Svētceļojums, kurš turpinās sirdī

2021. gada 23. novembris 00:00

Katru gadu Bruknas Kalna svētību kopienas dalībnieki kopā ar priesteri Andreju Mediņu dodas svētceļojumā uz Medžugorji. Arī šogad oktobra nogalē 15 cilvēku grupa, kurā bija arī draudzes locekļi no Kurmenes katoļu draudzes un citi interesenti, devās uz šo svētvietu, kas ir Bosnijā-Hercegovinā.

— Tas manā dzīvē bija viens no neparastākajiem ceļojumiem, tās sajūtas, ko tur guvu, nav izstāstāmas. Šis nebija izklaides brauciens, bet intensīvas garīgas prakses laiks, un neatkarīgi no konfesionālās piederības tā bija iespēja sevi garīgi pilnveidot. Mēs visi no turienes atgriezāmies citādi, jo tas nebija tikai svētceļojums uz Medžugorji, tas bija arī svētceļojums sevī, — tik aizkustinoši saviļņota bija viena no brauciena dalībniecēm Žanna. — Četras dienas mums bija arī klusuma rekolekcijas. Tas bija laiks, kad nošķīrāmies no ikdienas dzīves un laiku veltījām apcerei un lūgšanām, tā teikt, no prāta uz sirdi gājām. Ja man liktu dažos vārdos pateikt, kas ir Medžugorje, es teiktu: tā ir pilsēta, kur dzīvo mīlestība.

Mazliet no nesenās vēstures

Politikas zinātājiem Bosnija un Hercegovina saistās ar salīdzinoši neseno Bosnijas karu — starptautisku bruņotu konfliktu, kas notika Bosnijā un Hercegovinā no 1992. gada 1. marta līdz 1995. gada 14. decembrim. Galvenās karojošās puses bija Bosnijas un Hercegovinas Republika, Horvātija, horvātu un serbu valstiskie veidojumi Bosnijā, Serbu Republika un Dienvidslāvijas Federatīvā Republika. Saskaņā ar noslēgto Deitonas vienošanos Bosnijas un Hercegovinas sastāvā tika izveidotas divas autonomas teritorijas — Bosnijas un Hercegovinas Federācija un Serbu Republika.

Vieta starp kalniem

Ceļojumu aprakstos bieži vien Bosnija un Hercegovina tiek dēvēta par dabas un Dieva brīnumu zemi. Un pēc brīnumiem ceļotāji dodas uz Svētās Dievmātes Parādīšanās vietu Medžugorjē, kuru jau apmeklējuši vairāk nekā 40 miljonu svētceļnieku no visas pasaules. Kādreizējais ciematiņš nu jau izaudzis par pilsētu ar jaunceltnēm un daudzstāvu viesnīcām. Medžugorje atrodas starp kaļķakmens kalniem, no tā arī cēlies tās nosaukums, kas tulkojumā nozīmē “vieta starp kalniem”.

Atklāsmes turpinās

Medžugorjes Podbrdo jeb Parādīšanās kalnā 1981. gada vasarā sešiem bērniem bija parādījusies Dievmāte un likusi lūgties par mieru visā pasaulē. Jaunavas Marijas atklāsmes turpinās joprojām: lūdzoties Rožukroni, tās saņem vizionāri — nu jau par pieaugušajiem kļuvušie bērni. Lūk, viena no pēdējām Marijas atklāsmēm: “Mīļie bērni! Atgriezieties pie lūgšanas, jo tas, kurš lūdzas, nebaidās no nākotnes. Tas, kurš lūdzas, ir atvērts dzīvībai un ciena cita dzīvību. Bērniņi, tas, kurš lūdzas, izjūt Dieva bērna brīvību un ar priecīgu sirdi kalpo savu brāļu cilvēku labā, jo Dievs ir mīlestība un brīvība. Tāpēc, bērniņi, kad jūs grib iekalt važās un izmantot, tas nav no Dieva, jo Dievs ir mīlestība un dāvā savu mieru ikvienai radībai. Tāpēc Viņš sūta mani, lai es jums palīdzētu augt svētumā. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

Svētīgie kalni

Parādīšanās kalna apmeklējums — tas ir viens no objektiem, kur dodas it visi Medžugorjes apmeklētāji, arī Bruknas kopienas svētceļotāji. Lūdzoties Rožukroni, viņi devās uz vietu, kur Marija pirmo reizi atklāja, kas viņa ir. “Paldies, Marija, ka tu mums kļūsti par spēka un iedvesmas avotu!” pār kalnu galotnēm aizskan pateicības vārdi. Grūtāks ir kāpums augstākajā virsotnē jeb Križevaca (Krusta) kalnā, kurā kopš 1934. gada sargājoši paceļas milzīgs 8,56 metrus augsts dzelzsbetona krusts, tajā iemūrēts neliels Kristus krusta fragments, kuru atsūtījis pāvests. Lai gan kāpums Krusta kalnā nebija viegls, fiziski atvilkt elpu varēja 15 Krusta ceļa stacijās, taču emocionālo atelpu deva priestera Andreja Mediņa sacītais. Viņa sprediķi bija kā gaismeklis, kurš izgaismo dvēseles vistumšākos stūrīšus.

Svētuma ceļa gājējs

Svētceļotāji piestāja arī piemiņas vietā, kura veltīta cilvēkam, kurš veidoja Medžugorjes dzīvi pēc Marijas parādīšanās, cilvēkam, kuram vienmēr bija laiks, lai apmeklētu abus kalnus un lūgtos — tas ir tēvs Slavko Barbaričs. Kā vēstīts www.medjugorje.lv, 1982. gada janvārī tēvs Slavko sāka strādāt ar svētceļniekiem, kas ieradās Medžugorjē. Viņš vadīja rekolekcijas, konferences, lūgšanas. Viņa sarakstītās grāmatas tulkotas vairāk nekā 20 valodās. Tēvs Slavko devās uz dažādām pasaules vietām, lai iepazīstinātu ar notikumiem Medžugorjē un palīdzētu izprast un īstenot dzīvē Dievmātes vēstījumus, kurus viņš pats nešaubīgi pieņēma kā patiesus un saskaņā ar kuriem dzīvoja. Tāpēc spilgtākā liecība par Medžugorji ir tēva Slavko dzīve. Viņš bija izvēlējies ceļu, kuru iet aicina Dievmāte — svētuma ceļu. Tēva Slavko šīszemes dzīve aprāvās 2000. gadā 54 gadu vecumā Križevaca kalnā, kad viņš bija beidzis Krusta ceļa lūgšanu.

***

Šis bija tikai neliels pieskāriens no svētceļojumā redzētā, taču pats galvenais ir sajūtas — svētceļojuma sevī turpinājums.

+ 2

Staburags.lv ARHĪVS

Svētceļojums, kurš turpinās sirdī

Kategorijas