Mums joprojām jācīnās

2021. gada 12. novembris 06:22

Katrai paaudzei savas valsts brīvība, neatkarība jāizcīna no jauna — to teikuši daudzi un ne tikai attiecībā uz Latviju. Jo valsts mazāka, jo vairāk izaicinājumu, spēku, kas to apdraud. Šobrīd ir pienācis laiks sevi pierādīt tiem, kas pasaulē nākusi kā X paaudze un mileniāļi jeb no sešdesmito gadu vidus līdz deviņdesmito gadu vidum dzimušajiem. Morāli nobriedušiem cilvēkiem, kas spēj pieņemt adekvātus, tālejošus lēmumus, kuri rezultētos ar valsts turpmākas pastāvēšanas garantiju. Daļa no šiem cilvēkiem ir mūsu vēlēti, šobrīd ir valdībā un no viņu pieņemtajiem lēmumiem atkarīga mūsu drošība un labklājība. Šodienas avīzē lasāmi bijušā Latvijas Republikas iekšlietu ministra un citu valsts un pašvaldību struktūrās strādājošo komentāri saistībā ar situāciju pie Latvijas un Baltkrievijas robežas. Daļa no viņu un arī citu teiktā palika neuzrakstīta. Varbūt baiļu vai drošības, stabilitātes saglabāšanas dēļ. Tomēr vienojošais visās sarunās bija — esam kļuvuši mīkstčaulīgi, pakļāvīgi, neizlēmīgi. Tajā skaitā esam nepiedodami novilkuši laiku pie valsts robežas būvniecības, uzskatot, ka Eiropa mūs sapratīs un aizsargās. Šonedēļ notiekošais pie Polijas un Baltkrievijas robežas rāda pretējo. Polijas robežsargi un citas bruņoto spēku struktūras saviem spēkiem cenšas savaldīt satracināto tūkstošgalvaino migrantu pūli. Eiropas nostāju apliecina arī šonedēļ aizsardzības ministra Arta Pabrika paustais: “Rodas sajūta, ka EK (Eiropas Komisija) dzīvo uz citas planētas un pārstāv vai nu šo planētu, vai Baltkrievijas/Krievijas intereses. Nupat lasu ziņu par komisāres Juhansones sarunu ar eiroparlamentāriešiem.” Eiropas Savienības iekšlietu komisāre Ilva Juhansone virza prasību Polijai, Latvijai un Lietuvai grozīt likumus, pamatojoties uz kuriem nelegālie imigranti tiek atstumti atpakaļ Baltkrievijā. Komisāre ir zviedriete, un viņai vajadzēja zināt, kā augusi noziedzība dzimtenē, kurā attiecībā pret iedzīvotāju skaitu ielaisti visvairāk bēgļu nekā citās ES valstīs.

Uz Eiropas robežas ar Baltkrieviju notiek Aleksandra Lukašenko sākts hibrīdkarš, kurā izmanto bēgļus. Efektīvākais šajā karā ir ne viņu fiziskā klātbūtne uz robežas, bet bailes un tas, ko tās nodara katram mums. Luterāņu mācītājs Guntis Kalme nesen Patriotu nedēļas sakarā teica: šodienas lielo politisko notikumu kontekstā jautāsim sev — vai esam gatavi ne tikai pārliecinoši pretimstāvēt, bet arī cīnīties — garīgi, morāli, intelektuāli, fiziski un citādi pret Latvijas nīdējiem un pašmāju nodevējiem, mīkstčauļiem, atpakaļrāpuļiem?

Staburags.lv ARHĪVS

Mums joprojām jācīnās

Kategorijas