2020. gada vīna teiksmas

2021. gada 23. novembris 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags” 9. novembra numurā.)

Spurdzis

Kur strādāju es, tur vīnogulāji visur zemāki par mani — vairāk liekšanās, locīšanās, bieži vien tupus, kņupus, rāpus... tās nebija mīkstas taciņas starp odziņām, rāpoju un līkņāju pa akmeņiem nosētu zemi. Ei, nāc paskaties, nāc paskaties... visi tiekam saukti. Meitene vīnogu krūmā putna ligzdu uzgājusi. Ligzda, padziļa bļodiņa, piesegusies ar tām pašām vīnogu lapām un zariem. Tieši tobrīd saimnieka uz lauka nav, toties ir viņa papucis, kurš ik pa brīdim pabrauc to vīnogu kravas traktoru tālāk, tad nu viņš aizgūtnēm sāk par šiem ligzdotājiem šo un to — ka tas putns le chardonneret esot īsts skaistulis, ar koši sarkaniem vaigiem un koši dzelteniem volāniem spārnos. Ligzdas būvnieks, kā jau daudzos citos gadījumos, ir mātīte, kas nedēļas laikā to stingro groziņu sačubina, tēviņš iekšā nejaucas, bet turas tuvumā, un pēc tam jau viņš viņu baros, kad viņa tās olas perēs. Pie tām olu sarunām saimnieka papucis vēl palielās ar suni savējo, kas mēdzot riņķot pa pagalmu ar vistu olām zobos. Kad caur valodu aplokiem mēģinu gūglei uzjautāt, kā to le chardonneret latviski nosaukt, man izmet — zelta spurdzis. Pie tā arī šoreiz palieku, lai cik labi zinu, ka ir jābūt precīzai, ka ir jānoskaidro, ka ir enciklopēdiski jāpārlapo, turklāt pati arī pa kluso piesekoju vienam Latvijas putnu zinātājam, kuram pat varētu noprasīt, bet tas zelta spurdzis no tās gūgles izlidoja tik brīnišķi, ka nolemju paturēt. Lielbritānijā bijuši laiki, kad ar zelta spurdzi pelnīja — to ķēra, lika būrī, pārdeva, jo smuks un ar smuku dziesmu, bet, ja turēts kopā ar kanārijputniņiem, zelta spurdzim sava dziesma piemirsusies, un ar laiku tas vīterojis kaimiņiem līdzi.

Savvaļa

Savā vaļā atstātie putni un pieradinātie. Droši vien tāpat arī ar visu pārējo. Atnes mājās, teiksim, upmalas vīnogu šķirni, viens vīrs tā nolēmis — ieaudzēšu tos savvaļas vīnogulājus pie mājām, lai putniem launaga prieks, bet ielavījās piemājas ceriņos tās vīnstīgas un tādā savvaļnieka brīvības paradumā ceriņu maigo dvēseli piežmiedza. Notiek arī tā. Savvaļas vīnogas — tās nebūs tik saldas, bet putni, tie nesmādēs. Dāsnāki saimnieki nemaz nenolasa visu ražu, un tad atlido barā vai simts putnu un dažu minūšu laikā noknābā visas tur atstātās ogas. Ar vīnogām arī bites un lapsenes labprāt pamielojas. Un gadās arī, ka iestaigā mežacūkas un kaut ko notiesā, gan ne manos darba laukos, tur arī neredz nekādus žogus apkārt. Toties viena nobeigta lapsa, sabraukta, gan tur bij. Kaut gan tagad man jādomā, vai tik ne jenots, es klāt nepiegāju, jenoti vīnogās vispār ejot, bet lapsa ko — it kā jau ne, ja nu vienīgi tai Ēzopa fabulā, tur gan lēkāja pēc vīnogu ķekara kokā un tad nedabūjusi, nesasniegusi aizstaigāja prom, pie sevis bubinot, ka vienalga jau skābas. Kas to lai zin, kas un kā tur bij ar Ēzopa lapsas snaikstīšanos, bet cukurs vīnogu saldina jo tālāk, jo vairāk un, kad salduma gana, tad tās ogas ļoti veikli jālasa nost. Vienudien pašā lielajā sutoņā es, laikam par daudz centīgi skriedama, pamatīgi sareibstu, ko daudz domāt — metos pie krūma un beru mutē ogas, saujām vien, daudz, daudz, daudz, noguļos kunkuļainajā zemē, un pēc minūtēm piecām jau atkal esmu kopā ar citiem, knaiblējot ķekarus un cilājot spaiņus.

Rodzynky

Pa ceļam uz darbu iznāk braukāšana garām bodītei, virs kuras lieliem kirilicas burtiem reklamējas КАЛИНКА ar paskaidrojumu daudz mazākiem burtiem franču valodā, ka produkti no austrumu zemēm. Nepiestāju un nezinu, vai latviešu šprotes ar tur plauktos ira. Viens no saimniekiem, pie kura iznāk pastrādāt, viņš vīnu netaisa, ved vīnogas tiem, kas taisa, pēc pusdienām atgriežas ar sievieti, gados pāri 40, šortiņos un rozā krekliņā, un es uz pāris dienām pārtopu par krievvalodīgo. Saimnieks nesen noprecējis ukrainieti, atrastu interneta iepazīšanās laiku lokos. Ukrainiete, šķiet, ir jauks cilvēks. Viņas astoņgadīgā meita jau gadu iet Francijas skolā. Lai gan, kā atzinās, abām mazliet par šauru tajā ciematiņā, jo savā zemē diezgan izdarīgas bijušas, meitas brīvais laiks Ļvovā bijis ar visu ko piepildīts, tekvondo nodarbības ieskaitot. Nomainot valstis, tekvondo nomainīts uz karatē. Uz to, kas bijis pieejams. Ar meitu runā tikai ukrainiski un arī ar radiem un draugiem tāpat. Saimnieks glīts pēc skata un tādu arī sievu apņēmis — glītu, kārtīgu, pateicīgu. Nezin kāpēc par dillēm aizrunājamies, ā, nu tāpēc, ka ne visur var nopirkt, bet viņai nevajagot, franču vīram dilles negaršo, lai gan sausas un saberztas viņa tomēr šur tur piešaujot. Kauns jau atzīties, bet bez ukrainietes es tā arī paliktu ilgākā neziņā par to, ka rozīne jau tā pati vīnoga vien ir. Nu, ja aprikozei pārī ir žāvēta aprikoze, ja ābolam pārī žāvēti āboli un ogām tāpat, tad kāpēc saulē sakaltinātās vīnogas pēkšņi par mīlīgām rozīnēm tiek sauktas? Tajā pašā franču valodā viss ir skaidri — raisins et raisins secs, tātad viens un tas pats vārds abos gadījumos. Bet nu ir valodas, kas to svaigo ogu ciešāk sasaista laikam jau ar vīnu, kaut tā ir tikai daļa no patiesības.

Ganības

Divu dienu darbs vīnogu vagās pie viena no saimniekiem, un viņš mums, tiem septiņiem, kas rāvušies, katram rokās iespiež vīna pudeli. Pašdarinātais. Patron, merci merci... pateikšanās bosam, priekšniekam, galvenajam. To, ka šis vīrs nav tāds, kurš tikai izliekas par laimīgo un naudīgo, drukājot etiķetes ar saukļiem pircēju savārdzināšanai pirkuma priekšā, to jau redz tāpatās. Kaut vai tas, kā viņš uzlūko pašu pirmo saulesloku, kas raisās vaļā no kalnu aizvirtņiem, viņam tas adrenalīns, tās vīnogu malšanas, raudzēšanas, garšošanas gaidas ir visās kustībās, un viņa pusdienlaiks ir visīsākais. Viņš ir kungs, zina vīnu, to taisa un pārdod, bet arī spaiņus viņš nēsā un ko tik vēl ne tajos tālākajos vīna tapšanas procesos, kuriem neesmu klāt. Tā ir maza saimniecība, pieci hektāri. Pjērs agrāk dzīvojis pilsētā, tirgojies ar vīnu, degustējis un citiem ļāvis degustēt, bet tad vienuvakar aiziet uz kinoteātri, noskatās filmu un apjauš, ka grib pats to vīnu fermentēt. Ātri vien tiek nopirkta tipiska Provansas saimniecības ēka un zeme, un tur tad viņš rosās nu jau vairāk nekā 20 gadus. Filma? Filmā biznesmenis, izmantojot, ka ir bezgala līdzīgs sen nozudušam vīrietim, izšķiras uzņemties tā otra cilvēka dzīves lomu, proti, pamest visus savus biznesa tīmekļus un uzsākt ko pilnīgi jaunu. Filma saucas “Laime ir ganībās”. Uz mana saimnieka pirmražojuma pudeles — “Laime ir vīnogulājos”.

Ugunslāpas

Bet ar to laimi un laika izjūtām arī, kā sanāk. Ja uz pudeles būs 2021, tad zini — tas, visticamāk, būs viens no, ja ne pats bēdīgākais gads Francijas vīnkopju pārredzamās vēstures annāļos. Ledainās aprīļa salnas nokoda daudz — kam trešo daļu, kam pusi no laukiem. Stājās pret salnām, kā spēja — ar lāpām, sveču mucām, ar ugunskuriem, kas aizdedzināti divos naktī, lai līdz saullēktam piesildītu aukstuma drebuļiem pārņemtos vīnogulāju klajumus. Citi centās izlīdzēties ar pērno lapu vai mitru salmu kurināšanas dūmu mākoņiem. Bet vēl citi kociņus dzirdījuši ar zāļu uzlējumiem, jā, jā — ar to pašu timiānu, raudeni, pelašķi, kosu, pat baldriānu, un ir, kas vēl medu pieliek tur klāt. Saka, ja zāļu viru izšpricē vismaz 24 stundas pirms prognozētās salnas, vīnogulāji uz to atsaucas ar nedaudz izmainītu savu sulu sastāvu un jūtas imūnstiprāki. Tā varot pasiltināt vīna kociņus par vienu, diviem grādiem vairāk. Tas gan īsti nedarbojas, ja temperatūra nokrītas lielākos mīnusos. Pasaules jaunlaiku klimats sapumpuro vīnogulājus, arī augļu kokus, arvien agrāk un agrāk, tikmēr salna uznāk, kad uznāk, pēc savas patikšanas. Agrāk tādi salnu cunamiskie pārsteigumi uzskrējuši reizi desmit gados — zina teikt vecāki ļaudis, bet pēdējai desmitgadei jau cita partitūra — salnas sāk apgrūtināt ik pa pāris gadiem, kad laiks strauji apmetas riņķī no ļoti karsta uz ļoti aukstu.

Kukuržņi

Izkāpju no vilciena. Visapkārt tāda ierastība. Un skats uz pieckilometrīgo mūri, kas pilsētu apjož. Tas, kas nav tik ierasts — vienai saulsvelmē izkarsētai būtnei vajag noiet godam līdz māju slieksnim, ar tām pašām darbā samocītajām kājām un to milzeni mugursomu, kurā sakravāts viskautkas, kas stipri par daudz. Bet tad arī saļimstu. Uz gājēju pārejas auto priekšā. Saimnieka meita vēl nupatās man bija jautri nostāstījusi, kā tur uz lauka iet, kad islāmticīgo gavēnis ramadāns saietas kopā ar vīnogu lasīšanas mēnesi. Starp ogu lasītājiem musulmaņu netrūkstot, un tad viņi, ne ūdeni dzēruši, ne ēduši, tai Francijas dienvidu tveicē ģībstot viens pēc otra, un ātrās palīdzības mašīnas ar sirēnām riņķojot bez apstājas, tos ģībējus aprūpējot. Tā viņa man to stāstīja, un es skatīju to kā filmā, bija pat smieklīgi, bet, redz, tagad pašai uz asfalta nobrāzti ceļgali, kuri gan daudz vairāk nosāpēs, kad nokrītīšu gar zemi atkārtoti, šoreiz gan vīnogās, akmeņos, zemes kukuržņos, aizķērusies aiz drāts, kas nostiepta starp vīnstīgām, kur tām pieķerties, bet pieķeros arī es un jau nobrāztos ceļus nobrāžu pa otram lāgam. Nu jā, bet balva ir balva — pie pirmā kritiena “laime ir vīnogulājos pudele”, kas ir mugursomā, paliek nenobrāzta, un nebūtu jau tik pārliktenīgi, ja arī nobrāztos un vīns izlaistītos Aviņjonas senlaicības bruģakmeņos. Kā tur bij tai Elzas Stērstes atmiņu mājienā... “Še nejūt laika” — viņa teikusi par Aviņjonas pilsētu. Un Aviņjonā iemaldījusies esmu arī es. Vairāk nekā simts gadus tālākā laika nogrieznī, ja gribas ticēt mērlentei. Lai gan visi laika mērījumi pačib līdz ar Elzas iedzejoto “Aviņjonas vīnstaroto gaisu”, no kura kas ticis mums abām.

Staburags.lv ARHĪVS

2020. gada vīna teiksmas

Kategorijas