“Gulbja” pavēlniece

2021. gada 26. novembris 00:00

184

Viņa adrenalīnu ķer visur, kur vien iespējams — gaisā, uz zemes un ūdens. Īpašu baudu sagādā tieši ūdens. Ne velti viņas horoskopa zīme ir Vēzis. Viss sākās Zviedrijā. Tad devās uz Portugāli, kur kuģu lietas mācījās pie viena veca kapteiņa. Zināšanas nostiprināja tepat Rīgā. Stāsts ir par kuģīša “Gulbis” kapteini Anitu Tepferi.

Vasaru Anita aizvadīja Koknesē kā kuģīša “Gulbis” kapteine, tā sagādājot ne vienam vien pārsteigumu. Dažs labs stiprā dzimuma pārstāvis, ieraugot kapteini brunčos, sākumā pat šaubījās — vai maz uz kuģa kāpt? Taču brauciena beigās saprata, ka uztraukumam nebija pamata un jaukā kapteine peldlīdzekli vada tikpat labi kā vīrieši.

Pie datora negrib sēdēt

— Esat koknesiete?

— Aizkraukliete. Esmu dzimusi un augusi Limbažos, sasniedzot pilngadību, pārcēlos uz Rīgu. Pēdējos trīs gadus, īpaši vasarā, dzīvoju Aizkrauklē.

— Kur jums pagāja mācību gadi?

— Vidusskolu pabeidzu Valmierā, izmācījos par pavāri. Šajā profesijā pastrādāju gadus divus, ne vairāk. Tad pievērsos ekonomikas studijām. Man jau deviņus gadus ir savs uzņēmums, nodarbojos ar grāmatvedības un nekustamo īpašumu lietām.

— Koknesieši un viesi jūs iepazinuši kā kuģīša “Gulbis” kapteini. Kā jūs tikāt līdz kuģa stūrei?

— Mācoties ekonomikas jomā, ilgi sēžot pie datora, sapratu, ka man gribas kaut ko darīt ārā. Tā es izvēlējos kuģus. Man vienmēr ir interesējis viss, kas saistās ar tehniku, kuģiem, ūdeņiem. Aizkrauklē pie pašas mājas ir Daugava. Man gribējās vasaru pavadīt vēl vairāk uz ūdens. Atradu darba piedāvājumu un pieteicos. Tā tas aizgāja.

— Jūs bijāt vienīgā pretendente?

— Bijām vairāki, izvēlējās divus. Man, protams, sākumā bija grūtāk, jo esmu sieviete. Sievietēm uz kuģiem sevi grūti pierādīt, bet man izdevās.

Mācās Portugālē

— Kas bija tas grūdiens, kas jums lika to mācīties, iegūt vadīšanas apliecību?

— Laikam vīrs. Viņš ir zviedrs, dzīvo pie ūdeņiem. Tur visapkārt ir jahtas, kuģīši, cilvēki dzīvo uz ūdens. Man tas ļoti iepatikās. Latvijā šī joma nav attīstīta — ne ūdenssports, ne citas aktivitātes. Man gribētos to arī Latvijā darīt, ne tikai aizbraucot uz Zviedriju.

— Kur jūs apguvāt kuģošanas prasmes?

— Daudz darīju patstāvīgi. Kādu laiku mācījos Portugālē pie viena veca kapteiņa, tad “Rīgas pilsētas jahtklubā”, kur notiek starptautiska mēroga apmācības.

— Vai mācību laikā atgadījās kādi interesanti piedzīvojumi?

— Ir visādi gājis. Laikam interesantākais bija, ka pa kluso naktī, bez atļaujas, bijām paņēmuši laivas un paši mēģinājām braukt. Arī kopīgi piedzīvojumi komandā, kur viens otru cenšas iznest cauri.

Skaistums pamanāms no ūdens

— Jums patīk braukt tikai pa ūdeņiem vai arī pa sauszemi?

— Man patīk braukt arī pa ceļu, bet pie zemes piebraukt no ūdens. Tas ir pavisam citādi, nekā ceļot pa sauszemi. Piemēram, Grieķijā, kur ir ļoti skaisti, ja no ūdens vēro sauszemi. Ar mašīnu braucot, dabas ainavas un citu skaistumu nav iespējams saskatīt.

— Jūs jau nosaucāt trīs valstis, Latvija — ceturtā. Gan jau jūsu ceļotājas pieredze ir daudz lielāka?

— Uz valstīm, ko nosaucu iepriekš, pati esmu bijusi pie stūres, taču ļoti daudz esmu bijusi citur, bet ne kā kapteine, un ko nevarētu uzskatīt par savām valstīm. Tur esmu bijusi kā tūriste.

— Sauszemes transportlīdzekļu vadītājiem ir noteiktas kategorijas. Vai līdzīgi ir arī ar ūdenstransportu?

— Protams, bet citādāk. Sākot no metriem — 12 vai 24 metri, bura vai motors, iekšējie vai piekrastes ūdeņi un tā tālāk.

— Esat vadījusi arī burukuģi?

— Jā.

— Kāda ir jūsu kvalifikācija?

— Pagaidām man starptautiski ir C1 līmenis. Esmu visu nokārtojusi, praksi izgājusi, šovasar nepaspēju nokārtot formalitātes CSDD.

Vīrieši sākumā neuzticas

— Šovasar bija pirmā patstāvīgā sezona, kad pārvadājāt ekskursantus?

— Jā.

— Kādas izjūtas pārņem, kad jāvadā noteikts skaits cilvēku?

— Visgrūtākais bija pirmais mēnesis, arī kovids īsti neatkāpās. Sākumā nebija skaidrs, kā visa sistēma darbosies — biļešu pārdošana, pasažieru drošība, kuģis, arī par iemaņām vēl nebiju perfekti pārliecināta. Pēc tam pieradu.

— Vai gadījās, ka, ieraugot kapteini — sievieti —, kāds no pasažieriem negribēja kāpt uz kuģa?

— Bija gan. Īpaši gados vecāki vīrieši, mani ieraugot, sākumā negribēja nekur doties. Brauciena beigās viņi bija patīkami pārsteigti, ka arī sieviete var vadīt kuģi tikpat labi kā vīrieši.

— Jūrniekiem esot teiciens, ka sievietes uz kuģa atnesot nelaimi.

— Tā saka. Bet, kā mēs ar otru kapteini norunājām, ka tās ir blondīnes, nevis tumšmates.

— Vai braucienu laikā atgadījušās kādas kļūmes?

— Līdz Jāņiem kuģītim bija problēmas ar motoru. Tieši Jāņos apstājās motors. Tajā laikā kāda ģimene svētkiem bija noīrējusi kuģīti, un visi dabūja airēt malā. Manu maiņu laikā reizes trīs atgadījies, ka saplīst motors. Taču dzinēju nomainīja, un turpmāk viss bija kārtībā.

Pie motocikla stūres ķer adrenalīnu

— Biedrības “Pērses krasts” rīkotajā fotokonkursā jūs ieguvāt godalgu. Vai nodarbojaties ar fotografēšanu?

— Nodarbojos, bet ne profesionāli. Kad brauc pa Daugavu, ir tik skaisti skati, ka visu laiku gribas fotografēt.

— Pastāstiet vēl par saviem vaļaspriekiem!

— Man interesē viss par nekustamajiem īpašumiem. Arī meži, to atjaunošana, dabas aizsardzība. Vēl man patīk dejot, spēlēt basketbolu. Būtībā man patīk viss, kas saistīts ar bumbu. Pirmajā vietā man ir ūdenssports. Ļoti interesē motocikli, tajā skaitā arī ūdensmotocikli.

— Ar tiem jūs arī braucat?

— Jā, braucu gan pa ūdeņiem, gan pa šoseju.

— Tad jūs esat daudzpusīga transportlīdzekļu vadītāja!

— Jā, man patīk tas adrenalīns, ko dod motocikla, īpaši ūdensmotocikla, vadīšana. Man patīk to visu izdzīvot un izbaudīt.

— Esat laba peldētāja?

— Laikam jau no ūdens nebaidos. Peldēt, protams, jāprot, citādi nedrīkst vadīt kuģi. Bet tā īsti kapteiņi peldēt nemaz negrib, bet gan sēdēt uz klāja.

Pēc piecām dienām grib mājās

— Jūsu vīrs ir zviedrs. Kur jūs iepazināties?

— Manā iepriekšējā darbavietā. Tas bija pirms padsmit gadiem. Viņš bija no Zviedrijas iebraucis Latvijā. Viņam bija vajadzīga palīdzība dzīvokļa lietā, un tā mēs iepazināmies. Vīrs tagad vairāk dzīvo Latvijā, bet bieži brauc uz Zviedriju. Mūsu pamatdzīvesvieta ir te.

— Kā zināms, Zviedrija starp pasaules valstīm izcēlās ar atšķirīgu pieeju pret koronavīrusu.

— Zviedri to visu uztver daudz vienkāršāk. Cilvēki nav tā ierobežoti, viņi nekad nav valkājuši maskas. Arī Zviedrijā daudz slimoja. Pret potēšanos viņiem ir citāda attieksme. Ja jāiet potēties, to arī dara. Te tā nav. Neklausa, ko saka valdība.

— Liela daļa jūsu vienaudžu dzīvo un strādā ārzemēs. Jūsu situācijā tas būtu ļoti vienkārši. Vai jums nav gribējies doties prom no Latvijas?

— Man Latvija ir mīļa un dārga. Ja es kaut kur aizbraucu, pēc piecām dienām man jau gribas atpakaļ. Es divas reizes esmu gatavojusies dzīvot citur, bet tā arī neesmu varējusi aizbraukt no Latvijas. Man visu labo no citām valstīm gribētos atvest uz Latviju, lai tikai cilvēki nekur nebrauktu prom.

— Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai kaut daļa atgrieztos?

— Man grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo es nesaprotu, kāpēc šie cilvēki ir aizbraukuši. Man liekas, ka jebkurā valstī, arī Latvijā, var dzīvot labi.

— Kā jūs sevi raksturotu?

— Atvērta, pozitīva, vienmēr atsaucīga. Aktīva, radoša, piedzīvojumu alkstoša.

— Jūs sevi sauktu par pasaules iekarotāju?

— Simtprocentīgi nē. Es mazliet baidos no nezināmām lietām. Okeānā gan es neskrietu. Man sākumā vajag visu izpētīt.

— Vai koknesieši un viesi jūs satiks arī nākamajā sezonā?

— Ar nepacietību gaidu maiju, kad atkal varēšu kuģot pa Daugavu.

Pieturzīmes.

◆ Anita Tepfere.

◆ Dzimusi 1985. gada 30. jūnijā Limbažos.

◆ Rīgas Tehniskajā universitātē iegūts maģistra grāds būvuzņēmējdarbībā un nekustamo īpašumu vadīšanā.

◆ Precējusies, vīrs Jānis Markuss Andžs ir uzņēmējs.

◆ Kuģīša “Gulbis” kapteine Koknesē, darbojas privātbiznesā.

◆ Horoskopa zīme — Vēzis.

Staburags.lv ARHĪVS

“Gulbja” pavēlniece

Kategorijas