Savu mantojumu mēs ignorēt nevaram
Agris Purviņš par sevi var teikt — bijis un ir karavīrs. Guvis padomju obligātā militārā dienesta rūdījumu, viņš ir viens no tiem, kurš veidoja citādāku attieksmi atjaunotajos Latvijas bruņotajos spēkos, iepazīstot un ceļot godā arī vēstures atstāto mantojumu, jo tas ir svarīgs šodienas izaugsmei. Savai aktīvajai militārajai karjerai nu pielikts punkts, bet Agris joprojām darbojas Zemessardzē un par savu dzīves pieredzi daudz var pastāstīt ne tikai saviem audzēkņiem, bet arī “Staburaga” lasītājiem.
Ieliek labus pamatus
— Katra dzīvē ir cilvēki, kuri apzināti vai neapzināti ietekmējuši nākotni. Tādi ir arī jums?
— Par ļoti nozīmīgu cilvēku uzskatu savu skolotāju Viju Zirnīti Pļaviņu vidusskolā, kurai bijām pirmā audzināmā klase. Viņa man daudz palīdzēja, jo pusaudžu gados gāja visādi. Otrs bija hokeja treneris Ojārs Rode, kurš iedeva labu pamatu dzīvei. Viņš mums daudziem bija kā tēvs. Desmit gadu vecumā izdomāju, ka gribu spēlēt hokeju. Biju slimīgs puika, bet mamma dabūja fiktīvu medicīnas izziņu, ka varu apmeklēt hokeja treniņus, jo ārsti man bija nolieguši nodarboties ar sportu fizkultūras stundās. Līdz ar to treniņu sākums bija smags, pirmās grūtības negribējās pārvarēt, bet Ojārs tomēr spēja motivēt, ka jāturpina. Domāju, ka tagadējā situācijā viņš nevarētu strādāt par treneri, jo pat slidot labi nemācēja un bija bez speciālās izglītības. Arī viņa treniņu metodes šodien uzskatītu par nepieņemamām, bet viņš kļuva par daudzu puišu labāko skolotāju un atbalstītāju. Pašam strādājot ar bērniem un jauniešiem, saprotu, ka tas nav tik vienkārši, un Ojāram bija šis talants. Viņš visiem palicis labā atmiņā, jo ielika sporta un hokeja pamatus.
— Arī jums?
— Jā, jo tiku līdz labākajam komandas aizsargam tā laika finālturnīrā “Zelta ripa”. Pēc tās spēles mani uzaicināja trenēties “Rīgas Dinamo”, un ar smaidu lepni varu teikt, ka aizvadīju divas spēles PSRS čempionātā jauniešiem kā labākais rezervists! Vismaz komandas krekls man ir bijis mugurā, un kaut kur protokolā esmu minēts. Pēc tā gan vasarā saslimu, netiku uz treniņnometni un līdz ar to izkritu no ierindas. Tiklīdz biju no tās ārā, nevienu tur īsti vairs neinteresēju. Arī pašam nebija īstas aizmugures, kas atbalsta. Tolaik mācījos Ogres 32. profesionālajā skolā par namdari būvnieku, un savienot hokeja treniņus Rīgā, kas reizēm bija pat deviņas reizes nedēļā, ar mācībām citur arī praktiski bija neiespējami. Tā mana hokejista karjera beidzās, un pieņēmu lēmumu pabeigt mācīties. Tolaik profesionālo skolu audzēkņus gan uzskatīja par norakstītu paaudzi, no kuras neko daudz negaidīja, bet tālākais jau bija atkarīgs no katra paša, ko vēlējās dzīvē sasniegt, lai arī tas laiks nekādu lielo perspektīvu nepiedāvāja.
Aizrauj vēsture un grāmatas
— Neapstājāties pie tā?
— Strādāju savā profesijā, bet tad nāca Atmoda, veidojās atjaunotās Latvijas armija, un es saskatīju sevi tajā visā. Arvien vairāk jutu, ka man pietrūkst augstākās izglītības, un izmantoju iespēju studēt Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, apgūstot juridiskās zināšanas. Dzīve gan tā pagriezās, ka par juristu neesmu strādājis ne dienu, bet piesaistīja militārā joma. Tas viss deva lielāku skaidrību un izpratni arī par vēsturi, kas stipri atšķīrās no iepriekš mācītās.
— Kāda bija par to izpratne?
— Bērnībā mājās par to nerunāja, bet man ļoti patika lasīt. Tā bija mana pasaule, kurā varēju iegrimt uz ilgu laiku un aizmirst savas problēmas, kuru netrūka. Kāda jau bija tolaik literatūra, tāda bija, lasīju Žilu Vernu, Džeimsu Kūperu un citus piedzīvojumu žanra autorus, bet bija arī Vilis Lācis, kura kopotos rakstus izlasīju vienā vasarā 14 gadu vecumā. Tās ir apmēram 20 pabiezas grāmatas. Pēc tam ar lielu entuziasmu iestājos komjaunatnē. Kad sapratu, cik bezjēdzīga un formāla bija šī organizācija, mēģināju tikt vaļā, kas izdevās tikai pēc dienesta armijā. Tādas īstas izpratnes par vēsturi un esošo situāciju gan nebija. Tikai 1994. gadā tēvs man pastāstīja, ka mans vecaistēvs bija leģionārs un desmit gadu pavadīja Sibīrijā. Tas deva atbildes uz jautājumiem, ko iepriekš nezināju. Savu attieksmi pret padomju iekārtu deva arī dienests armijā, ko pavadīju tālu no mājām — trīs kilometrus no Ķīnas un 200 no Ziemeļkorejas robežas. Ceļš uz dienesta vietu veda cauri Habarovskas lidostai, un interesanti, ka arī mans dēls pēc 30 gadiem 19 gadu vecumā, cik toreiz bija man, atradās šajā lidostā, dodoties uz pasaules čempionātu bendijā (hokejs ar bumbiņu — aut.), kur pārstāvēja Latvijas izlasi. Ar šo vien pietiek, kad kāds jautā, vai bija vērts iet uz barikādēm, lai atbildētu — bija un, ja vajadzēs, iešu atkal, neskatoties uz to, ka ne viss ir tā, kā mēs toreiz iztēlojāmies. Lai nevienam nebūtu jādien svešā armijā pret savu gribu.
Skarba dzīves skola
— Kāds bija dienests?
— Katram gan jau ir savs stāsts par to laiku, bet tas man pagāja ļoti skarbos apstākļos. Bijām apmēram 200 cilvēku liels bataljons, no kuriem trīs šajos divos gados mājās atgriezās zārkā, cietuši no tās saucamās “ģedovščinas” (ārpusreglamenta attiecības — aut.) un nelaimes gadījumos. Viena daļa guva dažādas veselības problēmas. Ja tev bija ielas rūdījums, varēja izdzīvot, citādi klājās smagi. Arī sadzīves apstākļi bija grūti, jo pirmajā ziemā telpās bija labi ja plus desmit grādu, otrajā aizsala siltumtrases, un temperatūra bija ap nulli. Turklāt daļā valdīja pat grūti saprotama anarhija. Virsnieki rūpējās tikai par sardzes dienestu, pārējais atradās pašplūsmā. Izdzīvoju un ieguvu savu rūdījumu. Bijām gan pilnīgā izolācijā un nezinājām, kas pasaulē notiek. Dienesta beigās 1985. gadā pie varas Padomju Savienībā jau bija nācis Mihails Gorbačovs, un iekārta sāka mainīties, bet bijām tālu no tā visa.
— Kāda bija atgriešanās realitātē?
— Tā bija mūsu paaudzes vīriešu problēma, kad, atbraucot mājās pēc divu gadu prombūtnes, šķiet, ka vari atgriezties tajā vietā un brīdī, ko atstāji. Tomēr tā nav. Pa to laiku daudz kas mainījies, draugiem sava dzīve un citas intereses. Bija grūti saprast, ko darīt tālāk. Kāds satika meiteni, kāds sāka lietot alkoholu. Aizgāju strādāt celtniecībā, bet nekāda lielā perspektīva priekšā nepavērās. Kopā ar citiem bija arī alkohols, lai gan tas jau bērnībā ģimenē man bija radījis pamatīgu traumu. Tomēr alkohols ir tāda viltīga lieta, laužot ne tādus vien. Darbs bija vieni lieli svētki — no algas līdz avansam, un joprojām brīnos, kā vēl stāv ēkas, ko savulaik uzbūvējām. Mani personīgi izglāba Atmoda, ko sākumā tikai vēroju, bet pamazām radās interese, jo jau bija sākusies viļņošanās. Arī es 1987. gada 18. novembrī devos uz Rīgu, kur bija paredzēta ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. Bija gan varas aicinājums to nedarīt, bet es aizbraucu. Spriedze tur valdīja liela, bija arī grūstīšanās ar miliciju, kas beigās visus tā mierīgi izklīdināja. Cilvēku masas sanāca lielas, jo todien notika arī valdības rīkotais protesta mītiņš pret ASV senatoru iejaukšanos LPSR “suverēnajās” lietās. Tā gan bija taktiska kļūda rīkot šādu pasākumu, uz kuru daudziem no rūpnīcām bija jāierodas obligāti, jo visa tā masa no obligātā pasākuma Strēlnieku laukumā tālāk virzījās uz Brīvības pieminekļa pusi, arī gribot redzēt, kas tad tur notiks. Viss pagāja puslīdz mierīgi, bet liels bija mans pārsteigums, otrā dienā lasot laikrakstus, kur par šo pasākumu bija tikai neliela replika, ka pulcēšanās laikā Rīgā aizturēti vien pāris dzērāju. Ja jau vara spēja tā melot, tas deva grūdienu arī pašam aktīvi iesaistīties Atmodā.
Pārņem neatkarības ideja
— Ko darījāt?
— 1988. gadā iestājos LNNK kustībā, kuras grupa bija izveidojusies Pļaviņās, un aktīvi darbojāmies. Veidojās arī Latvijas Tautas fronte. Biju atradis sakarus ar “Helsinki 86” grupu, un pēc tās iniciatīvas Pļaviņās vācu parakstus pret Molotova—Ribentropa paktu. Ap simt cilvēku parakstījās, lai arī daudzu attieksme pret to visu bija dažāda. Cilvēki vēl baidījās un skatījās uz mani kā uz dīvaini. Ļoti vēsturisks notikums bija LNNK ārkārtas 2. kongress Nacionālajā teātrī, kad pieņēma rezolūciju pret obligāto militāro dienestu okupācijas armijā. Domāju, ka tajā runātais un lemtais savā ziņā deva grūdienu Latvijas Tautas frontei doties pa Latvijas neatkarības ceļu, atdaloties no PSRS. Bija, kas to asi kritizēja, bet neatkarības ideja jau bija pārņēmusi sabiedrību. Šos procesus tālāk virzīja Tautas fronte, un LNNK palika kā radikālais spārns, kas dzen tos uz priekšu. Pļaviņās bijām kādi desmit aktīvisti un daudz ko paveicām bez lieliem resursiem, gūstot ievērojamu pieredzi, uzrunājot un pulcējot cilvēkus. Jaunībā jau šķiet, ka debesis zilākas un zāle zaļāka, bet domāju, ka 90. gadu sākums bija ļoti nozīmīgs kā demokrātijas aizsākums. Salīdzinot ar šodienu, kad viedokļu politika virzīta vienā virzienā un konservatīvā balss netiek pie vārda, kas nav labi.
— Varbūt cilvēkiem tas vairs nav svarīgi un viņi jūtas tālu no politikas?
— Iespējams, ka jā. Dažkārt domāju — ja Atmodas laikā būtu lielveikali, diezin vai mums būtu tādas barikādes un tik masveidīgas demonstrācijas. Ir tāds teiciens, ka slikti laiki rada stiprus līderus, stipri līderi — labus laikus, labi laiki — vājus līderus, vāji līderi — sliktus laikus un tā uz apli. Pašreizējā patērētāju kultūra garīgās vērtības pastūmusi malā. Savulaik vecā Eiropa balstījās uz laicīgo līderi, kas bija valdnieks, un garīgo — baznīcu. Savstarpēji tie sadarbojās un arī strīdējās, bet radīja kaut kādu līdzsvaru. Vēlāk marksisti to sagrāva ne tikai Padomju Savienībā, lai gan arī tad tāds liels garīgais līderis bija Rakstnieku savienība ar savu radošo inteliģenci. Tagad nav arī tās, un vērtību ziņā šis ir smags laiks. Tagad esam kā ebreju tauta, kas maldās pa tuksnesi, bet atšķirībā no viņiem nav, kas mūs īsti ved. Līdz ar to arī manipulāciju iespējas ar cilvēkiem ir vēl lielākas. Tas rada to, ka Saeimā ir vieni un tie paši, bet labuma nekāda. Politiķi pie varas tikt māk, bet sabiedrību iedvesmot nē, un jāķeras pie pātagas, kā tas ir ar vakcinēšanos pret Covid-19. Tagad ir tāda raustīšanās un sabiedrības dalīšana, bet tomēr uzskatu, ka cilvēkiem jāļauj pieņemt savus lēmumus.
Jauni izaicinājumi
— Kur neatkarības gadi jūs aizveda?
— Ņemot vērā manu militāro pieredzi, interesi par sportu, dabu un zināmu piedzīvojumu garu, iestājos Zemessardzē, kur esmu jau 30 gadus. Zvērestu nodevu 1991. gada decembrī Pļaviņu kultūras namā un kļuvu par vada komandieri. Ne mums tolaik bija ieroči, ne telefons saziņai, un vēl tagad nesaprotu, kā varējām ar visu tikt galā, bet tikām. Sākums Zemessardzē bija drudžains, un arī ar darbu celtniecībā kļuva arvien grūtāk, tāpēc izdomāju, ka iešu uz robežsardzi. Sāku dienēt Sēlijas bataljonā par vada seržantu. Tolaik vēl bija obligātais dienests un situācija kopumā robežsardzē bija diezgan sarežģīta. Tad parādījās ziņa, ka Nacionālajā aizsardzības akadēmijā sāks jauno kadetu uzņemšanu, bet ne vecākus par 25 gadiem, bet man tobrīd bija 27. Nopūtos, ka nepaveicās, bet naktī miegs nenāca, un no rīta lūdzu bataljona komandierim atļauju iesniegt dokumentus akadēmijā. Aizbraucu, un mani pieņēma. Tās bija trīs gadu intensīvas mācības gandrīz bez brīvdienām, bet ļoti vērtīgas, un tiku pie augstākās izglītības. Augstskolu absolvēju, iegūstot pirmo virsnieka pakāpi — leitnants.
— Kur tālāk veidojās karjera?
— Toreiz sāka veidoties arī ģimene, pieteicos Zemessardzes bataljonā Dobelē, kur biju Izlūkvada komandieris. Tā man bija pirmā nopietnā vadības pieredze. Tad mani ievēroja pulkvedis Jānis Hartmanis no Zemessardzes štāba, ar kuru vēlāk dzīvē daudzreiz vēl saskārāmies. Tā kā Dobelē bija paredzēts veidot Izlūkmācību centru, viņš mani mērķtiecīgi virzīja dienestam tajā. Apmeklēju pasniedzēju kursus un papildus mācības Dānijā, kas arī bija vērtīgi. Centrā kļuvu par mācību daļas priekšnieku, un kolektīvs tur bija brīnišķīgs. Katrs bija liela personība, kas man deva lielu pieredzi. Tolaik ieguvu atziņu, ka viegli vadīt vidējas personības, kas vairāk pakļaujas, bet nesniegs tik lielu rezultātu. Grūtāk vadīt lielas personības, kuras var iebilst vai apstrīdēt tavus vārdus, bet, ja izveidojas sadarbība, panākumi ir izcili. Tas viss deva lielu gandarījumu. Bija iespēja izlūkošanas virsnieku kursus apmeklēt arī ASV, kas bija skaists piedzīvojums, ar ļoti labiem apstākļiem, bet jau pēc diviem mēnešiem sapratu — gribu mājās. Cilvēkam ir divas beznosacījuma mīlestības — bērni un dzimtene, un man nav atbildes, kāpēc to labā esam gatavi ziedot augstāko, kas mums ir. Tās laikam ir Dieva dotas. Nekur nejūtos tik labi kā Latvijā starp saviem kašķīgajiem latviešiem. Jā, kādu laiku citur ir interesanti, bet ne visu laiku labi.
Bataljona komandieris — karjeras augstākā virsotne
— Bija arī citi izaicinājumi?
— Mani nozīmēja par Zemessardzes 65. Studentu bataljona komandieri, ar ko es ļoti lepojos. Arī tas bija liels izaicinājums, jo vēl pastāvēja obligātais militārais dienests, un šajā bataljonā apmācīja studentus kaprāļa kvalifikācijai. Rotas bija vairākās Latvijas pilsētās, un notika vasaras nometnes ar 600 cilvēkiem, kas bija laba pieredze, kā to visu organizēt. Ilgi nesanāca dienēt, jo mani nosūtīja mācīties uz Baltijas Aizsardzības koledžu. Atkal sekoja intensīvas mācības, bet šoreiz deviņus mēnešus, pēc kurām mani nosūtīja uz Zemessardzes štābu. Gribēju doties ārzemju misijās, bet dažādu apstākļu dēļ kaut kā nepaveicās tur nokļūt. Biju jau sagatavojies doties uz Afganistānu, bet Ogres bataljonā vajadzēja komandieri, un mani nosūtīja turpināt dienestu tur. Tā bija manas militārās karjeras augstākā virsotne. Bataljonā jau tolaik darbojās Nesprāgušās munīcijas rota, kuras komandieris bija Andris Rieksts. Rotai bija lielas problēmas ar tehniku, un tobrīd neviens transporta līdzeklis neatbilda prasībām, pat lai piedalītos satiksmē, kur nu vēl pārvadātu sprādzienbīstamus priekšmetus. Divas nedēļas rota nedevās uzdevumos, bet remontēja automašīnas. Vadība uz to nereaģēja, bet es panācu, ka rotai piešķir labākas automašīnas. To dēvē par “roku izgriešanu priekšniecībai”, un tas ir ļoti riskants pasākums pat ilggadējam komandierim, bet es amatā biju tikai otro mēnesi. Rotai piešķīra labākas automašīnas.
— Tas bija intensīvs dienests?
— Gadā šī rota neitralizēja ap 8000 lādiņu. Piedalījāmies arī dažādu neizmantotu, bet bīstamu objektu likvidēšanā, un daļa no tiem bija vecie ūdenstorņi. Lielākais izaicinājums bija ūdenstornis Preiļos, kas atradās pilsētā un tuvu dzīvojamajām mājām. Tās vadība lūdza to likvidēt, bet Bruņotie spēki negribēja uzņemties lieku risku un nepatikšanas. Iejaucās politiķi, un saņēmu atļauju. Viss it kā aprēķināts, bet tik un tā, kamēr neesi izdarījis, rezultātu paredzēt nevar. Paļāvos uz saviem komandieriem, bet sapratu, ja kaut kas noies greizi, no amata varēšu atvadīties. Šim notikumam bija pievērsta liela uzmanība. Tās sajūtas, ka viss izdevās ļoti veiksmīgi, bija miljona vērtas, tomēr galvenais uzdevums bija Zemessardzes rotu kaujas spēju paaugstināšana. Ir arī citi notikumi, ar ko lepojos, un viens no tiem, kad Zemessardzes 20. gadadienai par godu 11. un 18. novembra militārajā parādē pirmo reizi Zemessardzei bija uzticēja nest Nacionālo bruņoto spēku karogu. Augstu novērtējot mūsu bataljona sniegumu, Zemessardzes komandieris uzticēja to mūsu 54. inženiertehniskajam bataljonam, un es biju komandieris šai karognesēju grupai, kurā bija mani zemessargi. Tas bija liels gods. Pēc tam gan dzīve uzmeta kūleni, jo neizveidojās labas attiecības ar toreizējo Zemessardzes un tagadējo Nacionālo Bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu. Drīz vien saņēmu pārmetumus par saimnieciskiem pārkāpumiem bataljonā, un uz dienesta izmeklēšanas laiku mani atstādināja no amata. Saņēmu rājienu, mani aizrotēja uz Nacionālo Bruņoto spēku štābu par vecāko virsnieku, bet es pārsūdzēju lēmumu, jo vienmēr esmu uzsvēris un rīkojies atbilstoši ētikas principiem. Par šiem pārmetumiem bija arī liela neizpratne karavīru un zemessargu vidū. Pāris nedēļas pēc tam, kad biju atstādināts no amata pienākuma pildīšanas, viss štāba personāls un zemessargu rotu komandieri ieradās pie manis nosvinēt Ziemassvētkus un uzdāvināja plāksnīti ar pateicību. Tas man bija liels pagodinājums, jo patiesība ir teicienā, ka priekšniecība veido karjeru, bet padotie nosaka tavu patieso vērtību.
— Padevāties?
— Nē. Man bija svarīgi apliecināt, ka nebiju neko pārkāpis. Ja gribi kaut ko sasniegt, reizēm ir jāriskē, bet nekas nebija pretrunā likumam. Jau leģendārais ģenerālis Pēteris Radziņš teicis, ka virsnieku nekad nevar pielīdzināt ierēdnim un kaujas laukā viņu nekad nevērtēs pēc noteikumiem, bet pēc rezultāta, kas var attaisnot pārkāpumu, ja tāds bijis. Tiesas lēmums apliecināja, ka mani pārkāpumi bija formāli un saimniecisku seku nenesoši. Ar to gan bija skaidrs, ka, strīdoties pretī, mana militārā karjera beidzās, bet bija svarīgs mans komandiera gods un reputācija, par ko cīnījos tiesā. Par tālāko karjeras nākotni nebija pat mazāko ilūziju, un pabeidzu to līdz ar izdienas pensijas sasniegšanu majora pakāpē ar tiesībām nēsāt formu. Pēc tās atkal atgriezos Zemessardzē, kur dienu joprojām kā zemessargs. Šobrīd Rīgas Celtniecības koledžā audzēkņiem mācu valsts aizsardzības mācību, kas man atkal ir jauns izaicinājums. Joprojām esmu sabiedriski aktīvs kā ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības valdes priekšsēdētājs, biedrs Pļaviņu biedrībā “Laime Saimē” un partijas “Nacionālā savienība “Taisnīgums”” valdes loceklis.
Jāzina sava vēsture
— Kas radīja interesi par ģenerāļa Radziņa dzīvi un sasniegto?
— Tas nejauši sakrita ar laiku, kad manā karjerā bija šie sarežģījumi. Kādā sarunā Jānis Hartmanis pavaicāja, vai zinu, kas ir Pēteris Radziņš. Nezināju un no atbildes izvairījos, bet mājās internetā sameklēju informāciju. Esmu piedalījies daudzās Nacionālo bruņoto spēku parādēs, kur lepojamies ar savu armiju, klausījies skaistās runas par patriotismu, skolā vēsturē vienmēr man bija teicamas atzīmes, bet nezināju, kas ir Radziņš. Tas lika apjaust — ja ir tāds cilvēks un es to nezinu, tad mums ir lielas problēmas, jo ir tāds teiciens, ka tauta, kura neciena savus varoņus, lemta iznīcībai. Šis teiciens ir ar dziļu filozofiju, jo uzskatu, ka ikviena tauta savu garīgo spēku smeļas no saviem dižgariem, jo tie veido mūsu tautas garīgo pamatu un mugurkaulu. Būtu taču dīvaini, ja franči neko nezinātu par savu Napoleonu. Kā karavadonis Radziņš bija lielākā autoritāte izglītības, zināšanu, pieredzes un atstātā mantojuma ziņā. Arī pret viņu izturējās netaisnīgi, atbrīvojot no armijas štāba priekšnieka amata tūlīt pēc uzvaras Neatkarības karā politisko intrigu dēļ. To visu nevarēja atstāt bez ievērības, un ar manu gādību iznākusi grāmata par viņu. Bija daudz materiālu, bet grūti saņemties uzrakstīt, citi uzrunātie neatsaucās, tāpēc pašam vien nācās ķerties pie darba. Izveidojās laba sadarbība ar izdevniecību “Jumava”, cilvēki ziedoja pa mazumiņam, lai izdotu arī Radziņa rakstu krājumu. Cilvēki, kas nākuši no pagātnes, ir mūsu vērtība, un nevaram ignorēt šo mantojumu.
— Nav bijusi doma grāmatai par savu vectēvu?
— Pagaidām nē, jo man par viņu nav nekādas informācijas un atmiņu. Personīgi viņu pat neatceros.
— Vai arī bērni iet jūsu pēdās?
— Vecākie trīs bērni vairāk pievērsušies sportam. Vecākā meita nodarbojas ar peldēšanu, otra spēlē handbolā jauniešu izlasē, bet dēls savulaik hokeju. Neviens nav profesionālajā sportā, kas arī labi, jo tā ir nežēlīga pasaule. Tomēr prieks par visiem, jo spējuši kaut ko panākt savā dzīvē, un man ir četri mazbērni. Otrajā laulībā ir divi dēli — viens mācās sākumskolā, otrs ir bērnudārznieks, jaunākajam ļoti patīk visas ieroču lietas. Uzskatu, ka bērniem jāiet savs ceļš, un apzināti nevienu nekur nevirzu. Ir brīži, kad ir kāds jāpastumj, bet jāredz, kur būs un kur nebūs. Ceru, ka neesmu ar to pārspīlējis.
— Padomā vēl kāds izaicinājums?
— Tas ir darbs skolā, esmu pārliecināts, ka skolotājs ir īpaša profesija. Būtu pagodināts tieši ar to noslēgt savu profesionālo darbību. Varu jauniešiem stāstīt arī par savu dzīvi, cik daudz esmu pieredzējis, kādus kūleņus tā metusi. Iepriekš domāju, ka manā dzīvē viss jau ir noticis, bet tad atnāca kovids un arī ģeopolitiskā situācija pasaulē ir mainīga, līdz ar to nezini, kas vēl gaidāms. Kā Radziņš rakstījis, maldīgi uzskatīt, ka visu laiku būs tā kā šodien. Tā tas nenotiek.
Pieturzīmes.
◆ Dzimis 1965. gadā Kalsnavā, audzis Pļaviņās.
◆ No 1988. līdz 1992. gadam Pļaviņu LNNK nodaļas biedrs.
◆ 1989. gadā LNNK ārkārtas 2. kongresa delegāts. Pilsoņu kongresa aktīvists.
◆ Dienesta gaitā bijis Zemessardzes 51. kājnieku bataljona izlūkvada komandieris, Izlūkmācību centra mācību daļas priekšnieks, 65. atsevišķā studentu bataljona un 54. inženiertehniskā bataljona komandieris.
◆ No 2012. gada Nacionālo bruņoto spēku vecākais virsnieks. Atvaļināts Nacionālo bruņoto spēku majors ar tiesībām nēsāt formu. Šobrīd dien Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljonā kā zemessargs.
◆ Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības valdes priekšsēdētājs, biedrības “Laime Saimē” biedrs. Grāmatas “Ģenerālis Radziņš. Pirmais Lāčplēsis un pirmais armijas komandieris” autors, Radziņa rakstu krājuma sagatavotājs un sastādītājs. Nacionālās savienības “Taisnīgums” biedrs.
◆ Precējies, ir pieci bērni un divi mazbērni. Dzīvo Ciemupē.
