2020. gada vīna teiksmas

2021. gada 17. novembris 00:00

108

(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags” 9. novembra numurā.)

55

Vendange — tā Francijā dēvē vīnogu ražas laiku. Es nolemju to nelaist garām. Pieteikumos atzīstos un uzņemos atbildību par franču valodas nezināšanu, bet atrunājos, ka esmu gana inteliģenta un gan jau tikšu galā. Sasolu vēl, ka, ja vajadzēs, aizmīšos ar velo, kuru var paņemt vilcienā līdz, neatzīstos gan, ka velo man nava, bet apsolos sev to nokārtot pēc tam, kad būs darbs. Taču atteikumi — viens pēc otra. Ar apmēram tādu vai šādu tekstu — lai cik pamatota būtu jūsu interese, mums par nožēlu nākas jūs informēt, ka jūsu profils neatbilst tam... pēc kā, teiksim, alkst darba devējs. Kad viens jau atkal īsvēstulē no manis atvairās ar tādu slēptu — nu ko tu tur sapņo, ne tu zini vietējo valodu, ne lokālo ģeogrāfiju, auto arī tev nava, gadu tev daudz (man 55) un darbs fiziski smags —, es tomēr saņemos nelikties ne zinis par mājieniem. Ir piektdienas pēcpusdiena, 40 minūtes ko iet uz konkrēto kantori, aizeju, durvis ciet, piesprausti visādi papīrīši, ir arī telefona numurs, nu tad arī zvanu. Atbild kāda kundzīte, atbild un vēl, kā izrādās, pat runā angliski, noklāsta, ka kantoris pieņemot tikai pēc pieraksta šajos masku laikos un vai es tad varētu atnākt pirmdien, bet pēkšņi tā kā apjaušu, ka sieviete ir turpat otrpus durvīm, nevis pie kaut kādas tāltālas klausules, un es saku — kāda pirmdiena, esmu šeit, pie tām pašām durvīm, kur jūs. Durvis smuki attaisās, sieviete vēl pasmej, tad it kā atvainojas, ka bijusi aizslēgusies, jo kantorī jau vairs neviena cita neesot, un tad ļoti atsaucīgi saraksta uz lapiņas visu, ko no manis vajaga, lai es pie tām vīnogām vispār varētu tikt.

Vakcīna

Viņa taktiski noklusē ko. To, ka darba piedāvājums izsludināts tiem, kas vecumā līdz 26 gadiem. Visa cita starpā pieprasīta arī vakcīna pret stingumkrampjiem. Sestdienā ieeju tuvējā aptiekā, tur man iedod trīs medicīnas māsu vārdus ar visiem telefona numuriem. Paņemu savu vakcīnu, sazvanu māsu Agnesi, un viņa arī kā uzburta par to pirmdienu, bet es bilstu, ka pirmdien jau man varbūt būs jāsteidz uz tām vīnogām, nu tad viņa tā — hmmmm — un pulksten 5 atnāk un iešpricē. Sestdienā. Un atkal jau reiz gribas uzlielīt to kundzīti kantorī. Tik netipiska. Citās šejienes situācijās tu vienmēr dzirdi — cienītā, tas ir tik grūūūūti, tas ir tik sāāāāāārežģīti, bet te patrāpās tāda izdarīga PifPaf Madame, un to PifPaf es viņai kā atzinību. Bij man tāds gadījums tālās zemēs — utis galvā visai ģimenei, mēģinām ar tiem utu šampūniem, bet neko nelīdz, tad sēžamies vilcienā (ar visām utīm!), un prom uz laukiem, kur vairāk pieredzes ar bērnu un mazbērnu pulciņiem, nu un tad tas... brīnumlīdzeklis. Ģimenes matriarhāts sapūš mums matos PifPafu visiem pēc kārtas, bet tā jau it kā reklamē, ka PifPafs visu insektu killers — tarakānus, skudras, mušas nomušī, tos pašus bezsirdīgos odus, un vai tad utīm kas savādāk, kad jau, tad jau... iznācām toreiz no utu grautiņa tīrām galvām.

Čellissimo

Visi mani vīnogu lauki ir patālu prom. Pirmās dienas braukājos ar vilcienu, bet pēcāk uzrodas Monsieur Diriģents, piesakās par šoferi. Komplektā ar viņu — klasiskās mūzikas radiokanāls. Tā nu mēs no rītiem, pirms vēl saulei svelme padomā, kādu stundu tur vizināmies. Vienurīt kompānijā — zemu iegūlies spoži zeltdzeltens mēness radziņš ar spicumiem uz augšu, braucam, un viņš arī līdzi peld. Franču valodā le soleil (saule) ir vīriešu dzimtes vārds, bet la lune (mēness) — sieviešu dzimtē, ne tā kā latviešu valodā vai ģermāņu valodās. Kaut gan plašākai pasaulei plašākos senlaikos visādi scenāriji bijuši, nu, piemēram, ka Saule ir vienīgais debesu saimnieks vai tas, ka Saule ir viens no desmit brāļiem, vai ka Saule un Mēness ir māsas. Franču Monsieur ir pārliecināts, ka valoda, no kuras nākam, ir tā, kas diriģē mūsu turpmāko skatījumu uz pasauli. Tātad — ko latvietis? Nu to, ka mēnestiņš, čigāniņš, tas mūsējais. Kad pieklustam, Monsieur mūziku atkal sagroza skaļāk un katram domas kur aizklejo. Tas bij sestdienas vidus, kad, pa mājām ko darot, izdzirdu — kāds svilpo operu un tik moži un dzirkstoši, nu jāpieiet pie tā loga, pieeju un kas tur? Tur atkritumsavācējs, tāds neliels kravas auto, un... tas ir šoferis, kas to operu iesvilpo logos. Ar operiskiem žestiem viņš samet elektromobiļa kravas kastē atkritumu saiņus, ielec kabīnē un aizslīd uz nākamo pieturvietu. Un “Rigoletto” La donna è mobile svilpojiens jau ielas galā. Tāda negaidīta saskarsme un, lai cik īss tas brīsniņš, tas atbruņo no liekā, no tā, kas pa kājām cilvēcībai un vienkāršībai. No domām — atpakaļ mašīnā, kas ved uz darbu. Gribu pateikt ko labu. You love classical music, yes?... nezinu, latviski varbūt es būtu teikusi — dievināt klasisko mūziku? To es Monsieur virzienā. No! No! — nē nē, viņš iekliedzas un gandrīz vai atlaiž stūri, ar abām rokām grābādamies pa, nu kā mēs to tagad tais jaunajos laikos saucam, to bardačoku, to slēptuvīti, lādīti zem auto priekšējā stikla, akurāt no turienes viņš izvelk kaut kādus diskus un neviltotā saviļņojumā sauc — es dievinu Jacqueline du Pré! ... jāāāāāā, visu ceļu, rokai kustot, diriģēja skaņdarbu pēc skaņdarba, kas radioviļņos, un še tev — tepat blakām ir vienīgā neapstrīdamā dievinātā 17 diskos bardačokā. Turpmāk dramatiska likteņa piemeklēto, talantīgo čellisti klausīšos katru dienu, gan uz vīnogām braucot, gan no.

Tikpatlab

Nu, un tā tu tur tagad tāds sakautrējies stāvi savā pirmajā vīnogu laukā. Es stāvu. Ar knaiblēm un spaini pie rokas. Sarindotie vīnogulāji tepat pie sāniem, bet skats vairāk velk uz kalniem, kas paši pēc savas vēlmes tur izrindojušies, piesakot pāri paaudzēm nepārtrūkušu klātesamību. Pēkšņi aizrautīga balss noziņo — šī ir Syrah vīnogu šķirne. Paskatos uz vīndari, sasmaidāmies. Un visi metamies šķērēt vīnogas, pa pāriem apdarot vienu rindu. Mana pāriniece franču meitene Magali — visnerunīgākā mūsu kompānijā. No manis sākumā arī tā kā sabaidījusies, jo tie svešie, nesaprotamie angļu vārdi, kas nāk no manas mutes. Bet kaut kādā brīdī pie tās pašas kopīgās vīnogvagas sāk man visu ko sacīt īsiem teikumiem, neliekoties ne zinis, ka neatbildu, kaut gan atbildu gan — ar smaidu vai pamājot, vai ieķiķinot. Šad tad jau bija skaidrs, kas tiek teikts — paskat, paskat, re, kur palika nenogrieztas... vai, cik pilni un sulojoši tie ķekari! Tikpatlab tas varētu būt nācis no manas mutes, es nesajūtos sveša viņas centieniem. Ar rīta darba cēlienu viņai nav problēmu, bet dienas otrajā pusē, nu tur jau Magali cenšas aptupties ilgāk pie krūma vai pat aizslēpties, knibināties vai vienkārši tāpat stāvēt un ņemties ap cimdu, virpinot sevī kaut kādām kalnos ieklīdušām vīzijām krāšņotu bildi. Pēc dienām piecām Magali nozūd — par smagu.

Jostasvieta

Kad ieklibo aptiekā, tu nesāc ar — man sāp, man sāp, tu sāc ar pašu galveno — es, lūk, pie tām vīnogām strādāju, un farmaceite jau ceļ no plaukta maišeli ar zilu želeju, kuru uz pāris minūtēm jāiemērc karstā ūdenī, un tad uz jostasvietas muguras pusē virsū. Tieši tur lauž ka traks, un tieši tur, tai jostasvietā, auro visi tie — nu vai tiešām bez tām vīnogām nevarēja iztikt, šitādas mocības, šitāda sevis nemīļošana, neviens taču nespieda, pati rāvies... jā, bez tā maišeļa arī laikam nekas nebūtu turpinājies. Es gan aptiekā vēl mēģinu uzsākt debates — nu varbūt, ka tomēr tos pretsāpju plāksterus labāk, bet farmaceite atmet ar roku — plāksteris vispirms uz muguras un pēc tam miskastē. To jau gan viņa zina, ka bagātie vīnogās neiet, ja nu vienīgi sev piederīgos laukos. Mājās goda vietā uz galda vēl sakrauju visādas termiņus notecējušās smēres un visas arī pielietošu, arī to, kas vieglām kājām, arī to, kas pēdas vēsina. Un arī vairs ne tik svaigās, no Latvijas vestās, jiftīgi zilzaļās zirgu ziedes. Tās, pēc krietnas lauku radinieces ieteikuma, esmu jau agrāk izmantojusi ceļgaliem. Ziede ar mentolu, eikaliptu, kamparu un visādiem citādiem labumiem, un zirgs taču nav no lētajiem, tad jau par to gādā kārtīgi, un ziedei var uzticēties, uz vienas tūbas vēl i gotiņa, cūciņš virsū, un nezinu, sunīts, vai. Visiem palīdz.

Kokoskāpēji

Kāda deviņpadsmitgadniece, gan ne Latvijā, pirms simts gadiem pierakstījusi savu dienas notikumu tā — uzkāpu vecā ābelē pēc vīnogām un pamatīgi saskrāpējos. Vīnstīgas, ja tās neieregulē, tad pašas meklē, kur aizstīgot, kam apvīties, un kāpēc lai ne ābolkokos (vai priedē, kā Latvijā kur tur gadījies). Varētu minēt, ka toreizējai garbrunču jaunkundzei, un pirms simts gadiem tie garie brunči varēja būt gan, droši vien patika kāpelēt kokos, par spīti tā laika sabiedrības pieņēmumiem. Gribi negribi sabiedrība vienmēr kaut ko pieņem, kaut ko nepieņem. Tā nu ir sanācis, ka vīnogu novākšanā esmu kopā ar, nezinu pat, kā saukt, dzīves pabērniem vai... kurš pārtiek no gadījuma darbiņiem, kuram ar policiju darīšana vai kādi citi sarežģījumi, no kuriem nav mākas tikt vaļā. Tādi nu viņi ir. Lai gan tajā vidē, kurā es ar viņiem esmu, tās kritiskiem filtriem aprīkotās acis tomēr nav priekšplānā. Atšķirībā no tās vides, kurā esmu uzaugusi. Nu kaut vai tā kaitinošā pīpmaņu trijotne, kam 19, 20 un 23 un kas stipri saslinko uz citu rēķina. Kā viņi var ņemties, knakstīties, bakstīties... mobilais telefons tur kaut ko repo, viņi turas tekstiem līdzi, un teksti pilnīgi droši pauž to, kā viņi paši sajūtas šībrīža pasaulē. Un viņi pīpē. Un pīpē. Un visu ko pīpē. No sākuma tajās minūtes pauzēs pēc katras vīnogulāju rindas pieveikšanas, bet beidzamajās dienās jau turpat vīnogās, kad cigarete un šķērējamās knaibles vienlaikus ritmā. Un tad Sālims samīlas Matildē, un tad viņi ir paši lēnākie — ko viņi divatā, tik es viena uz priekšu tieku, un tad visas tās romantikas ar puķītēm aiz krekla un matos iepītiem dadžiem, un ir jāšķērē nost matu šķipsnas ar vīnogu knaiblēm. Bet tieši no šiem pārpīpējušamies jauniņajiem es drusciņ apskaidrojos. Paskaties vien uz sevi pašu, paskaties. Pieaug iekšējā pukstēšana, gribas ko norādīt — tā ir zīme, ka manī kas gruzd. Mēģinu atkauties no nelabvēlīgiem priekšstatiem. Izlīdzināt robežas. Tas pats Sālims. Viņam regulāri jāpiestaigā uz policiju, izbraukt no Francijas arī nedrīkst, un abi ar mammu nesen pārcēlušies uz mazpilsētu, lai vide nebūtu tik provocējoša un bažīga. Pēdējā darba dienā Sālimam būs divas picas pie rokas, vienu mamma cepusi, otru — pats, un ēdīsim tās priekšzīmīgā kārtībā uzturētā ēnainajā iekšpagalmā kopā ar darba devēju un viņa vecākiem, kuri uz atvadām arī cels galdā savus virtuves labumus.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

2020. gada vīna teiksmas

Kategorijas