Projekta laikā izpēta Kokneses muižas pils vēsturi

2021. gada 26. novembris 00:00

Viens no biedrības “Pērses krasts” šogad īstenotajiem projektiem bija “Kokneses muižas pils vēsturiski mākslinieciskā izpēte”. Tas bija nepieciešams, lai iegūtu uz zinātniskām metodēm balstītu pētījumu par pils pastāvēšanas vēsturi. Saistībā ar to tiešsaistē norisinājās projekta noslēguma pasākums “Atklāj zudušo Koknesi!”.

Viena no kultūrvēsturiskajām liecībām Kokneses parka teritorijā ir muižas pils, no kuras mūsdienās palikušas vien drupas. Vēloties aktualizēt Kokneses Jaunās pils nozīmi, arhitektoniskās un vēsturiskās vērtības, kā arī informēt plašāku sabiedrību par pils būvniecības vēsturi un kādreizējiem notikumiem, kas noteica muižas pils attīstību, biedrība “Pērses krasts” īstenoja projektu “Kokneses muižas pils vēsturiski mākslinieciskā izpēte”. Tas tika atbalstīts Latvijas Valsts mežu un Valsts kultūrkapitāla fonda Zemgales Plānošanas reģiona īstenotajā “Zemgales Kultūras programmā 2021”.

Vairāku stāvu būve

Par Kokneses muižas pils izpēti stāstīja mākslas vēsturniece un Latvijas kultūras mantojuma pētniece Guna Ševkina. Izpēte tika veikta šogad vasarā un rudens sākumā.

Kokneses muižas pils celtniecību pasūtīja aristokrātu muižnieku Lēvenšternu (vācu val. — Löwenstern; Löwe — lauva, Stern — zvaigne) dzimta, kas Latvijā uzturējās kopš 14. gs. Savu dižciltību tā nostiprināja, gūstot ierakstu Vidzemes bruņniecības un Igaunijas bruņniecības matrikulā. Dzimtas ģerbonī attēlots uz pakaļkājām pacēlies lauva, virs tā — zvaigznes. Lēvenšterni īpašumu Koknesē no Šuvalovu dzimtas iegādājās 18. gs. 80. gados. 19. gs. beigās muižas īpašnieks bija Otto Karls Nikolajs fon Lēvenšterns, kurš jaunas kungu mājas projektu uzticēja vācu arhitektam Karlam Neiburgeram.

Pils bija paredzēta kā vairākstāvu būve ar interesantu būvmasu kārtojumu. Metu apkopojums gan nav atrodams pilnā komplektācijā — trūkst dažu projekta lapu. Telpām bija paredzēts grezns interjers. Interesanta detaļa bija ziemas dārzs, ko mēdza saukt par siltumnīcu. Viena no ziemas dārza funkcijām bija aukstajā laikā radīt parka klātbūtni.Pils celta vāciskās neorenesanses stilā. Plānojums bija tam laikam klasisks un tradicionāls, telpas iedalāmas trīs grupās. Pirmā bija saimnieciskās nozīmes telpas, otra telpu grupa bija reprezentatīvā, kurā uzturējās paši īpašnieki, tā bija arī pati greznākā daļa. Trešā telpu grupa bija paredzēta privātajām vajadzībām.

1905. gadā nenoposta

1900. gada Kokneses muižas apkārtnes kartē jau ir iezīmēta liela pils, kas liecina, ka ap to laiku pils jau bijusi. Spriežot pēc attēliem, jāsecina, ka K. Neiburgera projekts nav īsti realizēts. Kāpēc? Arhitekts miris 1897. gadā. Iespējams, viņš būvdarbus iesāka, taču nepabeidza, tos pabeidza cits arhitekts — Vilhelms Neimanis. Līdz ar to darbu gaitā projektā varēja ieviest korekcijas. Vēl viens no faktiem saistīts ar 1905. gada revolūciju, it kā pils būtu dedzināta un postīta. Tā gan nav bijis, un par to liecina arī attēli. Tomēr pils bijusi nozīmīga 1905. gada notikumos. Pili savā pārziņā pārņēma revolucionāri, un pils pagrabos tika turēti sagūstītie muižnieki ar savām ģimenēm, kuri bēga prom, cenšoties izvairīties no nemieriem. Pēc revolūcijas apspiešanas, kad sāka darboties soda ekspedīcija, pils atkal bija iesaistīta šajos notikumos — te atradās viens no soda ekspedīcijas štābiem, tikai šoreiz pagrabos nokļuva nemiernieki. Kā uzsvēra Guna Ševkina, noteikti vērts būtu izpētīt Kokneses pagasta skrīvera Jāņa Krodera personību. 1907. gadā laikraksta “Brīvais Vārds” publikācijā “Rīgas apriņķa revolūcijas apsūdzības raksta saturs” vēstīts: “Kaujas organizācijas vai milicijas loceklis viņš nebijis. [..] Kokneses pilī viņš bijis tikai divas reizes, kad tur ievesti savaņģotie [sagūstītie] muižnieki un kad tie aizvesti uz Rīgu. [..] Viņš pa visu dumpja laiku tikai nopūlējies ar to, lai novērstu kādus varas darbus [vardarbību], tāpēc arī Koknesiešos [Koknesē] ne pati muiža, nedz pusmuižas netikušas ne postītas, nedz dedzinātas.” Krodera rīcība raksturojama kā spilgts pilsoniskās aktivitātes piemērs.

Skolu neuzceļ

Pirmais pasaules karš jau atstāj pamatīgas posta pēdas. Zināms, ka frontes līnija bija pa Daugavas ceļu, kur vienā krastā bija izvietojies Krievijas impērijas karaspēks, otrā — Vācijas armija, līdz ar to pils bija labs mērķis artilērijai. Kauju dēļ pils piedzīvo bojājumus, īpaši cieš dienvidu fasāde un tornis. Pēc kara pilī bija iecerēts izveidot pagasta skolu, bija arī citas idejas, diemžēl neviena no tām netika īstenota. Pēc tam pils sāka lēnām brukt.

Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, 1935. gadā Koknesē apmeklējot Pļaujas svētkus, esot apskatījis pils drupas. Vēlāk, dodoties uz izlaidumu Pļaviņu ģimnāzijā, Kārlis Ulmanis pa ceļam iegriezies Koknesē un vēlreiz aplūkojis šīs drupas un piebildis, ka būtu labi, ja to varētu pārbūvēt skolas vajadzībām.

Vēl 40. gadu fotoattēls liecina, ka pils drupas ir saglabājušās. Visticamāk, tās sabrukušas laika gaitā. Pastāv arī versija, ka 50. gados palikušie būvmateriāli izmantoti privātajā celtniecībā.

Viss skaistums palicis pagātnē un vairs nav atgūstams. Tomēr mūsdienās ar radošo industriju pieeju, veidojot maketus un līdzīgus objektus, var gūt priekšstatu par to, kā viss reiz bijis. Pētījuma rezultātus biedrība izmantos, lai izstrādātu zudušās Kokneses muižas pils 3D virtuālo rekonstrukciju un izveidotu unikālu pils ēkas maketu.

Jauns fenomens

Par radošo industriju nozīmi lokālās kultūrvides veidošanā stāstīja Ekonomikas un kultūras augstskolas (EKA) studiju programmas “Kultūras vadība” direktore docente Jeļena Budanceva. Definīcijā teikts — aktivitātes, kas balstās uz individuālo vai kolektīvo radošumu, prasmēm un talantu un kuras, izveidojot un izmantojot intelektuālo īpašumu, spēj celt labklājību un radīt darba vietas. Radošās industrijas rada, attīsta, ražo, izmanto, izrāda, izplata, saglabā produktus, kam piemīt ekonomiska, kultūras un/vai izklaides vērtība. Tās ir samērā jauns fenomens. Ko darīt ar pamestajām teritorijām, rūpnīcām un citām vietām? Kā piešķirt tām otru mūžu? Izmantojot mākslinieku idejas, kultūrvēsturisko mantojumu, mēģināt to visu kapitalizēt, ne komercializēt. Ne vienmēr gūt peļņu, bet attīstīt jaunas darba vietas. Kurām nozarēm mūsu valstī saistošas radošās industrijas? Ko var izmantot lokālās kopienas, lai kļūtu populāras un attīstītos uz radošo industriju pamata? Viena no stratēģijām ir kultūras mantojuma saglabāšana caur radošajām industrijām. Viens no interesantajiem veidiem ir nosaukt sevi par kaut ko. Piemēram, Košice sevi nosaukusi par mediju mākslas pilsētu un rīko dažādas aktivitātes. Otra iespēja ir rezidenču programma. Latvijā pazīstamākā ir Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja. Nākamā iespēja ir festivāli. Tajos ne vienmēr vajadzīgas milzu skatuves, tehniskais aprīkojums un slavenību klātbūtne. Lai vietu attīstītu, noder jebkas. Latvijas piemērā Jeļena Budanceva uzsvēra kultūras mantojumu un rosināja Kokneses iedzīvotājus, uzņēmējus un organizācijas domāt radoši un īstenot kopīgas sadarbības idejas vietējās sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanai, piedāvājot radošo industriju piemērus.

Var palīdzēt digitalizācija

Pašlaik populāra tendence ir sasaistīt kultūras mantojumu un digitalizāciju. Tagad dzīvojam kovida apstākļos, kad ir ierobežota pasākumu pieejamība. Tāpēc var palīdzēt digitalizācija.

Attīstot radošās industrijas, jāzina, ko gribam panākt savai kultūrvidei? Vairāk tūristu? Vietējo vai ārzemju, jo tās ir divas dažādas kategorijas. Vai vairāk darba vietu? Jaunu infrastruktūras objektu izveidi vai kultūras un izklaides pasākumus? Jebkurš jauninājums rada pārmaiņas. Pirms katru ieviest, ir jāapdomā, kāda pēc tā ir nepieciešamība un vai no tā būs kāds ieguvums, vai tas nesagraus jau esošo. “Mums Koknesē kultūrvēsture ir ļoti bagāta. Izpētot un atrodot notikumus, ar radošo industriju palīdzību varam tos atdzīvināt,” noslēgumā bilda Ita Lejiņa, biedrības “Pērses krasts” vadītāja.

Staburags.lv ARHĪVS

Projekta laikā izpēta Kokneses muižas pils vēsturi

Kategorijas