar autobusu gluži neaizbraukt, bet tā ir tāda vieta — tas plašums, kalni un cilvēki. Uh!”

Kūleņo pa dzīvi

Iedvesmu jubilāre rod visur, tas var būt visparastākajās un neparastākajās vietās. “Reizēm, ejot pa ielu, nāk pretī kāds interesants cilvēka tipāžs, es izdomāju šim vārdu un stāstu. Kas viņš varētu būt, kur dzīvo, kādas ir mīļākās konfektes. Es nezinu, vai ir tāds vārds “stāstniecība”, bet man patīk stāstniecība. Vai arī darbā veidoju reklāmu kādam lielam uzņēmumam, piemēram, “Makdonaldam”, un paralēli kladē sazīmēju savu izdomāto alternatīvo reklāmu. Viena reklāma maizei, otra — priekam.” Vaicāju, kā Laurai izdodas saglabāt optimismu. Diža noslēpuma nav, tas viņai ir klātesošs kopš bērnības. “Nezinu, vai to var pārmantot gēnos, bet maniem vecākiem ir laba humora izjūta, viņi ir atvērti cilvēki. Ar tēti pirms pāris gadiem devāmies uz kalnu slēpot, ne es protu slēpot, ne viņš. Stāvam abi apjukuši kalna augšā pirmo reizi, skatāmies, kā citi laižas lejā, un tētis saka — nu, braucam! Es stāvu. Vispār neko nesaprotu, kā tas jādara? Šis nobrauc lejā, es arī, jo neies jau uz dupša šļūkt, un — aidā taisni iekšā paugurā, un kūlenis! Katra slēpe uz savu pusi. Nu un tā es kūleņoju pa dzīvi, ne vienmēr sanāk, bet mēģinu.”

Staburags.lv ARHĪVS

Visā, ko dara, meklē prieku un pašizaugsmi

Kategorijas