Norvēģija — kā otrās mājas

2021. gada 16. novembris 12:34

304

Ērberģieti Zigmāru Lesinski (42) zina ne tikai vietējie Mazzalves pusē. Dziesmas ar viņa vārdiem un mūziku skanējušas Latvijas Radio2 ēterā, “Šlāgermūzikas parādēs”. Pēc 2006. gada Zigmārs muzicēt pārtrauca un devās uz Norvēģiju. Kā pats saka — tikai uz mēnesi. Iedevis Norvēģijai mazo pirkstiņu, tā paņēma visu roku un noturēja vairāk nekā 14 gadu. Tagad šo skarbo skandināvu zemi viņš sauc par savām otrajām mājām.

Līdzīgi kā toreiz, arī atgriešanās Latvijā un palikšana šeit bija gan daļēji plānota, gan neplānota — lēmumu “palīdzēja” pieņemt vīruss. Gadiem krātās iemaņas, strādājot Norvēģijā autoveikalā, viņš grib likt lietā Latvijā. Šogad atradis telpas un pamazām tās iekārto, lai gada beigās varētu sākt savu biznesu — automašīnu salonu un virsbūvju kopšanu.

Viņa dziesmas skan joprojām

— Jūsu uzvārds liecina, ka neesat tikai ar latvieša asinīm.

— Vecaistēvs bija polis, un es nedaudz “rozumiem pa polski”, bet tētis Benjamiņš bija lietuvietis. Viņš jau kādu laiku aizsaulē. Mamma Laimdota — latviete, bet ar vācisku uzvārdu — Veinberga. Mācījos Mazzalves pamatskolā. Vecāki kādreiz izveidoja grupu “Zemeņu lauks”, spēlēja ballēs, kāzās, jubilejās. Starp citu, tētis un mamma agrāk nodarbojās arī ar zemeņu audzēšanu. Vecāku dēļ skatuves dzīve man jau no bērnības nebija sveša, vēlāk izveidoju savu grupu “Prozit”. Piedalījos šlāgermūzikas aptaujās, filmēšanā Bīriņu pilī. No mūzikas instrumentiem pašam tuvāks ir sintezators. Pirms braukšanas uz Norvēģiju pamatā nodarbojos ar mūziku — darbadienas bija nedēļas nogalēs. Pārējā laikā komponēju savas dziesmas. Dažas manas dziesmas vēl tagad var dzirdēt Latvijas Radio2 ēterā.

— Tomēr ar mūziku vien dzīvot nevarēja?

— Sākās krīze, pasākumi ar dzīvo mūziku nevienam nebija vajadzīgi, korporatīvajos pasākumos iztika ar ierakstiem, un 2006. gadā piedāvāja braukt uz Norvēģiju. Sākumā tikai uz mēnesi, bet paliku tur 14 gadus. Grupa “Prozit” vēl pastāv. Kad beigsies “maskuballe”, varbūt atsāksies arī tās darbība. Pašlaik, atmiņas atsvaidzinot, kopā ar draugiem spēlējam savam priekam.

Salonā var kartupeļus stādīt

— Norvēģijā sākās jauna, labāka dzīve?

— Nebija tā, ka aizbraucu uz visu gatavu. Pusgadu dzīvoju, strādājot gadījuma darbus, piemēram, celtniecībā, līdz iekārtojos pastāvīgā darbā. Tā bija laba dzīves skola, un priecājos, ka to esmu ieguvis. Iemācījos angļu un norvēģu valodu, un darbs, ko tur veicu, kļuva par manu sirdslietu. Strādāju autoveikalā, kas pārdeva mazlietotas automašīnas. Tās man vajadzēja uztaisīt par “konfekti” — pienākumos bija mašīnu salonu tīrīšana, tajā skaitā ķīmiskā, virsbūves, lukturu pulēšana. Jo tīrāka mašīna, jo vieglāk to pārdot.

— Kādi ir norvēģi attiecībā uz auto tīrību? Pedantiski?

— Dažādi, tāpat kā Latvijā. Vieni kopj, citiem tas nav svarīgi. Esmu redzējis arī tādas, kuros kartupeļus varētu stādīt. Veikals bija lauku rajonā, nevis pilsētā. Protams, lietotu mašīnu par jaunu neuztaisīt, bet bija jāpanāk maksimāli iespējamais. Vieni izvēlas tīrīt paši, taupa naudu. Ietaupījuši pāris eiro, tajā pašā laikā simtiem eiro var atdot bārā par dzērieniem. Tiesa, tur pakalpojums, piemēram, vieglās mašīnas ļoti netīra salona ķīmiskā tīrīšana maksā ap 600 eiro.

Sastrādājas ar pedantisko bosu

— Kāpēc jums patīk šis darbs?

— Uz skaistu mašīnu ielās atskatās. Vienmēr pārsteidz rezultāts — kāds izskatās auto pēc mana ieguldītā darba. Mans boss bija ļoti pedantisks cilvēks, par ko daži vietējie viņu pat neieredzēja. Viņam patika kārtība — katra lieta vienmēr savā vietā. Man pret prasībām nebija iebildumu, un atradām kopīgu valodu. Pāris mēnešos pieradu pie viņa kārtības, un tāpēc varējām sastrādāties daudzus gadus. Tiešām iepatikās šis darbs. Patīkami redzēt klienta acīs pārsteigumu, kad viņš redz paveikto. Redzu, ka viņš pat nav gaidījis tik labu rezultātu. Tāpat patīkami, ja klients atgriežas. Turklāt viņa auto jau esmu iepazinis un vieglāk strādāt, jo zinu visas nianses. Apstākļi, kāpēc mašīnas salons var kļūt netīrs, ir dažādi, piemēram, vesti mājdzīvnieki, vistas, bet vismaz Norvēģijā cilvēkiem bija apziņa — nekas, aizvedīs pie Zigmāra, iztīrīs. Nemāku strādāt pavirši, virspusēji, jo tad nav efekta, un uzskatu, ka tad nav jēgas to darīt. Norvēģijā strādāju ar profesionālu ķīmiju, instrumentiem un tos pašus plānoju izmantot arī Latvijā. Esmu atradis piegādātāju Rīgā, kuram tādi ir.

— Kāda ir starpība starp parastu, veikalā nopirktu ķīmiju un profesionālu?

— Pirmkārt, noturība. Ar profesionālu apstrādāta auto virsbūve savas īpašības, spīdumu var saglabāt pat līdz trim gadiem. Atkarīgs, kā cilvēks lieto savu auto.

— No pieredzes zinu, ka lietotās automašīnās var atrast dažādas lietas — tajā skaitā nažus, naudu. Ko darījāt ar tām?

— Visi klientu kontakti glabājas datubāzē, un aizmirstās lietas varēja saņemt atpakaļ. Tādu sistēmu ieviesīšu arī savā biznesā, visas salonā atrastās lietas būs savāktas, sapakotas un atdotas klientam. Tā kā arī Norvēģijā kriminālā pasaule ir attīstīta, veikala īpašnieks izvērtēja klientus, lai neuzpirktu auto no kriminālām autoritātēm.

Labi apgūst valodu

— Liels ieguvums bija valodu apguve.

— Pirms aizbraukšanas angļu valodā zināju tikai dažas frāzes. Tur apguvu krievu, daļēji angļu, ļoti labi norvēģu valodu — varu runāt, rakstīt, lasīt. Līdz ar to saprotu arī zviedrus, nedaudz dāņus. Zinot tās valsts valodu, kurā dzīvo, rodas piederības sajūta, un tagad Norvēģiju saucu par savām otrajām mājām. Ja zini valodu, paveras daudz iespēju. Tikai ar angļu valodu tālu netiks. Lai iemācītos valodu, kursos negāju, bet ikdienā bieži klausījos norvēģu radio. Laba skola bija veikali, kur preces nosauktas vārdā. Lielākais un labākais skolotājs bija mans boss, kurš uzreiz pateica — English? No, no! Runājām tikai norvēģiski. Biju ieinteresēts kultūrā, vēsturē. Pagāja divi, trīs gadi, līdz apguvu valodu. Brīvajā laikā apceļoju valsts vidieni un dienvidus, biju Bergenā un tūkstoš gadu senajā Tronheimā. Lai pamainītu apstākļus, arī dēls Dāniels gadu dzīvoja un mācījās skolā Norvēģijā. Tas, ko gribētos redzēt Latvijā un kas izteikts Norvēģijā, ir smaids. Ielās sveši cilvēki, nākot pretī, smaida, pasveicina. Tā, Latvijā dzīvojot, ļoti pietrūkst.

— Nebija vēlēšanās palikt Norvēģijā?

— Bija piedāvājums, tajā skaitā ņemt kredītu, iegādāties māju, bet mani tas nevilināja. Zināju, ka kādreiz atgriezīšos Latvijā. Laukos ir tēva mājas, kurām roka jāpieliek. Joprojām ir iespēja aizbraukt uz Norvēģiju, pastrādāt. Tur dzīvojot, biju un sajutos viens. Ieguvu draugus un paziņas, tomēr tik un tā jutos kā ne savā vietā, ka man tur nav jābūt. Punktu manā vietā pielika kovids. Pagājušā gada martā atbraucu uz Latviju, bet nevarēju atgriezties. Aizbraucu uz Rīgas lidostu, bet no valsts ārā vairs nelaida. Tad sev jautāju — bet kāpēc man kaut kur jābrauc?

Ģimenē sieva ir noteicēja

— Apprecētu norvēģieti un paliktu.

— Tur cilvēciskās attiecības, laulība ir atšķirīgas no Latvijas. Norvēģijā ģimenē boss ir sieviete, vīrietis klusē. Priekšnieks vari būt darbā, bet, aizejot mājās, lomas mainās.

— Kādas sajūtas bija, atgriežoties uz dzīvi Latvijā?

— Laiki bija mainījušies. Kad aizbraucu, Latvijā vēl bija lati. Tagad žēl, ka nevaru, vismaz pagaidām, atgriezties mūzikā. Tā man ir sirdslieta. Pēdējos gados gan nekas jauns nav tapis, lai gan iedvesma ir. Diemžēl kovida dēļ skatuves dzīve apstājusies. Ja apstākļi būtu citādi, ļoti iespējams, ka strādātu pie mūzikas, nevis domātu par sava biznesa izveidi. Lai gan par savu auto kopšanas darbnīcu esmu domājis pēdējos četrus, piecus gadus.

— Ko darāt, kad nav iedvesmas mūzikai?

— Esmu mednieks un pirms Norvēģijas iegādājos bisi. Patīk pīļu medības, un diezgan labi veicās. Tā kā nebija, kur glabāt ieroci, pirms aizbraukšanas nācās to pārdot. Ir klusa interese atgriezties mednieku rindās. Patīk piederēt šim dzīvesveidam, komandai.

— Kad varētu atvērt darbnīcu Aizkrauklē?

— Ceru, ka decembrī būšu sakārtojis visu, kas nepieciešams, un varēšu uzņemt klientus. Pagaidām darbošos viens, bez palīgiem. Darbnīcu gribas izveidot tādu, ka mašīna iebrauc kā istabā. Tā bija Norvēģijā.

Staburags.lv ARHĪVS

Norvēģija — kā otrās mājas

Kategorijas