Drosmīgs uzbrukums nakts aizsegā

2021. gada 17. novembris 00:00

Mazzalves pagasta Ērberģē Lāčplēša dienā atklāja piemiņas stēlu brīvības cīnītājiem — Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Starp pieciem akmenī kaltajiem ir arī kapteiņa Pētera Mačiņa vārds. Stēlas atklāšanā piedalījās viņa radinieks ērberģietis Ēriks Mačiņš.

Mūžs atdots dienestam

Pēteris Mačiņš ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots 1921. gadā par 1919. gada 10. un 11. novembra nakts cīņu pie Jaunbīriņu muižas. Toreiz viņam bija vien 23 gadi.

Pēteris dzimis 1896. gada 5. decembrī Ērberģes pagastā, beidzis komercskolu Rīgā. Krievu armijā iesaukts 1915. gada augustā, ieskaitīts 177. kājnieku rezerves pulkā. 1917. gadā beidzis Oranienbaumas praporščiku skolu. Nosūtīts uz 705. Tihobugas kājnieku pulku, piedalījies kaujās. 1918. gada februārī kritis vācu gūstā, no tā atbrīvots tā paša gada novembrī. 1919. gada aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, ieskaitīts 2. padomju strēlnieku pulkā kā rotas komandiera palīgs, bet jau maijā lielinieku armiju atstājis. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 27. maijā, piedalījies visās 8. Daugavpils kājnieku pulka kaujās. Paaugstināts par virsleitnantu, vada un vēlāk arī rotas komandieri.

Saņem vairākus apbalvojumus

1919. gadā naktī uz 11. novembri Rīgas apkaimē pie Jaunbieriņu muižas, kad rota uzdūrās bermontiešu pozīcijām, Mačiņš ar savu kājnieku vadu apgāja ienaidnieka spārnu un straujā triecienā piespieda vāciešus atkāpties, ieguva divus ložmetējus un citas trofejas. No dienesta atvaļināts 1922. gada 28. jūnijā, bet pēc diviem gadiem atgriezies armijā kā vada komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Vēlāk beidzis virsnieku kursus, 1934. gada septembrī paaugstināts par kapteini. 1940. gada maijā beidzis Augstākās karaskolas rotas komandieru kursus un septembrī pārcelts uz 295. strēlnieku pulku, bet novembrī atgriezies 8. Daugavpils kājnieku pulkā un drīz vien atvaļināts. Līdzās Lāčpleša ordenim Pēteris Mačiņš apbalvots ar 5. pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni, Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu. Vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, izbraucis uz Vāciju, kur 1946. gadā aizgāja mūžībā.

Ģimene pārcēlusies uz Ameriku

Pētera radinieks Ēriks Mačiņš stāsta, ka par Pēteri — tēva brālēnu — esot zinājis maz, un fakts, ka viņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, viņam kļuva zināms tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Ģimenē tas nav pieminēts, jo baidījušies no padomju varas represijām. Kad Ērikam bija 27 gadi, mūžībā aizgāja viņa tēvs. Cik ērberģietim zināms, Pētera dzimtās mājas esot “Krūmiņi”, kas netālu no Zalvītes tilta. Savukārt Pētera brālis Juris uzcēlis māju Ērberģes centrā. Zināms, ka Pētera ģimene vēlāk no Vācijas pārcēlusies uz Ameriku. No savas māsas Ilgas Bergas uzzinājis, ka Pētera Mačiņa ģimenē auga trīs bērni. Arī Ērikam ir trīs bērni — divi dēli un meita. Divi no viņiem dzīvo ārzemēs — Anglijā un Kiprā. Ērika tēva ģimeni no izsūtīšanas paglāba tas, ka īpašumā bija 29 ha zemes, par vienu hektāru mazāk, lai pieskaitītu pie “budžiem”. Savu vārdu aizlikusi arī radiniece — ciema sekretāre, teikusi, ka ģimene kalpus nav turējusi, strādājusi paši. Ēriks daudzus gadus bija mežsargs Mazzalves pagastā. Jaunībā mācījies Rīgā, dienējis 300 km aiz Ļeņingradas armijas bāzē, kas bija Lodejnoje Polje, netālu no Lādogas ezera. Par mūsdienu jauniešiem viņš teic: trūkst rūdījuma.

Žanna Miezīte, Neretas puses kultūras dzīves organizatore, stāsta, ka Lāčplēša dienā pimiņas brīži notika visos Neretas puses kapos, kuros guldīti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, tajā skaitā Strobuku pilskalnā, kur ir Roberta Plēsuma ģimenes kaps. Pats ordeņa kavalieris gan apglabāts Sibīrijā, bet kapos viņam ir piemiņas plāksne. Brīvības cīnītājus pieminēja arī Neretā, Ķesteru kapos. Mazzalvē pie stēlas godasardzē stāvēja arī vietējā mednieku kolektīva vīri un Mazzalves pagasta jaunieši.

Fakts. Stēla ir Aizsardzības ministrijas dāvana pašvaldībai, un gravēšanas darbus finansēja Mazzalves pagasta pakalpojumu centrs.

Staburags.lv ARHĪVS

Drosmīgs uzbrukums nakts aizsegā

Kategorijas