Svētki laiku griežos

2021. gada 17. novembris 00:00

18. novembra svinību norise Augšzemgales pilsētās un ciemos

Jaunjelgavā 18. novembri pl. 8 ievadīja dievnama zvani, pl. 9 komerc un pamatskolā notika svētku akti. Pl. 10 pilsētas valdes svinīga sēde, kurā pils. vec. Liepiņš starp citu teica: “Arī mazai tautai, ja viņa grūtībās dzelžaini cieta un cīņā ir varonīga, ir tiesība reiz asinīm pirkto vērtību paturēt, tālāk sargāt un no pazemojumiem un dubļiem svēto Tēvzemes — Latvijas garu un vārdu atkal iecelt mirdzošā saulē.” Pl. 11 svētku dievkalpojumā prāv. Zemnieks svētrunā norādīja: “Tauta, kas Dievam tic un šo ticību ir gatava ar savām asinīm apliecināt, dzīvos un piedzīvos uzvaru.” Pl. 12 skolu jaunatne, iestāžu darbinieki un iedzīvotāji devās gājienā uz pilsētas kapiem, kur no 1918. — 1919. g. brīvības cīņām dus par Latviju kritušie. Komercskolas dir. Bērziņš, nolikdams vainagu, runāja par varoņu nozīmi un nolasīja kādu leģionāra, bij. komercskolas audzēkņa vēstuli vecākiem, kuru viņš raksta pirms savas nāves Volchovas purvā: “Un, ja es kritīšu, jūs neraudiet, latviešu dēlu asinīs vēlreiz un mūžīgi uzziedēs brīva Latvija. Pl. 20 Sadraudzīgās b-bas namā notika svinīgs svētku koncerts ar pils. vec. uzrunu un pamatskolas pārziņa Vēža referātu par 18. novembra nozīmi latviešu tautai. Koncerta piedalījās radiofona soliste dzied. L. Treija un pilsētā novietotā vācu garnizona instrumentālā kapella.

Pļaviņās jau 17. novembrī no dievnama iezvanīja svētvakaru. 18. nov. rītā, pirms darba sākšanas, skolās notika svinīgi akti, kurus vadīja pamatskolu pārziņi un ģimnāzijas direktors. Pl. 11.30 visās darbavietās bija svinīgas sēdes. Pl. 14 svētku dievkalpojumā prāv. P. Rozenbergs runāja par tematu: “Dievs, svētī Latviju”. Dievkalpojumā piedalījās pamatskolas un ģimnāzijas audzēkņi ar savu skolu karogiem. Pēc dievkalpojuma pl. 16 pļaviņieši kopā ar skolu saimi pulcējās Tautas namā, kurā notika vispārējs svinīgs akts, kuru ievadīja pils. vec. L. Kaufmanis, teikdams: “Mums jābūt stipriem un vienotiem, un tad droši ticiet, mūsu valsts zels un ziedēs!” Akts nobeidzās ar Tautas lūgšanu, vairākām kopēji nodziedātām patriotiskām dziesmām un dažu, gadījumam piemērotu, rakstnieku K. Štrāla un A. Mežsēta darbu nolasīšanu.

Gostiņos pilsētas valdes svinīga sēde, kuru vadīja pils. vec. K. Dalštroms, sākās ar korāli — “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. 9.30 skolā iedzīvotāji, darbinieki un skolu audzēkņi pulcējās uz svinīgu aktu, kur skolas pārzinis P. Reinfelds runāja par noieto ceļu un tagadējo latviešu cīņas pilno stāju par savu tēvzemi. “Ja mums uzbruks, mēs aizstāvēsimies un mūsu karstajās asinīs atdzims tēvija, sadegs baismais austrumu ienaidnieks.” Sanāksme noslēdzās ar “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”.Neretas ciemā 18. novembri ievadīja svinīgs akts pamatskolā. Pagastnamā iestāžu un organizāciju darbinieki sapulcējušies, pl. 10 devās gājienā uz baznīcu, kur svētrunā māc. A. Dūmiņš dziļi izjusti runāja par tēvzemes mīlestību. Dievkalpojumu kuplināja koris skol. Kotca vadībā.

Kā pilsētās un ciemos, svinot 25. Latvijas proklamēšanas gadadienu, tā arī katrā pagastā iedzīvotāji ar dziļu ticību un sirds dedzību svinīgi svētīja latviešu tautas nozīmīgākos svētkus. No nama uz namu, no sētas uz sētu sasaucās vējos atraisījušies sarkanbaltsarkanie karogi, bet pilsētās un ciemos turklāt vēl nacionālā garā un izteiksmīgi bija dekorēti veikalu skatlogi.

“Jēkabpils Vēstnesis”, 25.11.1943.

Aizsargu parāde Koknesē

18. novembra rītā Koknesē sāka pulcēties vietējā aizsargu rota. Pulkst. 12 ar vilcienu no Rīgas ieradās aizsargu pulka komandiers Simanovičs ar pulka karogu, kuru stacijā saņēma aizsargu goda sardze. Tad visi dodas uz vietējo dievnamu, kurš pušķots zaļumu vītnēm. Mācītāja Gailīša sprediķis, visumā ņemot, bija veltīts vēsturiskai dienai, un viņš ar aizrautību aicina turēties tāļu no varmākām austrumos un apspiedējiem rietumos. Dievkalpošanai beidzoties, Rīgas apriņķa aizsargu pulka komandiers Simanovičs pieņēma aizsargu parādi laukumā pie baznīcas. Parādē piedalījās arī jātnieki. Kad pulka komandiers apsveikšanas runā piemin par Latvijas brīvību kritušos varoņus, atskan komanda: “Uz lūgšanu, cepures nost!” Aizsargi un arī publika noņem cepures, un orķestris spēlē sēru maršu. Pēc apsveikšanas runas orķestris spēlē valsts himnu. Parāde nobeidzās ar ceremoniālo maršu, pēc kam aizsargi, publika un vietējās pamatskolas skolēni dodas kopējā gājienā uz Kokneses biedrības namu, kur Latvijas aizsardzības biedrības priekšstāvis, kara ierēdnis Iksens nolasīja 18. novembrim piemērotu priekšlasījumu, sevišķi izceldams latvju tautas dabīgās tieksmes pēc brīvības un patstāvības jau sentēvu laikos un uzaicināja sasniegtā mērķa nostiprināšanai pabalstīt valdību un Latvijas aizsardzības biedrību.

“Policijas Vēstnesis”, 20. 11.1923. * Izmantoti materiāli no www.periodika.lv

Arvīds Eglītis. Augsim Latvijai

Rudens zelta lapkrita laikā gluži nemanot atkal ir pienākusi diena, kuras vārdu mēs izrunājam ar svētumu un patiesu godbijību. Tas ir 18. novembris — mūsu valsts neatkarības proklamēšanas diena, kuru mēs šogad atzīmēsim jau 28. gadskārtu, bet svešniecības gaitās 3. reizi. Ar 18. novembri saistās mūsu tautas vislabākās domas un darbi, kas nesavtīgi ziedoti šīs dienas tapšanas lielajā upuru sārtā. Latviešu jaunaudze, mūsu nākotnes dārgums un vienīgā cerība, kas esiet šīs mūsu tautas vislielākās dienas svētku jūtīs, gribētos tieši uz jums runāt, atgādināt 18. novembra lielo nozīmi mūsu pagātnes dzīvē un, izejot no tā, aicināt jūs gaišākas nākotnes kaldināšanas cīņai, paturēt drosmības garu un senču baltos darba tikumus. Mēs visi it labi atceramies no vēstures lappusēm un savu audzinātāju un vadītāju personīgo piedzīvojumu atstāstījumiem, ka liela un asiņaina cīņa ir vesta, līdz mēs kā tauta esam no 700 gadu verdzības izgājusi brīvībā un drosmīgi, ar savu dēlu asinīm un ieroču spožumu visai pasaulei apliecinājuši, ka te, Dzintarjūras krastos, uz brīviem un demokrātiskiem principiem nodibinājusies jauna valsts, kurai vārds ir Latvija, un tās vienības simbolizētājā karogā ir sarkanbaltsarkanas krāsas. Tās patstāvību atzina visas vecākās māsas — valstis, kuras, kam svēti ir tautu brīvības principi, to dara arī vēl šobrīd. Jaunie draugi! Izrunājot Latvijas vārdu, mūsu sirdis kļūst divkārt stiprākas un lepnākas, mūsu domas aizvijas tālā cerību zemē, tur, kur mūžam varenu straumi nes Daugavas krasti, šalko Augšzemgales dumbrainie sili, lepni pret debesīm ceļ savu galvu Gaiziņš — Latvju milzis. Mūsu domas kavējas tur, kur, ņemot rokā trimdas ceļa spieķi, palika mūsu tēvu koptie līdumi, varenās Gaismas pilis — skolas, mūsu garīgie un saimnieciskie apcirkņi, viss, viss, kas simts saitēm ar mūsu domām un darbiem saistās. Uz divdesmit neatkarības gados sakrātām vērtībām kulturālā un saimnieciskā plāksnē mēs varam būt lepni, jo, lai pasaka mums vēl kādu citu, likteņa tik smagi piemeklētu tautu kā mēs, kas tik ātri spēja atveseļoties un, ieejot normālā dzīves gultnē, ieņemt redzamu vietu citu tautu saimē. Mēs bijām laimīga tauta un piedzīvojām neatkarības gados savas tautas ziedu laikus. Bet cik ilgi?

Mūsu tautas čaklo roku un silto siržu koptais dārzs bija kairinošs kumoss citiem, kuriem arī mēs kritām par upuri. Mūsu bagātīgie darba sasniegumi tika iznīcināti, tauta izdzīta svešos ceļos, tundrās un taigās. Negribot mēs tikām ierauti pasaules visgigantiskākā cīņā. Savā lielajā nelaimē mēs, trimdas ceļos izdzītie, tomēr varam būt vēl laimīgi, jo taču šobrīd mēs atrodamies dzīvības daļā. Tas nozīmē, ka viss vēl nav pagalam. Kara dārdos sabangotā pasaulē mierīgā, rāmā dzīves gultne ienāk pamazām, bet noteikti. Gaismas uzvara pār tumsu ir nenovēršama. Pienāks arī mūsu stunda. Arī šodien, Latvijas dienā — 18. novembrī, būsim tikpat nelokāmi un stipri ticībā lielajai brīves jundai, kādi bija mūsu tēvi, kas savās sirdīs izauklēja un darbos rādīja lielo tēvzemes mīlestību. Latvija bija un būs. Nekad šo domu neizmetīsim no savām sirdīm, lai cik liela rūgtuma un vilšanās priekšā mēs atrastos. Ceļš uz dzimtenes brīvību nebūs rozēm kaisīts, bet latvietis pratīs to atrast. Nacionālā karoga krāsas ir latviešu karavīru asinis — un tas dod spēku un izturību visgrūtākos brīžos.“Šodien, Kungs, mēs tevi lūdzam: neļauj latvjiem mirt un zust!” Tā lai ir 18. novembra lūgšana no Visvarenā likteņa lēmēja. “Neļauj latvjiem mirt un zust!” Jā, mēs gribam vēl dzīvot un, iziedami cauri lielajām šķīstīšanas ugunīm, sasniegt savas dzīvības salas — Latvijas krastus, kur mēs atgūsim savu lielo ciešanu jēgu. Atzīmējot 18. novembra dienu, šeit, svešumā, paturēsim dziļi savā sirdī svēto Latvijas vārdu, zinādami, ka ar viņu mums celties, bet bez viņas — grimt. “Dod mums spēku, dod mums drosmi, dot mums vienprātību, Tēvs,” tad atraisīsies mūsu sarkanbaltsarkanais karogs un pati tauta, atgriezdamās savā zemē, varēs vienoties, tāpat kā šodien trimdas gaitās, lūgšanā: “Dievs, svētī Latviju!”

“Jaunaudze”, 16.11.1946.

Staburags.lv ARHĪVS

Svētki laiku griežos

Kategorijas